«Mana paaudze tā tika audzināta: tev jābūt pirmajam, tev jābūt vislabākajam, tev jābūt ļoti īpašam. Ar tādu audzināšanu vienā brīdī ir ļoti grūti sadzirdēt sevi, ieraudzīt savu ceļu. Man liekas, ka visgrūtākā izvēle dzīvē ir kļūt par parastu cilvēku un ar to samierināties. Tas iespējams vien reizē ar zināmu pieaugšanu, bet tas ir pirmais solis uz dvēseles mieru un laimi,» sapratis režisors Dmitrijs Petrenko. Viņam rītvakar pirmizrāde Dailes teātrī, kur Mazajā zālē viņš iestudējis Ellas Hiksonas lugu jauniešiem par jauniešiem Zēni.
Benijam (Niklāvs Kurpnieks), Makam (Gints Andžāns), Timpam (Artūrs Dīcis) un Kemam (Mārtiņš Počs) eksāmeni ir garām, draugiem ir jāpamet studentu laiku dzīvoklis un priekšā ir pieaugušo dzīve. Benijs cenšas sakārtot savu draugu dzīves, kamēr nav par vēlu, bet varbūt katram pašam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi? Ielās valda neciešams karstums un nav gaisa, turklāt visur ir atkritumi, kas jāsavāc. Tikai bardaks diemžēl ir ne tikai fizisks, bet arī emocionāls. Izrādās, ka jaunība var būt arī sāpīga. Izrādē spēlē arī Anete Krasovska (Laura) un Dārta Daneviča (Sofija).
Līdz 14 gadiem skatīties nav ieteicams.
Saklausīt savu dvēseli
«Tas ir stāsts par četriem jauniešiem, kuri ir jauna dzīves posma sākumā. Ir jāpieņem lēmumi, jāizdara izvēles, un tas ir interesants un reizē sāpīgs brīdis. Jo ir jau izveidojušies zināmi uzslāņojumi - gan attieksmē pret dzīvi, gan pret to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir prestižs. Šīs izvēles izdarīt ir ārkārtīgi grūti, jo cilvēks ir jau ļoti attlālinājies no sevis. Viņa izvēles bieži nav godīgas, jo tās diktē gan kādi ārējie apstākļi, gan paša rakstura trūkumi,» domā jauniestudējuma režisors. Viņš ļoti labi atminas sevi tajā vecumā, kādā ir zēni, un arī viņam, saskaroties ar realitāti, katru dienu bija kāda grūta izvēle - gan par profesiju, kas gan notika drusku ātrāk, gan par to, kāds viņš gribētu būt, un - kāds ir patiesībā. «Tajā vecumā ir ārkārtīgi grūti ieraudzīt savu ceļu, saklausīt sevi, savu dvēseli, jo ir arī milzīgas ambīcijas un ir ļoti grūti sev atzīties, kāds es esmu, ko es gribētu un kāds es, iespējams, nemaz neesmu. Bet ir jāizvēlas, vai iet savu ceļu vai airēt pret straumi, kas gan dažreiz var būt bezjēdzīgi un dzīvē var arī atspēlēties,» saka izrādes režisors. Viņš savā iestudējumā arī runā par to, ka ir vērts apstāties un ieklausīties, kā tava dvēsele rezonē ar apkārtējo realitāti. «Mēs, mana paaudze, neprotam padoties realitātei, negribam sev atzīt, ka varbūt nemaz neesam cīnītāji, jo tā esam audzināti - ka ir jākļūst par zvaigzni, ir jācīnās, lai būtu par cilvēku numur viens. Bet varbūt, pirms sākt cīnīties, ir vērts padomāt, par ko vai pret ko mēs cīnāmies, jo, iespējams, realitāte nemaz nav tik draudīga un biedējoša,» spriež Dmitrijs Petrenko. Tieši šajā britu dramaturģes Ellas Hiksonas (1985) darbā [Boys, 2012] viņš atpazinis savu paaudzi, kas skrien un klauvē pie visām durvīm, mēģinot izpatikt un cenšoties pierādīt, ka ir labāki nekā patiesībā. «Kad vienā brīdī tam pietrūkst spēka, iestājas zināms šoks. Bet paradoksāli: tiklīdz sevi pieņem tādu, kāds esi, tiklīdz samierinies, ka esi tikai parasts cilvēks, viss sāk notikt. Protams, līdz tam ir jānonāk,» sapratis Dmitrijs Petrenko. Viņš līdz tam esot nonācis, bet šis ceļš, protams, turpinās. «Tā ir atgriešanās pie sevis,» viņš noformulē, piebilstot, ka tas notiek arī caur šo darbu.
