Dzīvei nav melnraksta. Tā ir banalitāte, ko zina visi, jo tā ir patiesība. Šī patiesā atziņa nebūt negarantē, ka šajā katram tik svarīgajā tīrrakstā nebūs kļūdu, jo nav iespējams nekļūdīties. Atkal jau banalitāte, bet ar tām, rakstot savus tīrrakstus, nākas sastapties kā ar biežāk vai retāk lietotām pieturzīmēm.
Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Bannija Manro nāve Dailes teātrī ir skumja refleksija par tām banālajām kļūdām, kuras pieļaujam gan zinot, gan nezinot dzīves gramatikas likumus.
Austrāliešu izcelsmes mūziķa Nika Keiva otrā romāna Bannija Manro nāve varonis par tādām lietām gan daudz neprāto. Citējot Dienas grāmatā 2009. gadā klajā laistā romāna izdevuma ceturtā vāka tekstu: «Bannijs Manro ir seksa apsēsts tirdzniecības aģents - kā viņš pats savā iluzorajā pasaulē iedomājies - superiznesīgs naivo Anglijas mājsaimnieču kārdinātājs. Kad dzīve raida pēkšņu un skarbu sitienu zem jostasvietas, Bannijs, izmisīgi mēģinādams tverties pie realitātes, dara vienīgo, ko prot, - paņēmis līdzi deviņgadīgo dēlu, viņš atkal sēžas savā fiatā un apņēmīgi dodas ceļā, kur Banniju šoreiz gaida visi viņa pasaules rēgi - nevarīgi tēvi, atriebīgas mīļākās, greizsirdīgi vīri un ragaini maniaki - tie, izlīduši no tumsas, nu ir gatavi piedzīt parādus.» Tas ir ceļojums prom no realitātes, bet, mainot vidi, jau nevar aizbēgt no sevis. Atsaucoties uz kino žanru road movie, sanāk tāds ceļa romāns.
Pasaules literatūras klasikas pārzinātāji Nika Keiva romānā atradīs paralēles ar amerikāņu dramaturga Artura Millera lugu Komivajožiera nāve (Nacionālajā teātrī pagājušā gadsimta beigās iestudēta ar nosaukumu Ceļojošā komija gals), tāpat kā tie, kas skatās amerikāņu seriālus - ar Californication (saliktenis no vārdiem «Kalifornija» un «fornication» - tulkojumā no angļu valodas - ārlaulības sakari). Šis seriāls savulaik demonstrēts kādā no Latvijas TV ar nosaukumu Grēcīgā Kalifornija. Deivids Duhovnijs, kuru droši vien daudzi atceras kā X failu. Slepeno lietu aģentu Malderu, Grēcīgajā Kalifornijā spēlē rakstnieku Henku Mūdiju, kurš zudušo iedvesmu aktīvi meklē gadījuma seksā, tādējādi mēģinot uzveikt radošo krīzi. Un šis stāsts jo interesantāks šķiet tad, ja tic faktam, ka Henka Mūdija prototips ir ģeniālais alkoholiķis ar Kazanovas gēniem - amerikāņu rakstnieks Čārlzs Bukovskis. Keiva varoni nevar dēvēt pat par pseidointelektuāli, bet talanti viņam neapšaubāmi piemīt. Viens ir spēja, kā pats apgalvo, pārdot ķirzakai (izrādes versijā, romānā - barakudai) divriteni. Viņš ir kosmētikas izplatītājs ar rokzvaigznes dzīvesveidu un pašapziņu. Trīs vaļi, kas tur Bannija pasauli, ir alkohols (un narkotikas), sekss un cigaretes (Keivs romānā uzsver, ka tas ir britu zīmols Lambert&Butler). Bet var uz viņu attiecināt arī klasisko formulu - sex, drugs and rock’n’roll. Dzīvo ātri, mirsti jauns. Ja nenomiri, tātad nedzīvoji pietiekami ātri, un labo šo kļūdu... Otrs (bet varbūt pirmais) Bannija talants ir seksapīls jeb teju nemitīga erekcija. Ne velti un ne bez ironijas Niks Keivs viņu nosaucis par Banniju, tādējādi populārajiem trušiem Playboy Bunny un Bugs Bunny pievienojot savējo. Novērtējis klienti, kosmētikas tirgonis notēlo šķaudošu trusi, un notiek viens un tas pats (ar izņēmumu, kas apliecina likumsakarību) - sieviete mirklī ir gatava seksam ar viņu. Protams, ka abi talanti ir savstarpēji saistīti, jo bez spējas apburt sievietes viņš nespētu iesmērēt tām kosmētiku. Tāpēc Bannijs māca dēlu:
«Tev jāpārdod viņiem sapnis.
- Un kas tas par sapni, tēti?
- Es.»
Personība un viņa darbs šajā gadījumā nav skatāmi atrauti viens no otra, un tas attiecas gan uz Niku Keivu un viņa radīto Banniju, gan Džilindžeru un viņa Manro. Artūrs Skrastiņš Nikam Keivam līdzīgā vizuālā tēlā nospēlē savās vājībās mērķtiecīgi slīkstošu dzīves baudītāju, kurš radis uzvarēt, bet dzīves sarūpētajā konfrontācijā pašam ar sevi spiests sajust rūgto zaudējuma garšu. Dzīvelīga truša plastika pielīst ar reibinošo vielu un paša dēmonu izraisītu smagumu, kas gāž no kājām.
Skumja ir patiesība, ka brīvības apoloģētam Kaligulam (kādu to pirms vairāk nekā desmit gadiem spēlēja Ģirts Ķesteris un Gints Grāvelis) līdzās nostājas Bannijs Manro - savas dzīves un likteņa cietumnieks trīs Keiva dotajos mūža cēlienos (nodaļās) - jāklis, tirgonis, mironis. Skumjas divos cēlienos - tas varētu būt šīs izrādes žanrs.
Skumjas, lūgšanas un izmisuma sajaukums un dzīves tumsa pilēdama pil no Skrastiņa dziedātās Nick Cave & The Bad Seeds kompozīcijas Magneto.
Skumjas ir Ryga dziesmas, jo īpaši lipīgākā - Say you love me now. Grupas Ryga mūzikai piemīt spēcīga enerģija, kas ir viens no jaudīgākajiem izrādes iedarbības avotiem.
Skumjš savā melnbaltajā skaistumā ir Bannija un viņa sievas Lībijas - Ieva Segliņa - divatnes prieks Arta Dzērves video. Nepārejošas skumjas iemieso viņu dēls Bannijs jaunākais - Anete Krasovska, spēlējot deviņgadīgu zēnu ar truša cepuri galvā, notur nemainīgi augstu patiesīguma līmeni.
Skumja ir Bannija Manro tēva - Āris Rozentāls - skarbi rupjā agresivitāte. Skumji ir Bannija un Lībijas pamestie bērna ratiņi jūrmalas video. Tā ir vientulība, kas tiek mantota paaudzēs, jo tēva grēki piemeklē bērnus atkal un atkal. Kā tas varēja notikt, ka antikvāru priekšmetu uzpircēja dēls tirgojas ar krēmiem un eļļām ādas elastībai? Ko pārdos Bannijs jaunākais? (Interesanta rodas šīs izrādes sasaite ar Nacionālajā teātrī tapušo Toma Treiņa izrādi - Gunāra Priedes Zilā iestudējumu, kas runā par trešo paaudzi - to, kas nāk pēc labklājības cēlējas pirmās un otrās paaudzes, kam it kā ir viss, tomēr pietrūkst dzīvības kodola.)
Džilindžeram sadarbībā ar scenogrāfu Kristianu Brekti izdevies radīt vairāku pasauļu izjūtu - iekšpus un ārpus organiskā stikla kastēm saplūst realitāte un Bannija sakairinātās psihes tēli, tagadne ar pagātnes ainām.
Antidepresantu atkarīgā Bannija sieva - Ievas Segliņas Lībija, ar pašnāvību pārkāpusi neredzamo realitātes robežu, spokojoties dzied kā sengrieķu sirēna, pievilinot jūrniekus. Bet viņas balsī ir griezīgas sāpes, ar ko pielīst skatuves visums. Vēl košu nedabisko krāsu ņirba (kostīmu māksliniece Katja Šehurina), Bannija dēmons, kam jāskatās acīs - Puisis ar sarkano seju (Kaspars Zāle), ar ragiem un trīszaru dakšām, mūzikas dārdi, brutalitāte, sekss un kliedzošs tukšums - tas ir psihodēlisks ceļojums uz beigām.
«Mums vai nu jāmīl vienam otru, vai jāmirst,» saka Olgas Dreģes Kendisa Bruksa, un, tuvojoties finālam, to atkārto izrādes mūzikas komponists Mārcis Judzis. Bez kompromisiem. Citādi nav vērts.
