«Mūs mēģina iemidzināt, sakot, ka mūsu lielākās problēmas ir pensijas un bezmaksas biļetes sabiedriskajā transportā. Bet tie ir sīkumi, jo cīņa starp labo un ļauno, starp gaismas un tumsas spēkiem nav beigusies,» saka Daugavpils teātra režisors Oļegs Šapošņikovs.
Viņš iestudējis Latgales kongresa simtgadei veltītu muzikālu iestudējumu latgaliešu valodā Nūgrymušõ pile (Nogrimusī pils), Lūgšana par Latviju. Pirmizrāde sestdien, nākamā izrāde - svētdien, bet 15. maijā tā būs skatāma Latvijas Nacionālajā teātrī.
1917. gadā Latgales kongresā tika pieņemts izšķirošs lēmums, kas ceļā uz neatkarīgu Latvijas valsti vienoja Latgali, Vidzemi un Kurzemi. Par godu šā notikuma simtgadei ir iestudēta izrāde Nūgrymušõ pile, kuras pamatā ir ievērojama latgaliešu un latviešu kultūras un garīgā darbinieka, valstsvīra un literāta Franča Trasuna (1864-1926) uz varoņteiku pamata veidota luga, kurā caur mītiem, apvienotiem ar vēsturisku realitāti, tiek aktualizēta spēcīga nacionālā ideja un identitāte. Francis Trasuns bija viens no Latvijas apvienošanās idejas iniciatoriem, viņš augstu vērtēja latgaliešu tautu, valodu un tradīcijas un tieši tāpēc savā lugā nosoda tādus tautiešus, kuri atsakās no savas tautas vērtībām. Pils nogrimst, jo iegūtā bagātība ļaudīm kļūst svarīgāka par dienišķo maizi, darbu un gadu gaitā izveidotām tradīcijām. Bet pils augšāmcelsies, ja atradīsies cilvēks, kurš garīgās vērtības godās augstāk par materiālajām un būs gatavs vest savus tautiešus cīņā par zaudēto laimīgo zemi.
Izrādes radošajā komandā līdzās režisoram Oļegam Šapošņikovam un plašajam aktieru sastāvam darbojas komponists Kārlis Lācis, horeogrāfs Agris Daņiļevičs, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Inga BermakaApiaha un Agnese Leilande, kā arī Daugavpils teātra dejotāju trupa, Daugavpils koris Daugava Jevgeņija Ustinskova vadībā un viesmākslinieki Jānis Jarāns un Jurijs Djakonovs.
«Šis ir ļoti neparasts materiāls, par ko plašāka sabiedrība nemaz nav informēta, jo to nemāca skolā. Es arī nezināju par šīs lugas eksistenci,» atzīst iestudējuma režisors, piebilstot, ka iestudēt izrādi par Franci Trasunu iedvesmojusi kultūras ministre. «Sākot padziļināti pētīt Trasuna dzīvesceļu un daiļradi, pēkšņi atradu informāciju, ka viņš ir sarakstījis lugu. Tas mani pārsteidza, un es domāju, tas ir pārsteigums visiem teatrāļiem. Protams, nākamais solis bija šo lugu sameklēt un izlasīt, un, to izlasījis, es sapratu, ka neko labāku Latgales kongresa simtgadei mēs nevaram iestudēt.»
Izrādes režisors atklāj: luga nestāsta par kongresu, tā atspoguļo paša Trasuna uzskatus un garīgo pozīciju. «Es domāju, ka viņa uzskati šajā lugā ir piešķirti vienam varonim, ko sauc Tautuvars. Līdz ar to šis darbs ir dokumentāla vērtība, kas stāsta par šo cilvēku viņa paša vārdiem. Un to, ko šajā lugā Tautuvars saka, Francis Trasuns noteikti gribētu pateikt ne tikai tiem, kuri Latvijā dzīvoja viņa laikā, bet visām paaudzēm. Tas nav nekas jauns, tas ir atgādinājums par mūžīgām vērtībām, par kurām mēs 21. gadsimtā esam aizmirsuši,» stāsta Oļegs Šapošņikovs. Francis Trasuns nelieto vārdu savienojumu «sabiedrības integrācija», kam šodien tiek pievērsta liela uzmanība, - viņš saviem vārdiem runā par valsts teritoriālo vienotību. «Es uzskatu, ka tas ir daudz aktuālāk. Es ar to nedomāju, ka kāds grib atdalīt Latgali, bet es domāju, ka mēs vēl neesam pietiekami daudz izdarījuši, lai mūsu valsts iekšēji būtu absolūti vienota. Jo, dzīvojot Daugavpilī, es jūtu Latgales atstumtību, jūtu, kā atšķiras dzīve galvaspilsētā un perifērijā. Un, manuprāt, tieši tas mūsu valstij traucē būt vienotai,» domā režisors. «Trasuns uzskatīja, ka mūsu valsts laime slēpjas tautas vienotībā un garīgajā spēkā, kas izpaužas arī tajā, ka mēs nedrīkstam iemigt labklājības sapnī. Mums jābūt modriem un nemitīgi jādomā par to, kā saglabāt visu to, kas mums pieder, un tā ir sava veida cīņa. Autors savā lugā ļoti daudz izmanto vārdu «cīņa», bet viņš nerunā par karu un revolūciju. Viņš uzskata, ka cīņa ir normāls garīga cilvēka stāvoklis, jo miera līgums starp gaismas un tumsas spēkiem joprojām nav parakstīts.».
