Daugavpils teātra izrāde Jubileja ’98 ir katra nobrauktā kilometra vērta. Pēc tādām izrādēm ceļā pavadīto laiku neskaita, tas zaudē savu stingro ietvaru, iespaidu varā izlokoties kā laikrāžu «pankūkas» Salvadora Dalī Mīkstajos pulksteņos. Tam ir vairāki iemesli, lūk, galvenie.
Iedvesmas avots
Dāņu režisora Tomasa Vinterberga 1998. gada filma Festen ir pirmā, kas tapusi pēc Larsa fon Trīra un Vinterberga kopradītās Dogmas 95 manifestā fiksētajiem noteikumiem - fon Trīra Idioti uzņemta pēc tam. Vinterberga Viesības tika ievērotas prestižajā Kannu kinofestivālā, kur žūrija filmai piešķīra speciālbalvu. Dānija Viesības arī virzīja Oskaram labākās ārzemju filmas kategorijā. Tas ir faktu rāmis, kas ietver pašu darbu - skaudru vienas ģimenes tēva jubilejas svinību bildi ar glancētu fasādi, aiz kuras grab nevis pagātnes skeleti - tā būtu izskaistināta mākslas īstenība -, bet atmiņas pavada dzīvos kā līķa smaka, ieēdusies smadzenēs. Helge Klingenfelds ar vērienu atzīmē savu sešdesmito jubileju, uz svinībām ierodas draugi, radi un bērni. Jubilārs tiek godināts kā cienījams vīrs un ģimenes tēvs, līdz viņa dēls Kristians savā runā atklāj par tēvu to, kam viesi negrib ticēt.
Vinterbergs atzinis, ka viņu šai filmai iedvesmojis Frānsisa Forda Kopolas Krusttēvs par Ņujorkas sicīliešu mafijas Korleones ģimeni. «Tāpat kā pārējā pasaule, mēs bijām šīs filmas savaldzināti, tā nebija pārāk oriģināla sajūta, bet mana mīlestība pret šo meistardarbu bija dziļa. Tāpēc man patika doma par ģimenes portreta radīšanu,» - teicis Tomass Vinterbergs (Alise Zariņa. Tomass Vinterbergs, Berlināre un Komūna. Kino Raksti, 20.02.2016.). Dāņu režisora filmā galvenais ierocis ir vārds. Tā ir apliecinājums, ka vārdi spēj gan sagraut, gan dot cerību tik normālai dzīvei, cik pēc pagātnes katastrofu seku apjēgšanas tā var būt.
Dramaturģes darbs
Justīne Kļava pērn saņēma Spēlmaņu nakts balvu kategorijā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā par Teātra TT izrādei Dāmas radīto literāro materiālu. Viņa profesionālajai teātra skatuvei veiksmīgi dramatizējusi, piemēram, Visas viņas grāmatas pēc Bernharda Šlinka romāna Priekšlasītājs, ko Dailes teātrī 2014. gadā iestudēja Dmitrijs Petrenko ar Esmeraldu Ermali un Daini Grūbi.
Saglabājot filmas Festen scenārija sižetisko karkasu, Justīne Kļava radījusi savu, Latvijai pielāgotu, versiju ar mums tuvākiem un pazīstamākiem dotajiem apstākļiem un tipāžiem. Ģimenes locekļu vārdi liecina par dažādo etnisko piederību - Edvīns, Jana, Česlavs, Jūlija, Juris, Taīsija, Līga, Džems. Izrādē attēlotais vienas ģimenes stāsts izskan dramatiskāk un trāpa dziļāk nekā filma, lai arī nevajadzētu salīdzināt. Viens no lokalizējuma veiksmes faktoriem, kas dod papildu jēgas un emocionālo slodzi, ir sasaistīt kopā pagātnes un tagadnes laiku ar mazmeitu Janu - spēlē Milena Rožanska -, kas ir šā stāsta vēstītāja. Tas ir viņas - ar bērna acīm tvertais un tagad, 29 gadu vecumā, apjēgtais - stāsts. Atmiņu mozaīka, ko mazmeita liek kopā, lai saprastu, kas toreiz notika - toreiz, kad visa ģimene pie viena galda bija pēdējo reizi -, ir slieksnis, kuram jāpārkāpj, lai mēģinātu atbrīvoties no (lietojot Signes Baumanes animācijas filmas metaforu) pagātnes akmeņiem savās kabatās. Tādējādi rodas iespēja visus trīs bērnus un viņu attiecības ar tēvu vienlīdz attālināt un ievietot nosacītās objektīvās kopainas ēnā, tajā pašā laikā caur mazmeitas subjektīvi emocionālo uztveri un vērotājas (kā kino kameras acs) skatu no malas panākot cilvēciskāku un daudzkrāsaināku skatījumu. Lai arī cik kontrastaini melnbalta bilde, tēva grēkiem nākot gaismā, varētu šķist.
Mākslinieces darbs
Respektējot filmas iznākšanas gadu, kā liecina arī izrādes nosaukums, liktenīgā jubileja notiek 1998. gadā. Tāpēc izmantotas konkrētas detaļas no 90. gadiem, piemēram, Edvīna nemīļā dēla Jura un viņa sievas Līgas bizness, vedot preces no Polijas tirgus. Ļoti veiksmīgi, jo precīzi, 90. gadu kolorītu scenogrāfijā un aktieru vizuālajā tēlā iedzīvinājusi māksliniece Dace Sloka - grims, frizūras, kostīmi (kur vēl šodien var izrakt tādu uzvalku kā Česlavam un raibo kreklu kā Jurim?), galda servējums, ēdieni, dzērienu pudeles... Viss pēc tolaik aktuālajām modes tendencēm. Šajā gadījumā Daugavpils teātris ir laika mašīna, kas ļauj ar vienu kāju vēlreiz iekāpt deviņdesmitajos, sajust arī laikmeta brāzmas, ko radīja sagrautais dzelzs priekškars, atvērtās robežas un brīvā tirgus ekonomika.
Ansamblis
Izrāde notiek, skatītājiem kopā ar aktieriem atrodoties uz Lielās zāles skatuves - tuvplānā, kas ļauj redzēt, kuri salāti uz svinību galda ir butaforija, kuri - īsti. Bet svarīgāk, ka var tvert smalkākās aktieru spēles nianses, kas veido ļoti augstu patiesīguma pakāpi, kad redzi, ka lomas ādā aktieri jūtas tik brīvi kā savējā. Iepriekš citētajā sarunā Tomass Vinterbergs arī saka: «Režisora uzdevums ir uzstādīt noteikumus. Radīt apstākļus, kuros aktieris dāsni atdod sevi, klausās citos un dod telpu pārējiem aktieriem.» Tieši to Paula Pļavniece ir panākusi, tāpēc jūtīgā partnerībā dzimušais stāsts ātri ievelk un tur gaidu sasprindzinājumā arī tad, ja sižeta lielais aisbergs zināms. Jo ir ļoti saistoši vērot, kā aktieri spēlē, kā piepilda savas lomas telpu, kā veido saspēles. Palīdz arī tas, ka Justīnes Kļavas teksts Oļega Šapošņikova tulkojumā krievu valodā skan ļoti dzīvi, asprātīgi. Tā ir īstena traģikomēdija - dramatisks darbs, kurā ir traģēdijai raksturīgs konflikts, kas tiek atrisināts ar komēdijai raksturīgiem paņēmieniem. Jurijs Losevs Edvīna pretrunīgo būtību spēlē ar lakonisku atturību, dēla Česlava atklāto patiesību uztverot ar pašcieņu, un attaisno sevi ar pārliecību, ka incests ir mīlestības izpausme - vienkārši katrs mīl, kā prot. Žanna Lubgāne viņa sievas Taīsijas tēlā, lielākoties vai nu klusējot, vai rosoties ap ēdiena bļodām, precīzi nospēlē atpazīstamu tipāžu - sievieti, kas ģimenes vārdā kā strauss iebāž galvu smiltīs jeb ikdienas mājas darbos, tādējādi nobēdzinot savas emocijas kaut kur dziļi, dziļi aiz perfektās mājsaimnieces priekšauta. Vadima Bogdanova Česlavs un Jeļenas Ņetjosinas Jūlija ir aizbēguši no mājām un veido karjeru ārzemēs. Kā pazudušie bērni, kas iegriezušies mājās un gaidīt gaida, kad varēs doties prom. Česlava cīņa ar sevi un aizlauzta likteņa stīgas skumjā balss izskan surdinēti, bet spēcīgi. Jūliju raksturo vitālitāte, mērķtiecība un atsvešināšanās kā vienīgā iespēja daudzmaz harmoniskai esībai. Mihaila Abramova Juris, kurš nesekmīgi vai no ādas lien ārā, lai tēvs viņu atzītu par māsai un brālim līdzvērtīgu, tomēr saglabā savu mazā cilvēka pašcieņu tā, it kā krancis slietu gaisā savu asti ar ciltsrakstaina sudzinieka pašapziņu. Kristīne Veinšteina viņa sievas Līgas lomā apbur no pirmajām minūtēm, jo ir tik īsta un šarmanta ar savu tirgus sievas mutīgumu un manierēm. Viņa savas labās gaumes neapšaubamību ar teicamu pašapziņu demonstrē Jaungada eglītes cienīgā svētku kleitā un, tā kā ārzemju izpratne aprobežojas ar Polijas ārēm, tad Džordža Stīla melnādaino labsirdīgo Jūlijas dzīvesbiedru uzrunā ar «pan Džem». Harismātiskā Milena Rožanska Janas lomā vispirms ir nepiespiesti dabiska, viņai ir viegli noticēt gan tad, kad stāsta pagātnes notikumus no bērna pozīcijas, gan tad, kad uzdod visus joprojām mulsinošos jautājumus kā pieaugusi sieviete. Nav vienas patiesības, tāpēc atbilžu ir tik daudz, cik cilvēcību veidojošo nokrāsu. Un tāpēc izrādi ir vērts redzēt.
