Teātris: JAUNIESTUDĒJUMS. Precības. No sapņa līdz murgam 1 komentāri
 
Teātris

JAUNIESTUDĒJUMS. Precības. No sapņa līdz murgam

 
LIKTENĪGĀS PRECĪBAS. Garā baltā plīvura pieskāriens vīriešiem ir liktenīgs, un šis metaforiskais «ceļš uz nekurieni» scenogrāfa, kostīmu mākslinieka Maksima Obrezkova un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa veidotajā spoguļu valstībā izskatās īpaši efektīgi / Publicitātes foto no Liepājas teātra arhīva

Liepājas teātrī Krievijas režisora/horeogrāfa Sergeja Zemļanska iestudētās Nikolaja Gogoļa Precības ir mazliet skumja komēdija. Tas nav paradokss, tā ir dzīves izjūta, kad attopies kāda iegrieztā karuselī, ļaujoties tā galvu reibinošajam lidojumam, līdz rodas nepārvarama vēlme izkāpt.

Šis kāds ir Podkoļosina draugs Kočkarjovs, kurš Sergeja Zemļanska un aktiera Gata Malika interpretācijā kā strikts dzīves režisors jeb liktenis organizē notikumus, pārņemot tiesības uz vecpuiša Podkoļosina brīvo gribu. Gata Malika galanti manierīgais Kočkarjovs ir izrādes noslēpums, kas neliek mieru, meklējot iespējamos atminējumus. Ja pārējiem tēliem sacerētā kustību valoda bezvārdu nosacījumos atklāj to raksturu, radot priekšstatu par viņu dzīvi pirms un pēc uz skatuves redzamajiem notikumiem, tad Kočkarjovs paliek neatminēts. Kāpēc viņš tik mērķtiecīgi pūlas apprecināt draugu? Kādi ir viņa patiesie motīvi, ja, izmantojot izdevību, noskūpsta Agafju un nepārprotami vizuāli ir saskanīgāks pāris ar slaido Ilzes Trukšānes līgavu nekā par viņu galvas tiesu īsākais puiciskais Rolanda Beķera Podkoļosins?

Kādā brīdī pat rodas aizdomas, ka režisors savā interpretācijā būs gājis tiktāl, ka patiešām saprecinās Agafju un Kočkarjovu, tādējādi apstiprinot izrādes laikā arvien augošās aizdomas, ka drauga labie nodomi attiecībā uz Podkoļosinu ir meli. To veicina arī kustību valodā nepārtulkotais lugas teksts/informācija par savedējas Fjoklas un Kočkarjova kopīgo pagātni - tieši viņa tam atradusi sievu, par ko viņš tagad nebūt nav laimīgs un metas virsū savedējai ar pārmetumiem. Izrādē radīts priekšstats, ka viņš ir brīvs vīrietis. Rasas BugavičutesPēces libretā, kas nodrukāts izrādes programmā, var lasīt, ka drauga motīvs, rīkojot Podkoļosina un Agafjas savešanu, ir viņa dzīves piepildījuma un jēgas meklējumi. Tam atliek ticēt vien uz vārda.

Liepājas teātra Precībās nozīmīgais sapņa motīvs sasaucas ar baroka literatūras filozofisko dzīvessapņa formulu, kas sevī ietver spēli ar cilvēku, ko īsteno gan liktenis, gan/un cits cilvēks. Darbībai sākoties un beidzoties ar guļošo Podkoļosinu, gredzenveida kompozīcijā saplūdināti dzīves un sapņu tēli, atklājot zemapziņas telpas tumšos nostūros.

Lugā, kad Kočkarjovs pārsteidz Podkoļosinu, pielavījies tam klāt, viņam no rokām izkrīt spogulis. Saplīsis spogulis ir slikta zīme, kas Liepājas teātra izrādē materializēta konkrētā sapņa tēlā - līgava ar melnu kraukli uz rokas redzama gan izrādes sākumā, gan beigās. Par kraukļiem pārvēršas pārējie precinieki, kad Agafja dodas pie altāra, kur viņu gaida Podkoļosina plakanais manekens. Garā baltā plīvura pieskāriens vīriešiem ir tieši tik liktenīgs, un šis metaforiskais «ceļš uz nekurieni» scenogrāfa, kostīmu mākslinieka Maksima Obrezkova un gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa veidotajā spoguļu valstībā izskatās īpaši efektīgi.

Krauklim ir plaša, arī pretrunīga simboliskā jēga - no nelaimes, slimību, kara, nāves vēstneša antīkajā pasaules uztverē līdz skandināvu mitoloģijā augstākā dieva Odina pavadoņiem Huginam un Muninam (doma un atmiņa), kuri informē to par visu, kas notiek uz zemes. Pasakās kraukļi mēdz iemiesot nolādētus un noburtus cilvēkus, un šī nozīme, tāpat kā nelaimes vēstneša loma, skatīta Sergeja Zemļanska Precību interpretācijā, nostiprina izrādes ideju, ka precības ir murgs, no kura labāk laikus pamosties.

Sapņa un dzīves dimensijas krustojošajā sieviešu un vīriešu pasaules pretstatījumā nav stiprā un vājā dzimuma. Ir pasīvi un aktīvi cilvēki. Tad divu cilvēku savienība ir kā baterija ar plusa un mīnusa poliem - lādiņu koncentrācijas starpība rada elektrisko spriegumu, kas paaudžu paaudzēs darbina šo pasauli. Agafjas un Podkoļosina savienība nav iespējama, jo abu tēlu skatuviskā esība liecina, ka tiem piemīt pasīvā enerģija. Aktīvās enerģijas sinonīms ir seksualitāte, ar ko dāsni piepildīta Anetes Berķes kalpones Duņašas un Samiras Adgezalovas Fjoklas kustību partitūra. Turklāt Fjoklas loma paplašināta ar zīmīgu sapni - viegli erotiski krāsotajās fantāzijās piedalās Agafjas precinieki.

Sergejs Zemļanskis un komanda veidojuši baroka estētikai radniecīgu izrādes formu, jo tajā - kustību materiālā, tēlveidē, attiecībās - valda mākslīgais, nedabiskais, teatrālais komiskās groteskas biezajos triepienos. Īpaši kostīmu akcentētais krieviskais suvenīrdekoratīvisms rada iespaidu par pasaku pasauli, kurai ar īstenību nav gandrīz nekādas saistības. «Gandrīz» attiecas uz katra personīgo pieredzi - no tās atkarīgi saskarsmes punkti, kam izstarot skumji smeldzīgos līdzpārdzīvojuma viļņus.

Bet Pāvela Akimkina mūzika mirklī pārceļ uz izrādes pasauli, stāsts tiek izstāstīts virtuozi, pusotra stunda bez neviena paša izrunāta vārda aizrit ātri, uzmanība neatslābst ne mirkli. Sergeja Zemļanska, viņa asistentes, pedagoģes un repetitores Lienes Gravas un aktieru sūrā darbā izslīpētā kustību partitūra ir bez īpašas piepūles saprotama.

Nezinu, vai Sergejs Zemļanskis ir redzējis Alvja Hermaņa Revidentu Jaunajā Rīgas teātrī un Vladislava Nastavševa Mitjas mīlestību, kas tapusi arī Maskavas Gogoļa centrā, bet īpaši pēdējais specifiskais paņēmiens (attiecīgi - tauku polsteri un vertikāla plakne ar dažiem kāpšļiem) ļauj prātot par oriģinālā īpatsvaru šajā iestudējumā. Nav runa par špikošanu, sevis vai citu citēšanu - idejas lido Visumā un ir iedvesmai pasmeļamas no dažādiem resursiem. Runa ir par savu oriģinālu valodu, izteiksmes stilu, rokrakstu, nepieradinātību, brīvību, kas trīs redzētajos Sergeja Zemļanska iestudējumos ir atšķirīgā lielumā. Maskavas Puškina teātra Mātes druvu un pirmo Liepājas teātrī veidoto iestudējumu Indulis un Ārija vieno līdzīgā poētika, metaforiskā slāņa biezums, emocionalitāte. Precības apliecina režisora spēju inscenēt darbīgas metaforas, tomēr šķiet, ka līdzās komēdijai klāt stāvējis kompromiss. Precības ir vairāk pieradināts darbs, kam piemīt tās kvalitātes un īpašības, lai kļūtu par publikas pieprasītu izrādi.



Komentāri [1]
#
0sis 7.aprīlis 2017 22:36 atbildēt
Kāda ir visa šī BLA,BLA morāle?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers