«Komēdijas žanrā jūtos diezgan ērti. Man ir tendence gandrīz katrā savā lomā atrast komisko, iespējams, tādēļ, ka arī dzīvē daudzas lietas uztveru caur humora prizmu. Saka jau, ka dzīve ir tāda, kādu to redzam, kādus apzīmējumus paši tai piešķiram. Un es varu teikt, ka sev apkārt redzu daudz smieklīgā, tādēļ savu jauno lomu veidoju ar lielu azartu un kaifu,» saka Liepājas teātra aktrise Ilze Trukšāne. Viņai sestdien pirmizrāde – līgavas Agafijas Tihonovnas loma režisora un horeogrāfa Sergeja Zemļanska (Krievija) kustību izrādē bez vārdiem Precības, kam par pamatu ņemta Nikolaja Gogoļa komēdija.
Agafija Tihonovna nolēmusi precēties. It kā, jo īstas pārliecības viņai par to nav. Tad nu talkā nāk savedēja Fjokla, piedāvājot viņai piecus līgavaiņus uzreiz. Kurš būs īstais? Un vai tiešām apprecēties var tik viegli? Lomās: Ilze Trukšāne, Karīna Tatarinova, Samira Adgezalova, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Armands Kaušelis, Kaspars Kārkliņš, Mārtiņš Kalita, Gatis Maliks un Sandis Pēcis.
Iestudējumam oriģinālmūziku radījis komponists Pāvels Akimkins, skatuves noformējumu un kostīmus - Maksims Obrezkovs. Intensīvos spēka treniņos un jogas nodarbībās, kurās aktieri tika sagatavoti gaidāmajam iestudējumam, kopā ar režisoru strādāja arī repetitore Liene Grava. Iestudējumam tapt palīdzējuši arī gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis un dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce.
Prasīgs, stingrs, skarbs
Skatītāji ar režisora Sergeja Zemļanska darbu varēja iepazīties pirms trim gadiem, kad viņa vadībā tapa Raiņa jaunības traģēdijas versija Indulis un Ārija, kas joprojām ir Liepājas teātra repertuārā un tika nominēta trīs Spēlmaņu nakts balvām, tostarp kā Gada izrāde. Šajā iestudējumā piedalās teju visi Ilzes Trukšānes kursabiedri, bet viņa pati ne, jo šā iestudējuma laikā bija dekrēta atvaļinājumā. «Ar Sergeju Zemļanski iepazinos tikai Precību sakarā, un es esmu ļoti laimīga, ka man ir šī iespēja strādāt ar tik augstas klases režisoru. Sergejs ir ļoti prasīgs, stingrs un profesionāls. Reizēm darba karstumā un emocijās viņš var kļūt tiešām skarbs, pat novest līdz asarām, bet jau pēc brīža samīļot, aizmirst par konfliktu un iet tālāk. Viņam svarīgs ir tūlītējs rezultāts,» stāsta izrādes galvenās lomas atveidotāja. Viņa atzīstas, ka ir ļoti pieķērusies režisoram, un domā, ka viņai viņa pietrūks. «Bet es ticu, ka arī pēc pirmizrādes mēs vēl noteikti sazināsimies.»
Plankings, strečings, presīte
«Humors kustībā - tas ir sarežģīts un radošs process. Jāatrod tāds humora veids, kuru izteikt ar plastiku un kuru saprastu skatītājs. Jāparāda noteikts tēlu raksturs, emocijas un apkārtējā vide. Tas ir skrupulozs meklējumu un atlases process,» tā par savu jauniestudējumu Liepājas teātrī saka pats režisors.
«Darba process ir ļoti smags,» Ilze neslēpj. Pirmkārt, viņai šī ir pirmā pieredze kustību izrādē bez vārdiem, otrkārt, tā ir ļoti smaga fiziskā slodze. «Lai šādu izrādi varētu radīt un pēc tam arī spēlēt, un lai no skatuves tas izskatītos viegli, mums jābūt fiziski spēcīgiem un izturīgiem. Tāpēc mūsu rīti sākas ar stundu garu iesildīšanos, kas sevī ietver nopietnus fiziskus vingrinājumus - pumpēšanos, presītes, plankingu, kardio jeb izturības vingrinājumus, strečingu jeb stiepšanās vingrinājumus. Un tikai tad, kad esam jau cauri slapji, sākas mēģinājums, kurā izpildām dažādas kombinācijas un numurus. Nu jau, kad pagājuši gandrīz divi mēneši, ķermenis un prāts ar visu ir saradis, taču pirmās divas nedēļas bija tiešām grūtas,» stāsta Agafijas Tihonovnas lomas atveidotāja.
Bet humors kustībā aktrisi nebiedē, jo, viņasprāt, ja aktierim ir humora izjūta, viss ir kārtībā. «Vienīgi šādā žanrā svarīgi ir daži noteikumi, kurus tagad arī mācos - būt ļoti konkrētai savās kustībās, bez liekām, sīkām darbībām, jo tas var sabojāt kopskatu un izspēlēto situāciju var padarīt skatītājam nesaprotamu. Sergejs mums pats daudz rāda priekšā, un tas izskatās tik smieklīgi, līdz asarām... Viņš it kā neizdara neko daudz, bet efekts ir supersmieklīgs,» Ilze smaidot stāsta. Viņa sapratusi: paust emocijas tikai plastiski ir pilnīgi kas cits nekā, ja to vari darīt ar vārdiem un intonatīvi. Un šo jauno pieredzi aktrise ļoti novērtē.
Par baltu kleitu nesapņoja
Jauniestudējuma režisors uzskata, ka 19. gadsimtā radītā Gogoļa luga ir aktuāla arī mūsdienās - stāstot par mīlestības līkločiem un sev piemērota partnera izvēli dzīvei.
«Man šis stāsts emocionāli šķiet ļoti atpazīstams,» Ilze nosaka, paskaidrojot, ka viņai vairākkārt bijusi iespēja novērot tādu scenāriju, kurā sieviete tik ļoti grib apprecēties, ka šajā panikā ir gatava uz visu. Un, lai arī pašai sievietei tā ir īsta drāma, no malas tas izskatās ļoti smieklīgi.
«Parasti meitenes jau agrā bērnībā sapņo par balto kleitu, princi un kāzām. Es nekad par to nesapņoju,» aktrise vaļsirdīgi atzīstas. Viņa uzaugusi mazpilsētā - Ainažos, kur kopā ar dvīņumāsu daudz laika pavadījušas, dzīvojoties pa pagalmu, bēniņiem, pagrabiem un kūtiņām, kas bija pie daudzdzīvokļu mājām. «Mums bija pašām sava koka būdiņa, kurā ierīkojām savu saimniecību - tur bija dārziņš ar divām dobēm, trušu būdas ar trušiem, astoņi kaķi un kucēns, kurus pa kluso audzinājām. Tagad tas šķiet mazliet nereāli, bet tā bija,» viņa apgalvo un atminas, kā par savu kabatas naudu pirkušas dzīvniekiem barību. Nereti arī nesušas no mājām doktordesu, par ko vecāki, protams, nebija sajūsmā. Taču viņi to neaizliedza, saprotot, ka meitenes rūpējas par kādu pabērnu. «No vietējā dīķa nesām mājās tritonus un turējām tos ūdens burkā, līdz mamma pamanīja un lika nest atpakaļ. Citkārt sadomājām nodarboties ar biznesu un kaimiņu bērniem no sava pagraba iztirgojām ziemas krājumus - burtiski par kapeikām pārdevām zaptes un skābētus gurķus...» tādu aktrise sevi atminas bērnībā.
Vairāk uzsmaida veiksme
Skolas gados Ilze spēlēja basketbolu. «Sports man vienmēr ir ļoti paticis. Iespējams, tāpēc, ka labi padevās,» aktrise domā. Viņai joprojām saglabājušies daudzie diplomi - pat no 1. klases par izcīnītajām pirmajām vietām skriešanā, tostarp rajona sacensībās. «Pirmās četras klases mācījos dzimtajos Ainažos, no piektās līdz devītajai - Salacgrīvā, bet vidusskolā pārcēlos uz Rīgu, jo mans klusais sapnis bija aktrises profesija. Mamma savulaik bija pabeigusi Rīgas 64. vidusskolas teātra klasi, tāpēc arī es nolēmu stāties turpat, taču - tieši tajā gadā teātra klasi likvidēja. Tā es pievērsos sportam, tomēr - no sava likteņa neaizbēgsi,» aktrise pasmaida un saka, ka brīdī, kad jau bija samierinājusies ar dzīvi bez teātra, viņa satika cilvēkus, kuri, apzināti vai ne, bet atkal pievērsa viņu teātrim.
Lai arī ar pirmo reizi Ilze aktieros netika, viņa nemeta plinti krūmos un mēģināja vēlreiz. «Šodienas acīm skatoties, nākas secināt, ka laikā, kad stājos Klaipēdā, apņēmības bija daudz, bet prāta maz. Tolaik man likās, ka viss ir manās rokās, ka varu mainīt pasauli pa savam - tikai piesitīšu kāju, un viss notiks! Tagad esmu mazliet pierāvusies un ar lielāku pietāti izturos pret dzīvi, sistēmām un noteikumiem, un vienlaikus esmu brīvāka un mierīgāka. Starp citu, esot šādā stāvoklī, pat vairāk uzsmaida veiksme,» aktrise secina.
Vecās taciņas jāaizmirst
Ilzes radošajā biogrāfijā pārsvarā ir spilgtas raksturlomas, viņa pati domā, ka pie tādām tikusi sava temperamenta un humora izjūtas dēļ. Bet par veiksmīgām aktrise uzskata tās, kuras veidojot, ir izdevies sevi kaut kādā veidā pārvarēt, pašai sevī atklāt ko jaunu. «Es lepojos ar Ilzes lomu mūziklā Pavasara atmoda, kas tapis pēc Franka Vedekinda tāda paša nosaukuma lugas Ģirta Ēča režijā. Kāpēc? Jo jau pašā sākumā stāvēju liela uzdevuma priekšā un sapratu, ka būs jāiegulda liels darbs, lai apgūtu šo muzikālo materiālu. Un, kad beigās viss izdevās tiešām labi un to novērtēja arī citi, bija gandarījums.» Tāpat par veiksmīgu Ilze uzskata lomu, ar kuru ienāca teātrī - tā bija direktores loma režisora Mārtiņa Eihes izrādē Kauja pie. «Arī šī loma manī daudz ko atvēra un iemācīja. Pirmkārt, tā bija reāla komunicēšana ar skatītājiem, nebija ceturtās sienas, otrkārt, darbība notika reālā skolā, un mana aina risinājās reālā direktores kabinetā, kur skatītāji bija soļa attālumā. Paslēpties nebija kur, un tas bija izaicinājums,» aktrise atminas. Ilze atzīst, ka izaicinājumi viņai patīk, jo, lai tos pieveiktu, ir jāatrod jauni risinājumi un ir jāatklāj jauni ceļi, vecās taciņas aizmirstot, un tas liek augt. «Protams, arī Agafijas loma man ir liels izaicinājums. Patiesībā, līdz šim vislielākais,» secina talantīgā aktrise.
***
Ilze TRUKŠĀNE
• Liepājas teātra aktrise
• Dzimusi 1985. gada 30. janvārī
• Izglītība: Rīgas 64. vidusskola; Klaipēdas universitāte
• Lomas Liepājas teātrī: Agafija Tihonovna (N. Gogoļa Precības), Makarska (A. Vampilova Vecākais dēls), Robijs (F. Dirrenmata Vecās dāmas vizīte), Zane Kalniņa (T. Vaildera Mūsu pilsētiņa, R. Bugavičutes versija par Liepāju), Signe, Spīgana (R. Bugavičutes Bezgalīgo stāstu stāsts), Anfusa Tihonovna (A. Ostrovska Portreti. Vilki un avis), Fransīne, Čūskiņa (E. T. A. Hofmaņa Zelta pods)
• Precējusies. Dēlam Miķelim vasarā būs trīs gadi. «Šis ir vecums, kad viņš ļoti alkst manu uzmanību un, protams, ar savu uzvedību aktīvi izrāda protestu par ilgajām stundām, kas jāpavada bez manis. Protams, aktrises darbu un mammas lomu ir grūti savienot, bet man liels atbalsts ir mans vīrs».
