Mišela Velbeka romānu "Pakļaušanās" neesmu lasījusi, taču, izpētot vairākas recenzijas, var noprast, ka romāna autors to ir veidojis kā sarkastisku un skaudru stāstu par Eiropas un kristietības vērtību bojāeju. Taču es esmu noskatījusies Alvja Hermaņa tāda paša nosaukuma izrādi un to, par ko ir viņa stāsts, es tā arī līdz galam nesapratu. Pareizāk sakot- sapratu, bet nevaru noticēt, atkal un atkal sev uzdodot jautājumu: "jūs to nopietni?!"
Mana feministiskā pašapziņa šīs izrādes gaitā burtiski tika dzīva aprakta zem "kinder, kirche, küche" stila paziņojumiem smagā islama mērcē. Izrādes finālā tā arī nesapratu- jūs to tiešām bijāt domājuši bez ironijas?!!!!!!
Smalka provokācija vai vešana pie prāta?
Aizejot mājās, raku augšā visu, ko internetā vien varēju sakasīt par šo izrādi- recenzijas, viedokļus, komentārus, taču joprojām paliku neizpratnē. Farss, ārkārtīgi smalks humors vai tomēr nopietns mājiens, ka mūsdienu Eiropas vērtību un garīguma bojāejas pamatā tostarp ir neapdomīga attālināšanās no Radītāja gribas, proti, ģimenes institūta sagraušana un sievietes brīvlaišana. Šorīt noklausījos paša režisora Alvja Hermaņa skopo komentāru LR ēterā un saklausīju vienu vienīgu vārdu: "provokācija". Kāds atvieglojums! Es tiešām ļoti ceru, ka tā no režisora puses bija ārkārtīgi smalka, praktiski nenolasāma provokācija, nevis aiz provokācijas lozunga paslēpts apzināts mājiens, ka Eiropai būtu jāņem piemērs no musulmaņiem un jāmeklē atgriešanās ceļš pie tradicionālajām garīguma vērtībām tostarp (sieviete - atpakaļ uz guļamistabu un virtuvi!). Protams, protams. Izrāde galīgi nav TIKAI par to, bet lielā mērā ARĪ PAR TO. Un man nez kādēļ tomēr likās, ka A. Hermanis galīgi nav gribējis nevienu provocēt, bet drīzāk vest pie prāta. Jo, atvainojiet, es nevaru uzlūkot režisora darbu skatuviskajā realitātē, pilnībā ignorējot viņa personību reālajā dzīvē. Bet Alvja Hermaņa gadījumā reālajā dzīvē ir septiņi bērni un trīs nomainītas sievas, kā arī neslēpts snobisms, kas robežojas ar ģēnija visatļautību.
Varbūt es kaut ko nesapratu
Tikai nevajag vīpsnāt: šis stāsts galīgi nav par subjektīvu nepatiku pret citādi domājošajiem! Tieši pretēji - es esmu neapstrīdami un neatgriezeniski „par” viedokļu daudzveidību un pret mazākuma diktātu. Taču šīs izrādes gadījumā man būtu gribējies redzēt ne vien vīrišķās paštīksmināšanās (e)reakciju uz skatuves, bet arī pretreakciju zālē. Proti, ja Alvis Hermanis no skatuves dzied odu vīrišķajam saprātam un noniecina sievieti kā pilntiesīgu un novērtējamu sabiedrības locekli, tad man būtu gribējies redzēt vismaz desmit sievietes, kuras iziet no zāles, demonstratīvi un skaļi aizcērtot durvis. Diemžēl tāda bija tikai viena, kundze gados, kura bija varonīgi trīs stundu garumā izturējusi dzimumaktu tekstuālos aprakstus, taču salūza pie kristietības pamatvērtību preparēšamas islāma saldajā viedumā. Es būtu bijusi otra, taču mani atturēja divi faktori. Pirmkārt, līdz izrādes galam tā arī nesapratu vai varbūt es kaut ko līdz galam nesapratu... Otrkārt, mani aiz rokas nepielūdzami turēja vīrs, neļaujot „rīkotie kā kaut kādai trakai feministei”. Manī vēl saglabājas neliela cerība, ka, iespējams, zālē bija vēl vismaz desmit vīrieši ar stingru rokas tvērienu un vismaz desmit krēslā puspielēkušas, aptrakušas feministes.
Jo, ja ticam Alvja Hermaņa tēmas traktējumam (un nevis oriģināldarba autora sarkasmam), tad tikai aptrakusi sieviete var ģimenes svētlaimi un mieru turīga, intelektuāla, dominanta vīra paspārnē iemainīt pret neprognozējamu, nervozu, brīžiem vientuļu, nesaprotamu alku un ilgošanos piepildītu brīvību.
Lai būtu līdz galam godīga pati pret sevi, mēģināju saprast: varbūt manas gruzdēšanas pamatā ir aizvainotā kristieša jūtas? Taču mana ticība Dievam, lai arī neapstrīdama, tomēr nav akla un ļauj bezkaislīgi pieņemt reālo situāciju. Jā, izrādes tonis ikvienam kristietim brīžiem ir aizvainojošs, taču tikai šādā, hipertrofēti neglītā formā ietērpti jautājumi ļauj precīzi apjaust situācijas patieso bezcerīgumu. Tikumu un ticības vakuums, ētisko normu sabrukums, baudu pārsātinātība un netikumu visatļautība.... visas šīs domas kā samazgu karuselis katru dienu griežas ikviena domājoša cilvēka galvās, pieprasot tūlītējas atbildes, kuru Eiropas sabiedrībai pagaidām nav. Tik tālu es varu teikt - bravo, izrāde ir lieliska! Bezgala godīga un precīza konstatācija, kur tieši un cik dziļi atrodas Eiropa ar visām tās demokrātijas vērtībām!
Vīrieša sievietes nevienlīdzīgi pareizās attiecības
Taču mēģinājums Eiropas un kristietības krīzes pamatā likt ģimenes institūta sabrukumu sievietes emancipācijas ietekmē, ir primitīvs un es pat teiktu aprobežots. Tik pat aprobežots kā tas neizprotamais prieks un pat triumfs, kas bija saskatāms izrādē nodarbināto vēderdejotāju sejās. Nepārprotiet- manī nerunā sievietes skaudība, bet gluži pretēji - dzimumu solidaritāte. Ar šo sieviešu vijīgajiem augumiem Alvis Hermanis acīmredzot vēlējās iezīmēt zudušo sievišķīgumu, maigumu un vīrieša sievietes nevienlīdzīgi pareizās attiecības ģimenē, taču es nespēju sev smadzenēs izslēgt tikai vienu vārdu „kāds naivums!”.
Kāds naivums domāt, ka vīrietis, kuram ar visuma likumiem tiek dots bezierunu pārākums pār sievieti, būs maigs, pielūgsmes un apbrīnas pilns.
Kāds naivums cerēt, ka šādi, pavedinoši dejojot, sieviete apburs vīrieti un nonāks dievietes statusā. Dievs un saimnieks šādā ģimenes modelī ir tikai un vienīgi vīrietis! Tam seko bērni, tad mīļotais auto, mātes dāvinātās čības, televizora pults.... jā, nu kaut kur starp kartupeli un pastkastīti atrodas arī sieviete! Un šādu traģisku, vardarbības un pazemojumu pilnu stāstu par patieso musulmaņu ģimenes iekārtu ir simtiem tūkstošu.
Te gan jāpiebilst, ka despotisku vīriešu, kuri savā ģenialitātē pieprasa bezierunu paklausību no sievām, netrūkst arī kristiešu ģimenēs. Vīriešu, kuri no sirds tic, ka vadoņa un privārsekretāres jeb miljonāra un blondīnes modelis ir vispareizākais, ko Dievs jebkad ir radījis. Starpcitu, neliela replika, ieskatoties izrādes programmiņā... interesanti, kādēļ no vienpadsmit vēderdejotājām deviņas ir nepārprotami slāvu tautības meitenes un vai viena „rūdīta demokrātisko vērtību eiropeiete” vispār piekristu piedalīties izrādē, kurā ir kaut tikai aizplīvurota nojausma par sieviešu nevienlīdzības slavināšanu?
Jā, un kas attiecas uz sarkasmu. Tādu es izrādē tik tiešām saskatīju! Taču ne tik daudz dialogā starp pagrimušo kristietību un garīgo islāmu, cik parafrāzēs par „dominējošā tēviņa tiesībām radīt vislabākos pēcnācējus ar neierobežotu skaitu sieviešu”. Nezinu, kā tieši tekstu par intelektuāļiem kā cilvēku sugas dominējošajiem tēviņiem bija iecerējis romāna autors Mišels Velbeks, bet Alvja Hermaņa iestudējumā šo tekstu nevarēju neattiecināt uz septiņu bērnu tēvu.
