Teātris: Aktieris Mārtiņš Liepa. Atguvis ticību teātrim un dzīvei 3 komentāri
 
Teātris

Aktieris Mārtiņš Liepa. Atguvis ticību teātrim un dzīvei

 
F64

«Bērnībā šo darbu nebiju lasījis, biju redzējis tikai filmu. Tagad izlasīju arī grāmatu, un jāatzīst, ka man tā šķita garlaicīga. Divdesmit pirmajā gadsimtā cilvēku nevar pārsteigt ar to, ka ir parādījies vilciens. Come on, mēs jau kosmosā lidojam!» smaidot saka Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktieris Mārtiņš Liepa. Viņam rītvakar pirmizrāde – galvenā loma LMT Mansards zālē iestudētajā 19. gadsimta zinātniskās fantastikas literatūras aizsācēja Žila Verna pasaulslavenā darba 80 dienās apkārt zemeslodei skatuves versijā.

Izrāde, kas tapusi pēc Marka Brauna dramatizējuma motīviem un paredzēta visai ģimenei (īpaši bērniem no 12 gadu vecuma), ir režisora Viestura Roziņa debija Valmieras teātrī. «Rakstnieka Žila Verna radīšanas instruments bija viņa paša iztēle, un apkārt zemeslodei viņš apceļoja, tikai savas fantāzijas iedvesmots, bet 21. gadsimtā mūsu domāšanas instruments ir internets - sociālie tīkli, google un youtube, ar to palīdzību mēs uzzinām par otru pasaules malu ļoti ātri, taču bez īpašas piepūles. Gan 19. gadsimtā, gan 21. gadsimtā mēs ceļojam, sēžot mājās - tikai vienā gadījumā darbinot iztēli, otrā - spiežot pogas un rullējot ekrānus. Izrāde būs ceļojums gan abos šajos laikmetos, gan iztēlē, kuru mūsdienu laikmetā iedarbināt ir īpaši svarīgi,» saka izrādes režisors.

Izrādē piedalās Mārtiņš Liepa, Oskars Morozovs, Klinta Leja-Reinholde (Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa studente), Ingus Kniploks un Arnolds Osis. Radošajā komandā ir arī scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, horeogrāfs Kārlis Božs, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, video mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis un muzikālās kompozīcijas autors Emīls Zilberts.

Viss ir iespējams

«Divdesmit pirmā gadsimta bērniem, kuri vispār grāmatas nelasa, šādu darbu pasniegt kā kaut ko īpašu nav viegli,» uzskata galvenās - Fileasa Foga - lomas atveidotājs. Taču viņš pauž cerību, ka izrādes radošajai komandai tomēr izdosies bērnus aizraut sev līdzi «ceļojumā apkārt zemeslodei», jo izrāde veidota ļoti dinamiska. «Tas ir stāsts par uzņēmību, par neatlaidību. Jau deviņpadsmitajā gadsimtā apceļot zemeslodi bija neprātīgs lēmums un vēl nebijis izaicinājums, tomēr angļu džentlmenis Fileass Fogs pie tā turējās ļoti uzstājīgi. Apbrīnojama bija viņa spēja neapstāties pēc neveiksmēm, nepadoties problēmu priekšā un ne mirkli nezaudēt ticību, ka viņš sasniegs mērķi laikā, neskatoties uz to, ka daudzi viņu uzskatīja par jocīgu. Un šis viņa stāsts arī ļauj noticēt - ja cilvēks kaut ko dikti grib, viss ir iespējams,» domā Mārtiņš Liepa.

Joprojām vilina Parīze

Arī viņš pats nereti iedomājas, cik aizraujoši būtu visu mest pie malas, somu plecos un doties apkārt pasaulei. Tomēr viņš to nedara. «To varēja darīt astoņpadsmit gados. Tagad man ir pienākumi, atbildība, nu vairs nevaru visu pamest un pateikt: čau, ar mani vairs nerēķinieties! Un tomēr - ja man būtu tāda iespēja un arī tādas finanses, es noteikti daudz ceļotu. Jo man interesanti ir pat Igaunijā - ieeju kafejnīcā padzert kafiju un vēroju cilvēkus. Skatos, kā viņi komunicē, neko nesaprotu, ko viņi runā, bet man vienalga ir interesanti,» stāsta aktieris, piebilstot, ka ir ceļojis pavisam nedaudz. «Diemžēl. Vai - par laimi. Jo, ja būtu pabijis, piemēram, Indijā vai Ķīnā, iespējams, nespētu pretoties vēlmei visu mest pie malas, gribētu doties tālāk. Tāpēc varbūt labi, ka nekur daudz neesmu bijis? Tikai Slovākijā, Itālijā, Anglijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā un Polijā. Tas arī viss.»

Taujāts, kurp viņš gribētu doties, ja būtu tāda iespēja, Mārtiņš Liepa neslēpj, ka viņu vilina Parīze. «Lai arī no tiem, kuri tur bijuši, esmu dzirdējis, ka no filmām un grāmatām mums par šo romantisko pilsētu izveidojies pilnīgi cits priekšstats, nekā ir realitātē, es vienalga gribētu pats savām acīm redzēt Eifeļa torni, izstaigāt Luvru un ieraudzīt Triumfa arku.»

Sveiks, Jāni!

Jau pāris mēnešus TV3 seriāla UgunsGrēks skatītāji Mārtiņu Liepu satiek viesnīcā Mare Spa, kur viņš ieradies kā šantāžists Jānis Grīnbergs. Seriāla vērīgākie skatītāji aktieri noteikti atceras citā lomā - 2010. gada pavasarī viņš ienāca šajā seriālā kā Jānis jeb Vaņa, Serafimas (Veronika Plotņikova) bērna tēvs. Ar zelta zobiem, atdauzītiem pirkstu kauliņiem un dūri, ko rotāja tetovējums Fima. «Viņš ir absolūts kretīns, un es saprotu, ka, atveidojot šādu lomu, man uz skatītāju mīlestību galīgi nav ko cerēt,» tolaik intervijā Neatkarīgajai atzina Mārtiņš Liepa, sakot, ka šai lomai piekritis, jo tā taču ir viņa profesija - ko vajag, to spēlēs!

«Arī tagad, kad man piedāvāja atgriezties seriālā, neredzēju iemeslu atteikties. Tā tomēr ir lieliska pieredze, iespēja pilnveidot savu profesionalitāti kameru priekšā, kas nebūt nav mana ikdiena. Turklāt salīdzinājumā ar Vaņu Jānis Grīnbergs ir jēdzīgāks,» aktieris pasmaida un atzīst: atkal parādīšanās TV ekrānā jūtama ik uz soļa. «Valmierā jaunieši mani uzrunā: «Sveiks, Jāni!» Arī Rīgā, braucot trolejbusā, jūtu pret sevi vērstus skatienus. Es gan cenšos uz to nereaģēt. Savukārt kādā kafejnīcā, kur jau agrāk biju gājis, kad dzīvoju Rīgā, man pat uzsauca kafiju: nē, nē, nevajag maksāt... Nu, jā, tas ir patīkami.»

Aktieris atminas, ka vēl pāris gadus pēc filmēšanās UgunsGrēkā - Vaņa tika apcietināts, tā pazūdot no seriāla - viņš stāvējis autobusa pieturā un dzirdējis, kā divas kundzes aiz muguras viņu aprunājušas: «Paskat, paskat, izlaiduši ārā...» Uz ko aktieris noreaģējis, pagriežoties pret viņām un sakot: «Jā, es atkal esmu brīvs!»

«Nu, ja cilvēkiem tas sagādā prieku, lūdzu! Tā pati Regīna Devīte [UgunsGrēka Zenta]... Es ieeju veikalā un redzu: viņa stāv un fočējas ar bērniem. Tas ir burvīgi! Maniem kolēģiem Kārlim Neimanim, Elīnai Vānei un Mārim Bezmeram, kuri filmējas seriālā Viņas melo labāk!, ir tieši tas pats: Sveiks, Konrād! Čau, Baiba! Čau, Robert!...»

Komforta zonā riebekļi

Mārtiņš Liepa atminas, kā režisore Anna Eižvertiņa reiz teikusi: «Nedod aktierim ēst, iedod tik teātri paspēlēt...» «Tā faktiski arī ir. Pat nevajag daudz lomu, pietiek, ja sezonā ir vismaz viena daudzmaz veiksmīga izrāde, kas regulāri ir repertuārā. Jo arī tad sezonas beigās būsi noguris. Atceros, kad tikko ienācu teātrī, man bija trīsdesmit trīs izrādes mēnesī, pa divām izrādēm dienā. Bet... kaut kad jau vajag arī atjaunot emociju bagāžu, jo īpaši, ja tās ir lielas lomas, kas prasa emocionālu pieslēgšanos, daudz sevis tērēšanu, sevis laušanu, pārvarēšanu, kāpšanu ārā no savas komforta zonas, kā tagad režisoriem, jo īpaši jaunajiem, ir populāri teikt. Es nezinu, kur viņi to ir iemācījušies. Smuki skan, jā, bet - kas tas vispār ir?!» aktieris nosmej un tad aizdomājas, ka viņa tā sauktā komforta zona varētu būt riebekļi, ko viņam jau gadiem ilgi dod spēlēt un kur viņš tiešām jau jūtas kā zivs ūdenī. «Man tas vairs neprasa šausmīgu emocionālu pieslēgšanos, es zinu, kā to nospēlēt, sevi baigi netērējot. Nav jau tā, ka, dodoties uz skatuvi, tu sevi vispār nepieslēdz, vienkārši mēģinājumu procesā ir vieglāk. Bet, izejot uz skatuves, jebkura loma prasa atdot enerģiju.»

Interesanti, cik liela «komforta zona» aktierim ir bērnu izrādē? «Man patīk bērni, man patīk spēlēt bērnu izrādēs, bet - vai tā ir komforta zona?» Mārtiņš Liepa nopietni aizdomājas un par darbu jauniestudējumā 80 dienās apkārt zemeslodei saka milzīgu paldies režisoram - ka viņam neiedeva detektīva jeb nosacīti sliktā tēla lomu. «Arī no angļu lorda manī pēc būtības ir ļoti maz, tāpēc laikam Fileasa Foga lomu par komforta zonu īpaši nenosaukšu. Un, lai arī tā ir vairāk formas izrāde, kur jāatrod raksturs un jādzīvo zināmos rāmjos, bet iekša jāpieslēdz vien atsevišķās vietās, man tomēr nākas sevī ko mainīt,» atzīst talantīgais aktieris.

Novērtējums dod dopingu

Pēc divām tukšākām un emocionāli nepiepildītām sezonām, kas jau lika pārvērtēt savu vietu teātrī, Mārtiņš Liepa atkal ir atguvis ticību, ka ir teātrim vajadzīgs. Pērnā gada nogalē viņš saņēma VDT 2015./2016. gada sezonas balvu nominācijā Labākais aktieris - par lomām izrādēs Kāpēc es nogalināju sievu?, Smaržo sēnes un Muiža kaņepēs.

«Jā, pirms tam man bija krīze - ne dzīvē gāja uz priekšu, ne teātrī bija gandarījums. Kaut kas visu laiku nesaslēdzās, un man jau sāka pietrūkt spēka - ne tikai teātrim, vispār dzīvei... Jau domāju, ka teātrim vairs nederu, vai man vispār to vajag, varbūt jābrauc uz Angliju lasīt sēnes... Piemēram. Un tajā pašā laikā manī vēl bija cerība, ka teātris mani izglābs. Un, lai arī tajā brīdī par to nedomāju, bet - milzīgs paldies Krišjānim Salmiņam, kurš man piedāvāja spēlēt monoizrādē. Faktiski viņš bija tas, kurš to akmeni pagrūda,» aktieris secina. Tad sekoja Nesčastļivceva loma izrādē Muiža kaņepēs un tagad - galvenā loma jauniestudējumā 80 dienās apkārt zemeslodei.

Skaidrs, ka šis apbalvojums un kolēģu novērtējums dod dopingu un vēlmi atkal kaut ko darīt, jo - šī man ir lielākā atzinība, kādu par savu darbu esmu saņēmis. Nenoliedzami, ka tas ir stimuls pašapziņai. Jo aktierim novērtējums ir ļoti svarīgs. Tie, kuri saka, ka viņiem balvas neko nenozīmē, ka viņi nelasa kritikas, jo neinteresē, ko par viņiem domā, vienkārši nesaka taisnību,» domā Mārtiņš Liepa. Viņš pieļauj iespēju, ka varbūt Artūram Skrastiņam tas arī vairs nav svarīgi, jo jau trīs plaukti ir pilni ar balvām. «Un tomēr es domāju, ka arī viņam tas arvien ir svarīgi, tikai vairs nav tās sajūtas, kāda bija, pirms viņš saņēma savu pirmo atzinību. Kā šodien atceros, cik laimīgs bija Dainis Grūbe, kā apraudājās, kad saņēma savu pirmo Spēlmaņu nakts balvu kā Gada aktieris. Nākamajā gadā, kad viņš atkal dabūja šo balvu, uz skatuves bija jau pavisam cits čalis. Jā, priecīgs, jā, paldies, bet - vairs neraudāja.»

Ja desmit gadu nepasaka

Mārtiņš Liepa uzskata, ka tieši mākslas pārstāvjiem atzinība ir ļoti būtiska, jo vienīgais veids, kā uzzināt, vai esi labi nospēlējis savu lomu, ir, ja kāds tev to pasaka. «Savādāk jau nevar. Pat, ja tev pašam liekas, tu šausmīgi labi nospēlēji, to zina tikai tie, kuri tajā dienā to redzēja. Nākamajā izrādē sevi atkal jāpierāda no jauna, un tā noteikti būs jau citādāka. Un, ja tev tajā brīdī nepasaka, ka bija labi, ja tev sezonas beigās nepasaka, ka bija labi, ja tev desmit gadu pēc kārtas nepasaka, ka bija labi... Tad vienā brīdī rokas nolaižas. Un man bija tāds brīdis...» Bet šobrīd, mirkli pirms veras jaunas pirmizrādes priekškars, Mārtiņš Liepa saka: «Jā, es jūtos teātrim vajadzīgs, un tas nenoliedzami ir ļoti labi!»

***

Mārtiņš LIEPA

• Valmieras Drāmas teātra aktieris (kopš 2003. gada)

• Dzimis 1978. gada 17. septembrī Saldū

• Izglītība: Brocēnu basketbola skola (1995), Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļa (2003)

• Šajā sezonā spēlē izrādēs: Visām pelēm garšo siers (Martons), Romeo un Džuljeta (Monteki), Lattia (Jaunzemu Jēkabs), Meistars un Margarita (Izmeklētājs), Smaržo sēnes (Sīmanis), Kāpēc es nogalināju sievu? (Pozdniševs) un Muiža kaņepēs (Nesčastļivcevs)

• TV3 seriālā UgunsGrēks spēlējis Vaņu (2010) un šosezon atgriezies kā Jānis Grīnbergs

• Apbalvojumi: 2008./2009. gada sezonas VDT balva kategorijā Labākais aktieris otrā plāna lomā (par Miljona lomu izrādē Klauns Fiasko un Jašas lomu izrādē Ķiršu dārzs), 2015./2016. gada sezonas VDT balva kategorijā Labākais aktieris (par lomām izrādēs Kāpēc es nogalināju sievu?, Smaržo sēnes un Muiža kaņepēs)

• Trīs bērni: Justīne (15), Artūrs (12) un Alise Lī (9)



Komentāri [3]
#
00 13.janvāris 2017 1:08 atbildēt
Tad ir labi,tik neapdirsies!
 
#
Ibio rio 12.janvāris 2017 2:33 atbildēt
Viņs ko?no korķa nokāpis?
 
#
Tāmnieks/luterānis » Ibio rio 12.janvāris 2017 10:53 atbildēt
Vai Tu to jautāji Santiņai? Viņa taču toreiz nebija lekcijās, kad profesors mācīja, ka virsrakstā ir jābūt skaidri izteiktai galvenajai domai. Bet, varbūt, ka tā ir Santiņas galvenā doma- atgūt ticību dzīvei? Nenosodīsim, palīdzēsim!
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers