15. un 16. novembrī Nacionālajā teātrī viesojās Maskavas Gogoļa centra trupa ar izrādi Parasts stāsts pēc Aleksandra Gončarova tāda paša nosaukuma romāna motīviem Latvijas teātra publikai labi pazīstamā Kirila Serebreņņikova režijā.
Iestudējums ir laikmetīgs un rosinošs, tā nav postmoderna klasikas «iz literatūras hrestomātijas» iedzīvināšana. Tas ir ironijas un groteskas tonēts mūsdienu stāsts, kura pamatā priekšstats par lielpilsētu kā auglīgu augsni veiksmes stāstiem, jo mediju sabiedrības laikmetā par neveiksmes stāstiem parasti neuzzinām vai uzzinām reti. Izrādē nav moralizēšanas un populisma, vien skaudra smeldze. Tajā savijas personības individuālā traģēdija ar pašreizējās Krievijas sociālās un politiskās situācijas neglaimojošu šķērsgriezumu. Kirils Serebreņņikovs netaisa politisko teātri tiešā veidā, tomēr nenoliedzami rezonē ar sabiedriskajām norisēm, tajās sastopamajām krīzēm, galējībām un atšķirīgām vērtīborientācijām. Pēterburgu Gončarova stāstā režisors aizstājis ar Maskavu - vienu no pasaules metropolēm, kas vilina visus ar centrtieci apsēstos, kā sapņotājus, tā avantūristus.
Izrādes kopējo kompozīciju veido rūpīgi izstrādāta skaņas un gaismas kontrastu partitūra, veidojot metaforu un metamorfožu, zīmju un nozīmju pieblīvētu kopainu. Gaisma ir viena no spēcīgākajām metaforām, kuras nozīme, tulkojot latviski, sašaurinās - jo svet ir ne tikai gaisma, bet arī pasaule. Pjotrs Adujevs tirgo gaismu jeb mākslīgo apgaismojumu, taču stāsta nobeigumā tiek veidota Gaismas ministrija, bet pie Ļizas zārka Saša Adujevs nāk klajā ar jaunās ministrijas reklāmas saukli «Ņetu sveta lučše togo sveta», kas valodas paradoksu pārvērš kārtīgā melnajā humorā.
Viss sākas ar Pēterburgas mūziķa un režisora Ivana Kaprisa dziesmu Krievija, elpo!, kuru izrādē spēlē un dzied Sašas Adujeva lomas atveidotājs, jaunais un talantīgais Filips Avdejevs. Kaprisa lirika, piesakot karu «neliešiem, mēmajiem, vienaldzīgajiem [..] kamēr balsi nav izsitis armijas zābaks», 21. gadsimta 2. desmitgadē atblāzmo savulaik Vladimira Visocka tekstos un dziesmās ietverto noskaņu. Dziesma atkārtojas vairākkārt, taču gluži kā jaunais Adujevs pamazām ietinas ironijas un cinisma apmetnī. Filipam Avdejevam lieliski izdodas baisā metamorfoze. Piepalīdzot tēvoča Petjas lietišķajam cinismam un Cerības (Nadja (Nadežda)) vārdā nosauktā rudā taurenīša nepastāvībai, apdzēšot lieko liesmu Sašas acīs, jaunības maksimālisma un enerģijas pilnais jaunietis pāris gadu laikā pārvēršas par konjunktūristisku monstru, kam viss cilvēciskais kļūst svešs pa īstam, jo viņš neprot izlikties un valkāt masku kā visi normāli cilvēki.
Piemēram, viņa tēvocis Petja, kas iznīcina Sašas ideālus, nosaucot tos par apmēram bebra murgiem (vārdu spēle: ideal dobra - bobra), tāpat kā satriec šķēpelēs viņa ģitāru. Pjotru Adujevu atveido diplomētais aktieris Aleksejs Agranovičs, kuru Krievijā labāk gan pazīst kā modes pasākumu režisoru, producentu un menedžeri. Ārpus tā, ka Arganovičs šajā lomā ir lielisks, šī loma ir drosmīga robežu saplūdināšana starp teātra un dzīves realitātēm - iedomājieties, ja latviešu teātrī auksti racionāla biznesmeņa, manipulatora un prasmīga cilvēcisko kaislību savaldītāja lomu atveidotu, piemēram, Andrejs Žagars. Patiesībā šķiet, ka Kirilam Serebreņņikovam izdevies Gončarova Parastam stāstam nopurināt audzināšanas romāna putekļus un pārradīt to par mūsdienu urbāno traģēdiju gandrīz episkā mērogā. Spoži raksturi vecākās paaudzes aktrišu Svetlanas Bagarņikas (Sašas māte un Marja Ļubecka) un Olgas Naumenko (Jūlija Tafajeva) sniegumā, izteiksmīga arī Svetlanas Mamerševas Ļiza. Mīlas aina ar Tafajevu gan šķita mazliet izstiepta. Toties tās laikā līdz niansēm izdevās aplūkot Ivana Fominova atveidotā Kņaza suņa masku ar rāvējslēdzēju, kura arī, šķiet, ir metaforiska mūsdienu kontekstā - ja «saimniekam» apnīk riešana, vienkārši taču var aizvilkt rāvējslēdzēju.
Izrādes skaņu pasaule ir saturā izsmalcināta - skan klavieres dzīvajā izrādes muzikālā veidola autora, pianista Andreja Poļakova izpildījumā. Gluži kā lielpilsētas smakas degunā, ausīs griež mikrofonu regulēšanas efekti, skan jau minētā ģitāra, pat klusums skan. Un visam pa vidu Aleksandra Manockova vokālais cikls Piecas īsas atklāsmes diviem soprāniem, zemai, neakadēmiskai sieviešu balsij, klavierēm, amatiersintezatoram ar tekstu no Jāņa Atklāsmes grāmatas. To izpilda aktrises Marija Seļezņova (Soņa), Svetlana Mamereševa (Ļiza) un Olga Naumenko (Jūlija Tafajeva). Izpildījuma ziņā, par spīti ausīm dzirdamam asiņainam darbam ar vokālo pedagogu, vokālais cikls ir necilākais no visas skaņu ainavas, toties saturiski - visjaudīgākais.
Serebreņņikova izrādēs simpatizē tas, ka tajās nekas nav dekoratīvs, viss ir līdz niansēm konceptuāli pamatots. Atgriežoties pie gaismas, centrālie objekti uz skatuves ir trīs dienasgaismas lampas o burta vai nulles formā. Tā ir vēl viena zīmju pasaule, ko var aizrautīgi tulkot, saskatot gan krievu literatūrā pazīstamos Gončarova trīs O (Oblomovs, Parasts stāsts/Obiknovennaja istorija un Krauja/Obriv, gan paša Serebreņņikova trīs O izrāžu formā (Atsaldētie/Otmorozki (2011.) Okolonuļa (2011) un Parasts stāsts), gan arī trīs nulles kā materiālās labklājības vai tieši pretēji - garīgās nabadzības simboliku. Līdzīgi kā Raiņa sapņos, kur burtu spēlēs uz skatuves tiek izveidots vārds Latvija, Parastā stāstā izgaismojas Maskavas angliskais nosaukums Moscow - vienīgais veids, kā tiek nosaukta vārdā konkrētā dvēseļu gaļasmašīna.
Runa jau nav par lielpilsētu kā ļaunuma sakni pretnostatījumā lauku mieram. Laukos Sašas pirmā mīlestība Soņa iztiku pelna ar no kapiem nolasītu puķu otrreizēju tirgošanu, jauki pamācot, lai mātei uz kapa liekamajām lilijām ielaužot kātus, citādi aiznesīs. Serebreņņikovs paceļ teju hamletisku jautājumu par domājoša, jūtīga cilvēka vietu mūsdienu sabiedrībā - būt vai nebūt jeb kur un kā būt, ja province lēni nokauj, bet lielpilsēta ātri samaļ. Tā ir liekā cilvēka idejas metamorfoze, kura Parasta stāsta beigās apvēršas Pjotra un Sašas Adujevu tēlos. Vēzis kā teju vienīgais luksofors, pie kura kāds apstājas. Sēru lente uz bēru vainaga Krievijas karoga krāsās līdzās idejai par Gaismas ministriju un jaunu zobainu komandu, kas gatava visus saplosīt. Nežēlīgi un trāpīgi. Skaudri un skaidri. Paliek vien jautājums par mākslas un dzīves attiecībām un savstarpējo ietekmi šodienā.
