«Tie, kuri grib mani šodien sveikt, apsveikuma vārdus var pataupīt arī uz manu astoņdesmito dzimšanas dienu – tad rīkošu lielu balli. Sešdesmit man neliekas pārāk nozīmīgs cipars,» smaidot saka Valmieras Drāmas teātra aktrise Regīna Devīte.
Pirms desmit gadiem aktrisei bija liela balle teātrī – savus 50 viņa svinēja ar amerikāņu autora Nila Saimona dāmu dzīves spēli Dīvainais pāris Oļģerta Krodera režijā. «Bija izrāde, ciemiņi un balle. Bija skaisti un jauki. Un es atminos, kā toreiz teicu, ka gribas sumināšanu ne dzīves pēdējā dienā, bet pašai piedzīvot – kad ir daudz puķu un prieks visus redzēt. Nemaz tik daudz laika kopš tās balles nav pagājis. Tāpēc šoreiz nebūs,» saka Regīna Devīte. Viņai šodien teātrī brīvdiena un viņa būs mājās.
Paldies mammai
«Protams, esmu priecīga un pateicīga, ka tāda dzimšanas diena ir sagaidīta un ka vēl esmu pie labas veselības un saprāta, jo sešdesmit ir diezgan daudz. Paldies visiem, kuri man palīdzējuši nodzīvot tik ilgi, jo – viens pats jau nevar mūžu nodzīvot. Paldies mammai un paldies visiem tiem, ar kuriem esmu tikusies, kuri man palīdzējuši, uzmundrinājuši un mīlējuši. Tas viss palīdz cilvēkam dzīvot. Tāpēc man liekas, ka jubilāram savā dzimšanas dienā vajadzētu dāvināt dāvanas draugiem, nevis otrādi. Pateicībā, ka viņi ir,» uzskata skatītāju iemīļotā aktrise.
Regīna Devīte gan domā, ka tie, kuri viņu nepazīst, labprātāk svinētu Zentas dzimšanas dienu, bet – viņa vēl nav noskaidrojusi, kad tad Zenta ir dzimusi. «Vienreiz veļas istabā svinējām Zentai dzimšanas dienu, bet neatceros, cik gadu. Bet, tā kā tur [TV3 seriālā UgunsGrēks] mūžīgi ir vasara, tas noteikti ir vasarā. Un man liekas, ka viņa ir jaunāka par mani, jo es biju jau diezgan cienījamā vecumā, kad viņai vēl bija divi mazi bērni. Jā, varbūt vasarā varētu nosvinēt Zentai piecdesmit gadu? Jāpadomā par to.»
Lūcija nav Zenta
Regīna Devīte stāsta: reizē ar apaļajām jubilejām aktrisēm darba paliek arvien mazāk. «Autori ir diezgan bezkaunīgi – viņi raksta lugas par jaunām sievietēm, par jauniešiem, par mīlu. Protams, skatītāji jau arī labprātāk skatās uz jauniem aktieriem, un bieži vien teātrī uz katru mātes, tantes un vecāsmātes lomu jau stāv rinda. Bet amerikāņu autors Aivons Menčels [1961] ir uzrakstījis lugu par trim sievietēm, atraitnēm, kuras svētdienās satiekas, lai pieminētu savus vīrus. Tā ir luga Kapsētas klubs [1993], ko režisors Varis Brasla Apaļajā zālē iestudējis ar nosaukumu Rudenīgais blūzs. Es tur spēlēju Lūciju, neprātīgi interesantu raksturu, un skatītājiem ļoti patīk. Janvāra beigās mums būs vesels birums ar šīm izrādēm, sešas pēc kārtas,» priecīgi stāsta Regīna Devīte, atminoties, cik grūts bija izrādes tapšanas laiks. «Varis Brasla ik pa brītiņam draudēja iet nošauties, jo viņš redzēja visus tos štampus, ar ko aktieris apaug. Profesionālajā valodā par štampiem sauc ierastu paņēmienu kopumu, kas aktierim padodas un ko viņš labi pārvalda. Protams, tas ir vieglākais ceļš – darīt to, ko tu jau zini, un tas notiek neviļus. Tad nu Varis kasīja to visu nost, un pamazām šī izrāde piedzima. Un publika gan raud, gan smejas, visiem patīk. Un Lūcija ir pilnīgi savādāka nekā Zenta.»
Gadsimta slimība
Pilnīgi savādāka Regīna Devīte ir arī savā monoizrādē – Romēna Garī humora pilnajā un smeldzīgajā stāstā par mazu zēnu Parīzē Visa dzīve priekšā. Tā iestudēta projektu teātrī pie producentes Lailas Ilzes Purmalietes, režisore – Inese Mičule. «Vienmēr esmu domājusi, kā būtu, ja es varētu spēlēt monoizrādi... Un, kad šāds piedāvājums nāca, nevarēju izvēlēties, ko tieši gribētu spēlēt. Un šo lugu, ko jau biju lasījusi, man ieteica kolēģis Mārtiņš Meiers, tāpēc es viņu uzskatu par šīs izrādes krusttēvu,» stāsta lieliskā aktrise. Viņa neslēpj: monoizrāde ir milzīgs izaicinājums, arī teksta apjoma ziņā. Bet – grūti bijis tikai līdz septītajai lappusei. Regīna Devīte ar šo izrādi jau viesojusies pie latviešiem Īrijā, bet 20. martā to spēlēs Valmieras Drāmas teātrī.
Bet ar ko aktrise ir aizņemta savā brīvajā laikā? «Tas man ir ļoti sāpīgs jautājums,» viņa atzīstas, sakot, ka vienīgā brīvdiena ir pirmdiena, bet tad visbiežāk viņa ir Rīgā, filmējoties UgunsGrēkā. Ikdienā uz viņas pleciem ir gan darbs pie savām lomām, gan teātra izrāžu norises pārraudzīšana, un tā sanāk, ka jau daudzus gadus strādā bez brīvdienām. «Savu parasto dzīvi esmu nolikusi malā. It kā esmu pieradusi, bet – normāli jau tas nav,» viņa to apzinās, bet vienlaikus priecājas, ka ir darbs, ka ir vajadzīga gan teātrim, gan UgunsGrēka skatītājiem. «Es jau tāda neesmu vienīgā, kas tik daudz strādā. Domāju, ka tā ir mūsu gadsimta slimība, ka temps paliek arvien straujāks un straujāks.»
