«Bieži vien Leļļu teātra izrādes apmeklējums ir sākums sarunai bērnam ar vecākiem par kādu tēmu, situāciju vai problēmu. Tas var būt vēl viens impulss pasaules iepazīšanai,» ir pārliecināta režisore Laila Kirmuška.
Sestdien, 5. septembrī, Latvijas Leļļu teātrī pirmizrāde Deivida Mellinga stāstam par lācīti Duglasu Kur ņemt vienu apkampienu? Iestudējuma režisore Laila Kirmuška, lomās – Santa Didžus, Arnita Jaunzeme un Pēteris Galviņš, lelles veidojusi māksliniece Anita ZnutiņaŠēve, izrādes mūziku radījis Edgars Lipors, bet dziesmu tekstu autore ir Daina Strelēvica.
Apkampiena meklēšana
Pirms dažiem gadiem Laila Kirmuška, ejot garām Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkai, kas tolaik atradās Krišjāņa Barona ielā netālu no Leļļu teātra, skatlogā ieraudzījusi milzīgu grāmatas Kur ņemt vienu apkampienu? plakātu. Zīmējums tik ļoti atšķīries no dominējošā piedāvājuma bērnu grāmatu segmentā, ka viņa uzreiz devusies uz grāmatnīcu un, aplūkojot izdevumu, uzreiz sapratusi, ka gribētu to iestudēt. «Es šo ideju noliku, tā teikt, ideju skapītī. Kad man piedāvāja veidot izrādi, es zināju, ko iestudēt.»
Latvijas Leļļu teātra jaunā sezona tiek iesākta ar iestudējumu, uz kuru tiek gaidīti vismazākie skatītāji – jau no divu gadu vecuma. Režisore Laila Kirmuška atzīst, ka izrādes saturiskais vēstījums iekodēts nosaukumā – Kur ņemt vienu apkampienu? «Ne tikai bērnam, arī pieaugušajam vajag apkampienu. Pieaugušie jau zina konkrēti, kādu apkampienu un no kura cilvēka gribētu saņemt, bet bērns, kurš iepazīst pasauli, saprot, ka viņam kaut kā pietrūkst, bet viņš nevar to izskaidrot un materializēt savā darbībā. Un lāčuks iet meklēt apkampienu. Kā jau dzīvē notiek, ne vienmēr gadās īstais apkampiens, var gadīties nedraudzīgais un bīstamais, un tāpēc pieaugušajam jābūt blakus bērnam, viņam bērns ir jāvada,» saka Laila Kirmuška un piebilst, ka patiesībā jau šis stāsts esot domāts vairāk pieaugušajiem, nevis bērniem. «Ģimenēm, jo divgadīgs bērns viens pats taču nenāk uz teātri. Un mūsu teātris ir viens no elementiem, kas varētu mudināt kopt cilvēku attiecības, lai mēs nebūtu nevērīgi. Caur lelli, caur objektiem ir vieglāk uzrunāt bērnu. To, ko bērns neprot noformulēt, viņš izspēlē caur lellēm. Bieži vien lelles un spēlēšanās ir sākums sarunai bērnam ar vecākiem par kādu tēmu, situāciju, problēmu, piemēram, kāpēc izrādē zaķis nevēlējās ar lāčuku apkampties.»
Ceļš ar sānu ceļiem
Pirms vairākiem gadiem Laila Kirmuška kopā ar vēl dažiem kolēģiem aizgāja no Leļļu teātra, kurā bija nostrādājusi teju gadsimta ceturksni. Neraugoties uz to, ka uzreiz pēc tam bijusi kā «pilnīgi izsista no sliedēm, jo tā jau bija mana dzīve», viņa joprojām uzskata, ka tas bija labs solis. «Nepieciešami pagriezieni dzīvē, lai cilvēks mainītos. Tā bija interesanta pieredze,arī izaicinājums. Cilvēkam nevajag gaidīt, kad viņam kaut ko nesīs uz paplātes. Pašam jāsper solis. Ja meklēsi, tad atradīsi. Kā ir labirintā? Cilvēkam jāmeklē, jo neviens neatnāks pakaļ un neizvedīs, un dzīve arī ir labirints,» saka Laila Kirmuška. «Un aktiera ceļš, ko esmu atradusi, ir manējais. Jā, es varu aiziet pa kādu sāņus ceļu, varbūt pat neceļu, bet vienmēr atgriežos uz šā ceļa, jo tas ir mans – es to saprotu, izjūtu.»
Aktrisei, kas visu mūžu nostrādājusi Leļļu teātrī, vienmēr bijušas arī iespējas izpausties kā dramatiskajai aktrisei, turklāt «dramatiskā teātra žanrā aktieris var papaijāt savu aktiera ego». «Nevaru teikt, ka šobrīd ļoti laužos uz skatuvi. Kad cilvēks piepilda vienu trauku, viņš grib piepildīt nākamo un nākamo. Pieļauju, ka es varētu uztaisīt arī monoizrādi, bet šobrīd man ir sajūta, ka man savs amats ir jānodod tālāk,» atzīst Laila Kirmuška. Pirms pāris gadiem viņa sākusi darboties studijā Knīpas un Knauķi, kurā strādā ar bērniem, «lai viņi jūtas droši uz skatuves, pārliecināti par sevi, lai neknibinās... Iemācu būt brīviem, bet savāktiem».
Šovasar bijusi Kultūras akadēmijas leļļu teātra aktieru kursa atlases komisijā un ar šiem jauniešiem turpinās strādāt visu mācību laiku. «Iestājeksāmeni ir smags laiks arī pedagogiem, jo rezultātā jāizlemj cilvēka, iespējams, liktenis, daudziem jāpasaka – ir jāiet cits ceļš. Šī ir nežēlīga profesija, te ne ar vienu neauklējas. Ja sabruksi, tad sabruksi, tāpēc – cilvēkam ir jādara tas, kur viņš jūtas stiprs, nevajag izniekot savu dzīvi,» ir pārliecināta Laila Kirmuška. Pedagoģe vēlētos, lai rezultātā izaug tādi jaunie profesionāļi, kas «ar savu darbu spridzinātu».
Pati savu noturīgo mīlestību uz leļļu teātri viņa nemāk izskaidrot, jo arī viņa, izvēloties profesiju, gribējusi būt aktrise un leļļu teātra izrādes tikpat kā nebija redzējusi. «Tas nav ar prātu un loģiski izskaidrojams. Visi jau grib spēlēt uz lielām skatuvēm, bet, kad sajūti, ka ar lelli vari... Tāda nedaudz varas sajūta, ka vari ar lelli darboties un pat manipulēt, ka ne tikai sevi pasniedz, ka vari pārvaldīt nedzīvu lietu, atdzīvināt nedzīvo, tā ir dīvaina sajūta, it kā lietai dod jaunu dzīvību...»
Līdz gruntij un atpakaļ
Aizvadītā vasara Lailai Kirmuškai esot aizskrējusi tik ātri, ka gandrīz vai neesot bijis laika to pamanīt. Piedalījusies seriāla Sirdsmīļā Monika filmēšanā, arī Krievijā veidotā seriāla Saldā dzīve dažās epizodēs, vēl kopā ar kolēģiem apbraukājusi Latviju, spēlējot brīvdabas izrādi Septiņas vecmeitas. «Trīs cēlieni, trīs stundas, skatītāji uzņēma ar ovācijām, un tas ir cits gandarījums,» nosaka aktrise. Tā jau esot, ka drošāk ir tad, ja aktieris ir piesaistīts konkrētam teātrim, bet dzīvošana no projekta uz projektu neesot tik sarežģīta, patiesībā tas esot aizraujoši. «Laikam manī ir nepiepildītības sajūta, mākslas pasaule ir plaša, man visu laiku gribas vēl un vēl kaut ko iemācīties. Aktiermeistarības pedagoģe Lidija Stiebra mēdza teikt – līdz ko sāc justies omulīgi, tā ir pazīme, ka atkal jāsāk mācīties, ka nedrīkst atļauties slinkot. Cilvēkam ir tikai jāizdomā, ko viņš vēlas, un, ja viņš ļoti vēlas, tad arī piepildās. Acīmredzot man bija vēlēšanās par režiju un pedagoģiju, laikam jau man bija, ko sacīt, bet es īsti nevarēju visu izteikt ar aktrises profesiju. Esmu nemiera pilna, man visu laiku vajag kustību. Pēc horoskopa esmu Auns un Tīģeris un, lai gan horoskopi ir nosacīta padarīšana, bet es tiešām reizēm izjūtu to Auna spītību. Pat, ja ir sajūta, ka krītu bezdibenī, man ir jānokrīt līdz apakšai, lai atspertos un atkal varētu celties augšā. Man nekad nav bailes nokrist līdz lejai, jo zinu – es nepalikšu lejā, es atsperšos un tikšu līdz augšai.»
Tā gluži nav, ka vasara pagājusi, tikai un vienīgi strādājot. Paspējusi aizbraukt līdz Prāgai, lai apskatītos aktuālo scenogrāfijas lauciņā – apmeklētu Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāli, kurā Latvija šogad piedalījās ar divām ekspozīcijām. Protams, ka apciemojusi arī mammu, kas dzīvo Jelgavā, māsīcu Kuldīgā. «Gribētos jau apbraukāt visus radus, bet... Krustmeitu izdevu pie vīra, vajadzēja būt blakus, visādas lietas, vasara pagāja ļoti strauji...» Pašas bērni – dēls Viesturs (24) un meita Biruta Elīza (21) – vēl nav aizlaisti tautās, lai gan nabassaite ir pārrauta, bērni jau savā dzīvē.
Jaunā sezona Lailai Kirmuškai izskatās blīva ar darbiem, turklāt «pārāk arī nevar sagrābties darbu, citādi ir risks to paveikt nevērīgi». Un, kad piezogoties sajūta, ka ir taču jādara, jo nevar taču nekā nedarīt un vienkārši atpūsties, tā esot zīme, ka viņa ir pārstrādājusies, Tad vislabāk palīdzot mežs. «Lai cik liels un varens cilvēks sajustos, kad ieiet mežā, viņš saprot, ka ir maza dabas sastāvdaļa, un tieši tas attīra pārkarsušo prātu.»
Laila KIRMUŠKA
