Tautā mīlētais Dailes teātra aktieris Gunārs Placēns, kam šomēnes paliks 88 gadi, ar dzīvesbiedri Rutu Bāganti vasaru aizvada Skultes privātīpašumā «Pekstiņos». Šeit ģimenei ir īsta paradīze, svaigs gaiss, dārzs un pašu rokām audzēti lauku labumi. Gunārs ar savu sieviņu Rutu, kas par viņu ir jaunāka 31 gadu, sadzīvo kā cimds ar roku.
Dārzā zied un smaržo rozes, lilijas un aktinīdija
«Dailes teātrī esmu nospēlējis 65 gadus un joprojām turpinu spēlēt. Jaunajā sezonā man būs trīs lomas. Tik ilgi, cik es spēlēju teātri, cilvēki nemaz nenodzīvo. Laikam tā sanāk, ka es esmu vecākais spēlējošais aktieris Latvijā. Jā, un mana vēlēšanās ir nodzīvot līdz simt gadiem,» nosaka aktieris Gunārs Placēns.
Visu savu brīvo laiku Gunārs ar sievu Rutu pavada Skultes mājā un dārzā. «Pekstiņu» mājas ir tik senas, ka Gunārs vairs neatceras, kad šī zeme iegādāta, aptuveni pirms 40 gadiem.
Aktiera sētā viss ļoti rūpīgi sakopts un vecie stādījumi pamazām tiek atjaunoti ar ko mūsdienīgāku. Placēns stāsta, ka ģimenē visiecienītākās ir rozes. Tāpēc, ka vasarā tās zied vairākkārt. ««Pekstiņos» ir visskaistāk, kad visas rozes vienos ziedos.» Saimnieks jau šovasar salasījis vairākus spaiņus nobirušo rožu ziedlapu. «Mūsu dārzā aug dažādas rožu šķirnes, jo stādus pērkam pie īstiem dārzkopjiem. Taču rožu nosaukumus neiegaumējam. Un tas arī nav galvenais, jo svarīgākais ir gala rezultāts,» par savām dārznieka gaitā stāsta aktieris. Aizpagājušajā gadā izsaluši 20 rožu stādi. Tādēļ, atjaunojot rožu dārzu, vajadzējis šķirties no paprāvas naudas summas.
Dārzā zied arī smaržīgas lilijas visās varavīksnes krāsās, tās pasūtītas no Bekera kataloga. Pašreiz dārzu rotā dažādu krāsu mežvīteņi, citronliāna, kā arī aktinīdija, džungļu augs, kas jau četrdesmit gadu vecs. Aktinīdija zied baltiem, smaržīgiem ziediem un drīz dāvās ogas, kurās ir daudz C vitamīna. Ogas izskatās kā mazi kivi, sanāk ļoti gards ievārījums. Rudenī vienīgā ģimenes ābele došot prāvu ražu. Tie ir ziemas āboli, kurus varēs uzglabāt līdz pat nākamā gada jūnijam.
Placēns pieprot visus lauku darbus, arī ravēt, jo dzimis un audzis Madonas rajona Sausnējas pagasta «Zemturos». Gunārs savulaik pat mācījies Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolā un Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumā, tikai pēc tam Teātra institūtā. Tādēļ profesionālais aktieris ir arī biškopības agronoms.
Senāk aktiera īpašumā Skultē bijuši bišu stropi, bet kaimiņiem ir mazi bērni, un bites mēdz arī iedzelt. Tādēļ vajadzējis atteikties no biškopības darbiem.
Siltumnīcu izmanto romantiskiem ziemas vakariem
Aktiera dzīvesbiedre Ruta atzīst, ka jaunības gados viņa nav bijusi dārza darbu mīļotāja. «Pagāja daudzi gadi, un tagad uz dārzu es raugos ar pavisam citādām izjūtām. Man patīk te rušināties. Tas laikam nāk ar vecumu,» spriež Ruta. Aktiera sieva savulaik strādājusi Saeimā, ministrijā un Rīgas domē, un tā bijusi liela atbildība. Bet atbraucot uz «Pekstiņiem», varējusi nomest visas civilizācijas važas. Gunārs stāsta, ka nekad savā lauku sētā nav stādījuši kartupeļus un bietes – to visu taču var nopirkt tirgū. Atteikušies arī no siltumnīcas. «Ja ir siltumnīca, tad esi piesiets pie mājas. Jālaista, jāpārsien tomāti, jāizlauž pazarītes. Bet mums nemaz nevajag tik daudz to tomātu un gurķu! Vienu vasaru gurķi bija tik daudz saauguši, ka es vedu barot radu gotiņu. Vai tad man būtu jābaro govs ar gurķiem?» smejas skatuves mākslinieks.
«Dārzs dod zināmu brīvību. Brīvdienās, kad braucam gar jūru, tur ir mašīna pie mašīnas, cits citam uz galvas. Cilvēki meklē to vietiņu, kur tikt pie dabas. Bet mums ir pašiem savs dabas nostūrītis,» priecājas māju saimnieks.
Aktieris atklāj, ka abi ar sieviņu Rutu esot romantiski, tāpēc arī ziemā atbrauc uz Skulti, lai baudītu ziemas mieru. Siltumnīcā, kur tagad ir iekārtota atpūtas vieta, ziemā izrokot taciņu, tiek baudīta līdzpaņemtā kafija un maizītes. Ārā snieg, bet tur iekšā ir tik silti un patīkami.
Kā cīnīties ar kurmju rakumiem
Aktieris priecājas, ka tuvējo māju kaimiņi esot kolosāli ļaudis. «Neļauj ne badā nomirt, ne nosalt. Palīdzēs un samīļos. Mums ir ļoti labas attiecības, un jūtamies kā viena liela ģimene. Mūsmājās sapulcējušies kaimiņi un notikušas pankūku un salātu balles, kā arī sezonas noslēgums ar ugunskurā ceptiem kartupeļiem, siļķīti un biezpienu,» uzskaita saimniece.
Gunārs aizrāvies ar kurmju ķeršanu ne tikai savā, bet arī kaimiņu dārzos: «Šovasar jo īpaši esmu izmisumā – šis kustonis gandrīz mani ir uzveicis. Kurmji šogad ir izglītojušies un izbojā vairākus stādījumus,» nosaka Placēns.
Kamēr vīrs karo ar kurmjiem, dzīvesbiedre Ruta baro pieklīdušo runcīti ar sauso barību. «Manā mūžā nav bijis daudz dzīvnieku. No rīta mēģinājums, vakarā – izrāde. Kādi vēl dzīvnieki? Bērnībā laukos mūsu ģimenei bija gan zirdziņš, gan gotiņa un aitas,» teic Placēns, bet Ruta viņu papildina: «Man 17 gadus bija kaķenīte – Mollija, kas pirms aiziešanas uz citiem medību laukiem atveda melnu runčuku. Kā zinādama! Runčuks tagad nāk uz mūsmājām trīs reizes dienā paēst – kā uz kafejnīcu. Un arī ezītis nenoniecina kaķim domāto «zaceni».»
«Pekstiņos» katru gadu bērzā ievietotajos putnu būrīšos atlido strazdi. «Esmu ievērojusi, cik interesanti ir rudenī. Visa strazdu saime sasēžas uz drātīm, un vecāki pielido pie būrīša un mazajiem strazdēniem parāda «tēva mājas», lai nākamajā gadā viņi zina, kur atgriezties. Gunārs ir liels malacis, jo pats katru pavasari kāpj bērzā un pielabo putnu būrīšus,» vīru paslavē Ruta.
Nav jākaunas par saviem gadiem
Ruta vedina mūs apskatīt māju un parāda lielu gleznu, kur attēlots Gunārs kā Šveiks ar pīpi rokās. Autors ir Laimdots Grasmanis. «Kad tā uzgleznota, nebija naudas, ar ko atpirkt. Bet pirms gadiem pieciem sešiem, kad Gunāram vēl bija stacionārais mājas telefons un tā numuru varēja atrast telefongrāmatā, piezvanīja kāds krievu tautības vīrietis un teica: «Placēn, ziniet, es samainīju dzīvokli Purvciemā, un te ir jūsu bilde. Vai nevēlaties?» Atdeva par baltu velti, un šodien šis gleznojums rotā mūsu mājas sienas,» stāsta saimniece.
Pirms diviem gadiem Skultē tika atklāta Edgara Liepiņa iela. Gunārs ar Veltu Skursteni un diriģenti Māru Skridi, kuras arī dzīvo Skultē, skaistā zirga pajūgā braukuši un atklājuši jauno asfalta klājumu. Līdz tam bijis grantēts ceļš, un tagad ir pavisam cita braukšana! «Edžu, kolosāli!!! Mēs te, kaimiņi, arī jubilejas svinam kopā. Arī Veltiņa Skurstene tad atnāk kopā ar savu Lāci,» atklāj aktieris.
«Man ļoti patīk dzīve, un Ruta ir mans liktenis. Gribu ilgi dzīvot. Man nevajag to personas kodu mainīt, kā nolēmuši likumdevēji. Man nav kauns no sava vecuma! 65 gados uz skatuves esmu skatītājiem tik daudz prieku dāvājis, kāpēc man būtu jākaunas? Pat šodien satiekoties, daudzi smaida un mani sveicina. Atceras vēl Šveiku un manis atveidoto teātra tēvu Ādolfu Alunānu, bet mazie ķipari manu rūķi Čammu,» sarunu noslēdz allaž žirgtais aktieris.
