Nacionālajā teātrī Elmāra Seņkova iestudēto Antigoni gribas salīdzināt ar jūgendstila vāzi – smalku, reljefainu porcelāna darbu, kas atstāj fascinējošu iespaidu.
Franču dramaturgs Žans Anuijs Antigoni uzraksta 1942. gadā pēc Sofokla traģēdijas motīviem, pārbīdot akcentus atbilstoši sava laika izjūtai. Stāsts ir par divdesmit gadu veco Antigoni, kura ignorē valdnieka Kreona aizliegumu apbedīt viņas kaujā kritušo brāli Polineiku, tāpēc Kreons spiests savas māsas meitu un sava dēla Hemona līgavu sodīt ar nāvi.
Elmārs Seņkovs saglabā dramaturga doto «teātris teātrī» situāciju, tāpat kā šosezon Valmieras teātrī iestudētajā Nāves dejā uzsverot, ka uz skatuves notiekošais ir spēle. Andris Freibergs Nāves dejā Strindberga varoņus ievietojis «teātrī» – dekorāciju veido skatuve un skatītāju zāles krēslu rindas. Scenogrāfe Evija Pintāne Nacionālā teātra Aktieru zālē veidojusi baltu divu sienu ieskautu paaugstinājumu – skatuvi, uz kuras Antigone atrodas gandrīz visu izrādes laiku. Atsvešinājuma efektu perfekti rada Marija Bērziņa (Prologs, Koris, Aukle), kura militāristes apģērbā uzrauga procesu, un, iesaistoties tajā, viņas nazālajā balsī ieskanas gan fatāla nolemtība, gan ironija. Kā notiekošā komentārs izskan Edgara Mākena sacerētās muzikālās intermēdijas: Marija Bērziņa piesaka, kāda skaņu rinda tiks atskaņota, un visi aktieri, rindā sastājušies, katrs spēlē kādu instrumentu. Rodas iespaids, ka šī izrāde izrādē tiek izspēlēta jau nez kuro reizi un Marijas Bērziņas tēlam jau pagalam apnikusi. Taču nav ticības, ka nāks «dievs no mašīnas», kas mainīs notikumu gaitu, tāpēc būs vien jāspēlē vēl un vēl. Cilvēka liktenis ir noteikts un katram jāspēlē tā loma, kas iedalīta.
Liels prieks, ka Maijai Doveikai beidzot ir viņas spējām atbilstoša loma, kurā iekosties līdz kaula smadzenēm. Izcils aktrises darbs. Viņas Antigone ir kā skrupulozi veidota tērauda sniegpārsliņa – smalka un nelokāmi stipra racionāla prāta, sievišķīgas jutības, taisnprātības sakausējums. Maijas Doveikas Antigone bezbailīgi iet bezkompromisu ceļu, kas liek mirt par savu taisnību. Antigone iemieso ticību Dieva, sirds likumiem, ideālismu, jaunības maksimālismu. Viņas antagonists ir Gundara Grasberga Kreons, kas pārstāv cilvēku rakstītos likumus un varu. Anuija Kreons nav tirāns, un Gundara Grasberga siltais starojums piešķir tēlam vēl simpātiskākus vaibstus. Viņš ir valdnieks, kas iejūdzies varas grožos un ar atbildības izjūtu kā darba zirgs velk šo vezumu, jo kādam tas ir jādara. Tas ir viņa liktenis, un Kreona argumenti ir loģiski un saprotami. Ja kārtībai vajadzīgs upuris, tad tautai tas nolikts priekšā – kā Polineiks, tā Antigone.
Kreona un Antigones divcīņā katrs aizstāv savu ideju, abi ir spēcīgas personības, viens otra cienīgi pretinieki. Viens iemieso brīvību, otrs – sistēmu. Viņu viedokļu sadursme otrajā daļā ir aizraujoša cīņa, kurā abi aktieri pārmaiņus loka līdzi savai patiesībai, jo vienā brīdī iespējams just līdzi Antigonei, bet otrā pārliecina Kreona loģiskie argumenti un patiesā vēlēšanās nogludināt konfliktu. Antigone lūst, kad Kreons atklāj patiesību par Polineiku, kurai jāpierāda viņas nāves bezjēdzība. Trauslais ķermenis sadugst, Antigone raud, viņa ļauj Kreonam sevi vest prom no baltās skatuvītes. Tad Kreona runātie vārdi par laimi kā vējš iepūš Antigones pārliecības burās, ka viņai nav vietas Kreona pasaulē, nav pieņemams viņa vērtību mērs un izpratne par laimi.
Antigones un Kreona konflikta ugunij, iezīmējot abu pasauļu atšķirības, pagales piemet valdnieku atbalstošā sargu līnija, ko režisors rāda traģikomiskā gaismā. Ar latgalisku akcentu runājošais iztapīgais pielīdējs Ulda Siliņa atveidojumā un ar empātiju neapgrūtinātais Arta Drozdova sargs iemieso apbrīnojamu trulumu. Īpaši daiļrunīga ir aina cietumā, kad Antigone atskārš, ka Arta Drozdova sardzes vīrs ir pēdējais cilvēks, ko viņa redz. Aktieris lieliski vienaldzībai pievieno pamuļķa vieglumu, kas šo situāciju vērš jo traģiskāku.
Elmāra Seņkova izrāde Antigoni neheroizē, bet liek pārdomāt brīvības augsto cenu, apšaubīt ideālismu un absolūtu brīvību kā neapšaubāmi pozitīvas kategorijas. Vai dzīvojot civilizētā sabiedrībā, vispār iespējams izvairīties no kompromisu mākslas apgūšanas? Vai mērķis attaisno līdzekļus? Kur vispār sākas un beidzas cilvēka vara? Kas ir tā ideja, ticība, kuras dēļ šodien mirt, un vai šie upuri ir tā vērti? Kas to var izvērtēt? Kā saglabāt ticību, ja upura seja savelkas slepkavas smīnā? Kas vispār ir labs un kas – ļauns? Vai Antigones un Kreona cīņā ir uzvarētājs? Elmārs Seņkovs saliek aci pret aci divas patiesības, kas saplaukst jautājumu ziedos, bet augļi jābriedina pašiem.
Antigone turpina šosezon Liepājas teātra izrādē 1984 un Dailes teātra iestudējumā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu risināto tēmu par individualitātes cīņu pret ierobežojošo sistēmu. Tas ļauj secināt, ka šis laiks liek domāt par brīvību un tās apdraudējumiem.
