Liepājas teātrī 13. martā pirmizrādi piedzīvoja Dž. Dž. Džilindžera iestudējums Paradīze. Regulāri režisora radošajā komandā līdzās scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim strādā gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, un šis iestudējums nebija izņēmums. Mēs tikāmies pirms pirmizrādes un runājām par to aizkulišu darbu, kas skatītājiem paliek neredzams.
– Gaismu mākslinieku iztēlojos kā gleznotāju, kas rada gleznu, un gaismotāju kā šīs gleznas kopijas autoru – vai tā var salīdzināt?
– Tieši tā arī ir. Gaismu mākslinieks uz pirmizrādi uzliek gaismas, un, tieši tāpat kā scenogrāfam un režisoram, man izrāde beidzas ar pirmizrādi. Pēc tam teātra gaismotājs katrā izrādē to atkārto. Mākslas darbs sāk tapt, kad scenogrāfs nodod maketu. Tad sāku domāt par izrādi, par materiālu, kurā virzienā iet, kādos toņos strādāt. Ir jāpapēta, kādi būs kostīmi konkrētajā scenogrāfijā, tiem jāiet kopā ar krāsām un gaismām. Tas jāsaprot laikus. Kad scenogrāfija ir uzbūvēta un sāk likt gaismu, tad jau visam galvā jābūt skaidram.
– Kurš gaismu māksliniekam ir svarīgāks – scenogrāfs vai režisors?
– Protams, kapteinis vienmēr ir režisors, ar scenogrāfu gaismu māksliniekam var būt laba sadarbība. Ja ir spēcīgs scenogrāfs, gaismu māksliniekam ir vieglāk. Ar mazāk spēcīgu scenogrāfu gaismu māksliniekam sanāk uzņemties iniciatīvu, lai notušētu scenogrāfijas negludumus. Jebkuru scenogrāfiju gaismu mākslinieks var vai nu izcelt, vai pazudināt. Man vienmēr ir interesanti un ļoti patīk strādāt ar Mārtiņu Vilkārsi, kopš Stavangeras – ar Larisu Lomakinu, ar Maksimu Obrezkovu Indulī un Ārijā, patīk ar Aigaru Ozoliņu, Gintu Gabrānu. Ar talantīgiem cilvēkiem ir ļoti viegli, var saprasties no pusvārda. Jaunībā likās, mākslai jārodas mokās, bet, kad pienāk brieduma gadi, saproti – mākslai jānāk viegli. Kas viegli nāk, tas arī skaisti izskatās. Jauno scenogrāfu mīnuss ir tas, ka viņi grib gruzīties, viņiem viss iet caur radošām mokām, ar negulētām naktīm, tāpēc arī rezultāts vienmēr sanāk samocīts.
– Kā izpaužas gruzīšanās?
– Nepieredzējis scenogrāfs neuzticas gaismu māksliniekam. Varbūt mums, tiem pāris cilvēkiem ar vārdu, uzticas vairāk. Jaunākiem ir ļoti grūti, jo paši nezina, ko īsti grib, taustās, un taustīšanās rit līdz nakts melnumam. Pēc savas pieredzes varu teikt – ko nakts melnumā izdari, tas nākamajā dienā ir jāpārtaisa. Kad izgulies un nākamajā dienā apskaties, saproti, ka tas, kas naktī licies ļoti forši, ir galīgi garām.
– Cik daudz vispār gaismu mākslinieka profesijā var iemācīties, cik nosaka talants, iedzimta krāsu izjūta utt.?
– Iemācīties var pamatu, jābūt mazliet tehniskai domāšanai, jāpārzina savi darba instrumenti. Ja gribi kļūt par labu gaismu mākslinieku, vajadzīgs talants, jāorientējas literatūrā, jāpārzina gadsimti un laikmeti, kad notiek izrādes darbība, jāzina krāsu mācība.
– Jūs papildus lasāt, skatāties kādus materiālus?
– Ja ir kas īpašs, tad lasu, skatos. Piemēram, Paradīzei speciāli skatījos Leonardo da Vinči darbus, lai saprastu, kā viņš licis ēnas, toņus. Arī citās izrādēs skatos, ar ko darbs saistīts, no kā inspirējies scenogrāfs, kāda ir mākslinieka doma.
– Jūs līdztekus arī esat pasniedzējs Kultūras koledžā?
– Abi ar Egilu Kupču pasniedzam gaismu mākslu, Egils vairāk atbild par tehniskām, es par mākslinieciskām lietām. Viens kurss jau ir savā dzīvē, atraduši darbus teātros, viens puisis aizbrauca papildināties uz Slovēniju. Tagad mācās vēl viens kurss.
– Kāds ir iespaids par jauniešiem?
– Viss tāpat kā mūsu laikos – ir sliņķi, ir talantīgi. Par laimi, šoreiz ir čakli, jo viņiem patīk tas, ko mācās. Pēc pirmā kursa daudzi atsijājas, jo vai nu mamma pēc vidusskolas likusi iet mācīties, vai kas cits. Atnāk cilvēks, un saproti, ka ne viņam teātris interesē, ne gaismošana. Nevar saprast, kāpēc šis cilvēks te ir un vai ir jēga viņam ko stāstīt. Jābūt interesei un mīlestībai vai nu pret teātri, vai mākslu, jāgrib ar to nodarboties.
– Kā ir ar pieprasījumu?
– Visi koledžu beigušie ir dabūjuši darbu.
– Cik daudz tas ir?
– Iestājās septiņpadsmit, beidza seši. Dabiskais atbirums trīs gadu laikā ir liels. Bet visās fakultātēs atbirums ir liels. Pateicoties šiem studentiem, Leļļu teātris ir atsvaidzinājis gaismu spēkus, tur aizgāja strādāt divi jaunieši.
Es varu iedot to, ko zinu, elementāras lietas. Pārējais ir paša ziņā, jo katra izrāde tomēr ir konkrēta situācija. Cik nu tas jaunietis ir talantīgs, tāds arī būs rezultāts. Mūs izbrīnīja tas, ka jaunieši ir pārlieku kautrīgi, un viens no trūkumiem ir, ka nemāk domāt plašāk. Es biju cerējis, ka jaunieši ir brīvdomātāji. Piemēram, uzdevām brīvo tēmu – gaismojiet, ko gribat, jums ir dots neierobežots skaits gaismu aparātu, taisiet savu šovu vai izrādi, domājiet plaši. Bet neviens vairāk par divdesmit prožektoriem neizmantoja. Kad atļauj visu, viņi pēkšņi sabīstas, sāk domāt šaurās telpas robežās. Tas man likās dīvaini.
– Par to arī esmu brīnījusies, skatoties jauno režisoru darbus, jo šķiet, kad vēl atļausies strādāt nebaidoties, dauzoties, eksperimentējot, dullojoties?
– Jā, ir jaunie režisori, kas uzreiz jūt skatuvi, un ir tādi, kas visu mūžu būs tādās telpās kā Ģertrūdes ielas teātris, tālāk, plašāk ārā neizies, jo nezina, ko ar lielu formu iesākt. Man ļoti patika strādāt ar Lauru GrozuĶiberi, viņa savā domāšanā ir ļoti atvērta un ar lielām darbspējām.
– Muļķīgi prasīt par konkurenci apstākļos, kad būtībā esat divi ar Igoru Kapustinu...
– Vēl ir Egils Kupčs un Oskars Pauliņš no Nacionālā teātra, bet viņš vēl meklē savu ceļu.
– Ar ko tas skaidrojams, ka profesionāļu ir tik maz?
– Tas nenāk viegli un vienā dienā, ir jāiegulda daudz darba. Es un Kapustins gaismošanā esam vismaz gadus divdesmit, esam sākuši kā teātra gaismotāji. Lai kļūtu par pirmā līmeņa gaismu mākslinieku, vismaz piecus gadus jāpastrādā par gaismotāju, lai saprastu, kā viss funkcionē. Jaunībā parasti ir maksimālisms, kad gribi uzlikt nenormāli krutas gaismas, bet aktieri un režisors visu laiku traucē (smejas). Tad gruzies, spītējies. Tikai septītajā astotajā gadā sāc saprast kopdarba kopsakarības.
– Kuras ir jūsu skolas?
– Sāku mācīties teātrī no vecākiem kolēģiem. Kad parādījās iespējas, braucu mācīties uz Gēteborgas operu, Kopenhāgenu. Bija interese, un paša spēkiem meklēju, kur varētu papildināties. Pašam jāmeklē, kur kādas stipendijas, konkursi.
– Kas mudināja pievērsties teātrim?
– Man teātris patīk kopš bērnības, vilināja tā maģija. Negribēju būt uz skatuves, bet, kad staigāju pa foajē, skatījos uz gaismotāju ložu, kas atrodas tieši centrā, tur man viss likās tik mistiski. Atver durvis, tur visādas lampas, viss rūc...
– Mēs zinām divus, labi, divarpus līderus, bet kas notiek pārējā gaismu mākslas jomā Latvijā?
– Ir divarpus līderi, tāds arī tas līmenis ir... (smejas). Tā mēs uz visām pusēm strādājam. Egils Kupčs šad tad teātros kaut ko uztaisa, pārsvarā pārējie ir šovu biznesā, tur ir ļoti labi speciālisti. Teātrī strādā maz.
– Koledžā apgūt šo profesiju var salīdzinoši nesen, vai izglītības problēma ir būtiskākā?
– Nē, svarīgākā ir ieinteresētība. Jaunieši tagad grib naudu pelnīt ātri un uzreiz, bet, lai tiktu līdz tam – un kas Latvijas mērogā vispār ir liela nauda –, ir jāpatērē vismaz desmit gadu. Jāiegūst režisoru, scenogrāfu uzticība, lai tevi ņemtu savā radošajā grupā. Ir jāpaiet laikam, lai sevi pierādītu.
– Kuri jums pašam ir mīļākie darbi teātrī?
– Viens no sirdij tuvākajiem, par ko arī dabūju Spēlmaņu nakts balvu, ir Džilindžera Kaligula. Biju diezgan daudz par šo tēmu lasījis un centos sasiet kopā ar to laikmetu. Ļoti mīļš darbs ir Stavangera, darbs ar Konstantīnu Bogomolovu, kā arī sadarbība ar Lauru GrozuĶiberi. Man patīk strādāt ar režisoriem, no kuriem var mācīties. Darīt ne tikai savas lietas, bet atnākt mēģinājumos, paklausīties – ja ir gudrs cilvēks, var daudz smelties ne tikai gaismu mākslinieks, bet kā cilvēks, un tas atsauksies uz tālāko radošo darbību. Man patīk sadarboties ar Latvijas koncertiem, tieši Latvijas Radio kori, Sigvardu Kļavu, režisoru Robertu Rubīnu, scenogrāfu Didzi Jaunzemu – viņiem parasti ir dulli projekti, kuros ir ļoti interesanti, bet tur ir vistiešākā veidā saskare ar mākslu.
– Vai darba specifika teātra izrādē un koncertā atšķiras?
– Radio kora darbos, var teikt, pārklājas, jo viņu koncerti ir ļoti avangardiski un teatrāli. Šādi projekti atsvaidzina un palīdz arī darbā teātrī.
– Jums ir interesanti lasīt recenzijas par izrādēm, kurām esat gaismu mākslinieks?
– Jā, man vienmēr ir interesanti.
– Vai jūtaties novērtēts? Es tagad uzprasos uz sava lauciņa kritiku – vai mums pietiek izpratnes?
– Nepietiek izpratnes tad, ja saliek Spēlmaņu nakts nominācijās gaismu māksliniekus kopā ar videomāksliniekiem. Man tas liekas nonsenss. Tas ir tas pats, kas salikt blakus videoprojektoru ar lampiņu. Tas liekas absurds. Bet pēdējā laikā sāk pamanīt, labas lietas recenzijās sāk novērtēt. Ja darbs ir izdarīts labi, to pamana. Ir reizēm gadījumi, kad esi ieguldījis lielu darbu, lai dabūtu smalkas nianses, kas tomēr daļēji paslīd garām, jo izrāde ir komplekts.
Gaismu māksliniekam svarīgākais ir gaumes izjūta, bet to nevar iemācīties. Vai nu ir, vai nav. Dižākais gaismotājs ir daba. Es daudz vēroju. Piemēram, Laternu stunda Liepājas teātrī nebija ļoti ejoša izrāde. Tur darbība notika kapos. Speciāli vakaros braucu gar kapiem un skatījos, kādi ir toņi, kā krīt ēnas. Daba ļoti daudz pasaka priekšā, un tad jādomā, kā to varētu panākt uz skatuves ar tehniskiem līdzekļiem. Tas ir ļoti interesanti. Daba ir lielākais konkurents.
– Jūs regulāri sadarbojaties ar Liepājas teātri...
– Jo es šeit dzīvoju. Rīgā es daudz strādāju, vairāk ar koncertiem. Man patīk dzīvot Liepājā un strādāt Rīgā.
– Bet raugoties nākotnē un domājot par vēlamo – kas tas būtu?
– Vairāk interesantu darbu, lugu, scenogrāfu. Tas būtu labākais nākotnes apsolījums.
– Ārzemes?
– Tur ir savs tirgus. Tas ir diezgan grūti, kā jebkurā jomā. No Latvijas tiek atsevišķi režisori, mākslinieki. Mēs tomēr esam
Eiropas nomale. Ārzemēs pat no lielās Krievijas nav nemaz tik daudz gaismu mākslinieku. Zināmākais ir Gļebs Fiļštinskis, kuram grafiks aizrakstīts piecus gadus uz priekšu. Bet viņš ir viens, unikāla personība.
– Esat braucis un skatījies – salīdzinot, ko mēs nevaram kā citur? Tehnika?
– Skatoties gan uz Rietumeiropas pusi, gan Krieviju un salīdzinot, pārsvarā mēs esam ierobežoti tehnisko iespēju ziņā. Tur tehniskajam nodrošinājumam tiek atvēlēta liela nauda. Zinām, kāds Latvijā ir kultūrai atvēlētais budžets. Piemēram, vidusmēra pilsētā Liepāja visas sezonas laikā nodrošina 60 procentus apmeklētāju, pārējie 40 procenti piebrauc klāt. Par cik lielu naudu var būt runa? Radoši varētu daudz vairāk, bet nav materiālās bāzes.
Man vislabāk patīk strādāt Latvijas Nacionālajā operā, jo tur ir visperfektākā vietējā gaismotāju komanda, laba ir arī Nacionālajā teātrī un tāda veidojas Liepājā. Daudz kas atkarīgs no vietējiem cehiem. Ja tie ir vāji, tad gaismu mākslinieks var izstiepties vai sarauties, bet tiks radīta samērā pieklājīga izrāde. Ja projekts paredzēts ar lielāku budžetu, es ņemu savu pults operatoru Artūru, ar kuru darbs ies raitāk. Ja ir slikts, nepieredzējis pults operators, tad nevar ātri paspēt izdarīt to, kas iecerēts. Nedod Dievs, ja kāds pults operators vēl iedomājas, ka viņš ir gaismu mākslinieks! Tad viņam ir arī viedoklis par visu. Bet man vajag, lai ātri izdara to, ko es gribu.
– Un ko tad, ja ir šāda situācija?
– Tad sanāk cīnīties, ir kašķi, kamēr panāk savu, bet tas ceļš ir nepatīkamāks.
– Pirmizrāde nospēlēta, bet kas tad notiek pēc tam, kad vairs neredzat procesu?
– Tā ir Latvijas nacionālā slimība. Opera tādā ziņā ir izņēmums, jo tur viss notiek pēc notīm un ir grūtāk nodarboties ar pašdarbību. Bet citur... Ja pēc nedēļas atnāc uz savu izrādi, vari arī nepazīt. Lai nevajadzētu lieki būvēt, kaut ko paši optimizē. Kāpēc likt vienā sānā četrus prožektorus, jo padomā – gan jau pietiks ar diviem... Tad ej un brīnies – tur nav tādas ēnas u. tml. Tā vietējie kadri dažreiz saīsina izrādi.
– Slinkums?
– Slinkums.
– Kā ar to cīnāties? Tā taču jūsu goda lieta, reputācija.
– Reputācija, bet ko tur... Ir bijusi bļaustīšanās, atlaišanas. Mans līgums, darbs beidzas ar pirmizrādi, bet ir jāseko līdzi. Esmu cepies, tāpat Kapustins, Jevgeņijs Vinogradovs, kad šeit strādāja. Brīnies, no kurienes tas radies, jo neesi licis. Arī otra puse, tie, kas uz skatuves, tāpat dažreiz izlaižas. Saīsina gājienus, rodas cita skatuves ģeogrāfija, jo gaismas jau reizēm tiek liktas speciāli aktieriem. Pēc kāda laika vari ieraudzīt, ka viņš nemaz nestāv tur, kur prožektors ir nolikts. Ar to arī cīnīties ir grūti. Gaismotājs nevar improvizēt, jo gaismu programma ir gatava. Bet, ja aktieris stāv tumsā, par vainīgo uzskatīs gaismu mākslinieku. Vislabāk ir pirmizrādi nofilmēt kopskatā, kas Liepājā arī tiek darīts. Pēc tam tad ir vieglāk pierādīt, kā bijis sākumā.
Turklāt tas ir šaurs loks, kas par mazo atalgojumu teātrī ir ar mieru strādāt. Ir bijis tā, ka gaismotājs nostrādā tikai vienu mēnesi, tad viņš aiziet, bet nodod citam izrādi jau saīsinātā versijā, tas vēl kaut ko noīsina... Beidzamajā laikā gan teātru direktori meklē iespējas, kā speciālistiem piemaksāt, lai viņus motivētu.
Mārtiņš Feldmanis
• Dzimis 1967. gada 23. maijā
• Neatkarīgs gaismu mākslinieks
• Izglītība: Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskola, Baltijas teātru tehnisko darbinieku seminārs Kopenhāgenā, stažēšanās Gēteborgas operā (Baltic Sleipnirs stipendiāts), piedalījies gaismu mākslinieku semināros
• Galvenokārt strādā Liepājas teātrī, arī Dailes teātrī, Valmieras teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, Latvijas Nacionālajā operā, Panevēžas teātrī un Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī Lietuvā
• Koncertu gaismu mākslinieks – Green Week Berlin 2015 atklāšanas koncerts Berlīnē, Latvijas Radio kora koncertuzvedumi Rakstītāja, Keidžs un laiks u. c.
• Kopš 2008. gada pasniedzējs Latvijas Kultūras koledžā
• Labākā gaismu mākslinieka kategorijā nominēts Spēlmaņu nakts balvai par Liepājas teātra izrādi Romeo un Džuljeta. Mīts (rež. Gaļina Poliščuka, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, 2003/2004) un Piafu (rež. Laura GrozaĶibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, 2013/2014), balvu saņēmis par Dailes teātra izrādi Kaligula (rež. Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis) un Idiots Valmieras Drāmas teātrī (rež. Oļģerts Kroders, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, 2005/2006)
