Nedēļas beigās, 1. martā, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrāde būs Laura Gundara lugai Lattia.
Teātra mājaslapā teikts, ka «tas ir stāsts par laiku pirms Pirmās atmodas, kad latvieši vēl nav apzinājušies savu vietu šajā zemē starp vācu muižniekiem un cariskās Krievijas ierēdņiem, kad tikai raisās priekšnoteikumi, lai taptu nācija. Viena 1834. gada nakts krogā atklāj visdažādākos raksturus un tipus.» Protams, svarīgākais no pieminētajiem raksturiem ir leģendārais pedagogs Jānis Cimze, kuram 2014. gadā Latvijā daudzviet tika atzīmēta 200. jubileja. Jaunā iestudējuma režisoru Vari Braslu Neatkarīgā satika nepilnas divas nedēļas pirms pirmizrādes.
– Kā radās ideja?
– Te ir tas gadījums, ka piekritu šim darbam, nelasījis lugu. Savulaik Jānis Ērenštreits, kuram kordziedāšana un līdz ar to pats Jānis Cimze ir svēta lieta, zinot, ka Cimzem tuvojas 200. jubileja, zvanīja Laurim Gundaram un lūdza, vai viņš varot ko uzrakstīt. Lauris Gundars savukārt zvanīja un prasīja, vai mani tas interesētu, zinot, ka visa šī latviešu lieta man liekas svarīga. Es atbildēju – jā! Tad Lauris sēdās rakstīt.
Lieta tāda, ka Jānis Cimze – tas nav mīts, tā ir realitāte – savā mūža izdarījis lielu darbu, bet par viņu pašu informācijas ir ļoti maz. Tikai fakti. Kad dzimis, kur mācījies, strādājis, vadījis semināru… Bet kas viņš pats bija? Raksturu varbūt var nojaust: pedagogs, ideālists, cīnītājs. Tad vēl viņa saistība ar vācu kultūru un visu vācisko, tomēr Cimzes stratēģija bija visus taisīt par latviešiem. Un tad Lauris rakstīja savu lugu. Tā, protams, ir autora fantāzija.
– Es astoņdesmito gadu otrajā pusē studēju pedagoģiju. Cimzes vārds skanēja teju vai katrā lekcijā, gan saistībā ar skolām, gan kultūras vēsturi – Cimzes semināra absolventu dēļ. Viņa veikums bija unikāls. Bet toreiz tā arī neguvām atbildi uz jautājumu – kas viņš pats bija? Jā, bija laikabiedru atmiņu driskas, bet tādas diezgan pareizas – leģendārs skolmeistars. Tad iznāk, ka jums abiem ar Lauri tagad situācija bija līdzīga?
– Vasarā bija viena izstāde. Cēsīs muzejnieki savāca fantastisku materiālu par Cimzi: fotogrāfijas, iekārtoja tādu kā Cimzes laika klasi. Kādas tur varēja dabūt detaļas? Fotogrāfijās cilvēki, tipāži. Cimzem bija pāri par divsimt skolnieku. Vismaz puse ir mūsu tautas vēsturē pazīstami gaismas un gara nesēji. Fantastisks rezultāts, jo pirms Cimzes jau nekas sagatavots nebija. Brīvlaišana tikko notikusi, bet cilvēku mugurkauls jau no tā nemainījās. Tā bija liela uzdrīkstēšanās! Turklāt Cimzes tēvs bija vagars.
– Bet vagari jau nebija tie lielākie muļķi!
– Tieši tā. Vagara dēlam varbūt drosmes bija vairāk.
– Tikai skolotāja klasiskais tēls jau mums vienmēr bijis tāds – nenāc man klāt, pāri stāvošs. Nē, ir jau labi, bet tagad, kad par viņu kaut kas jāpastāsta, tā poza kā vairogs nelaiž klāt.
– Par šo pozu grūti spriest. Man šķiet, ka tad, kad viņš to uzsāka, Cimzem paidagoģija bija… Nezinu, vai to var saukt par iztēli, bet viņš zināja, kā tam visam būtu jānotiek. Cimzem bez pedagoģiskā bija arī par saimniecisko pusi jādomā. Var saprast, ka viņš stipri knapinājies. Apbrīnojami arī tas, ka viņu presēja no visām pusēm, krievi, vācieši, baznīca nāca virsū, bet viņš to visu tomēr noturēja. Cimzem tika izteikts ļoti vilinošs piedāvājums – viņu aicināja uz Pēterburgu par pasniedzēju. Tur viņa dzīves materiālā puse būtu daudz labāka. Viņš palika. Seminārā valdošie uzstādījumi bija ļoti stingri, bet vienlaikus cilvēciski. Kad skaties izlaiduma bildes, var redzēt, ka tiem viņa kumeļiem ģīmī jau ir redzams kāds garīgums.
– Nu jā, Cimze jau savā ziņā izveidoja to latviešu tautskolotāja standartu, kas bija krietni vairāk par vienkāršu priekšmeta pasniedzēju. Skolotājam vajadzēja būt ar stāju, prast vijoli spēlēt. Kā to visu tagad uz skatuves uzlikt? Nav jau pedagoģijas vēstures grāmata, bet teātris!
– (Smaida.) Nu redz, mēs par Cimzes darbiem jau labu laiciņu runājam, bet no tā visa uz skatuves nekas nebūs.
– Bet kas būs?
– Autors ir devis gadskaitli – 1834. gads. Pēc Jāņa Cimzes biogrāfijas tas ir laiks, kad viņš saņem piedāvājumu braukt mācīties uz Vāciju. Cimzem tobrīd ir apmēram divdesmit gadu – viņš pats ir jauns kumeļš. Un te jau nu ir tā, ka mani vai Lauri diezin vai varēs ielikt cietumā par faktu sagrozīšanu, jo tam, kurš to teiks, var atbildēt – tad pasaki, kā bija!
Lauris Gundars man vienmēr ir šķitis interesanti mistisks – gan režijā, gan rakstu darbos. Var just, ka viņš, šo lugu rakstot, ir stingrā pārliecībā. Ja ir kādas vietas, kur man rodas iekšēja pretruna, viņš tik argumentēti pamato, ka paliec sēžot. Ļoti pretrunīgs materiāls ar savu lādiņu un skatījumu no autora puses. Bet te jau nav citas iespējas! Laiks, kuru attēlojam… es nezinu, varu maldīties, bet, manuprāt, uz skatuves nav likts vispār. Ir vai nu vēlāki laiki, vai daudz agrāks laiks. Par vēlākajiem laikiem mēs varam palasīt kaut vai vecmāmiņu atmiņās, par agrākajiem arī – neuzliksi taču varonim brilles, ja tās tobrīd varbūt vēl nebija izgudrotas. Bet par Cimzes jaunības laiku materiālu tikpat kā nav. Nu labi, var Broci palasīt, vēl kaut ko.
Es, te pie sevis prātā rakājoties, esmu nonācis pie secinājuma, ka boļševiku laika izglītība ir arī daudz ļauna nodarījusi. Labi, ir tautasdziesmu pamats, bet tā – barons un muiža – tas ir tikai ļaunums un latviešu naidnieks; vagars – ādas maucējs. Galīgi garām! Ne jau man to tagad stāstīt. Es domāju, tolaik tas bija dažādi. Kā šodien. Ir menedžeris – nagu maucējs, ir menedžeris, kas saprot situāciju. Tas rosina fantāziju. Brīvlaišana tolaik jau ir notikusi, tomēr līdz garīgai brīvlaišanai vēl tālu – vismaz gadi četrdesmit jāgaida. Man patīk Jaunsudrabiņš, brāļi Kaudzītes, viņi iedod priekšstatu par vēlākā laika zemnieku, bet par Cimzes laika zemnieku man tāda priekšstata nav.
– Tā ir mūsu jaunās kultūras īpatnība. 19. gadsimta sākums ir laiks, kad mēs kā nācija vēl nebijām. Bet varbūt tā ir iespēja dot vaļu fantāzijai?
– Jā, fantāzija! Lauris Gundars ļoti iedegās, ka lugas darbībai vajadzētu notikt krogā. Krogs dod iespēju būt kopā dažādiem cilvēkiem. Šo materiālu skatoties, es sapratu, ka latviešu krogam ir bijusi milzīga kultūrvēsturiska nozīme. Tas ir pasta kantoris, šķiršanās un precēšanās vieta, avīžu redakcija, dažādu vienošanos vieta, nemaz nerunājot par kalpu nolīgšanu. Visa dzīve notiek krogā. Tā arī ir vieta, kur saplūst informācija par to, kas notiek pasaulē. Pat ja pasaule ir vieta trīs verstis tālāk.
– Tolaik jau trīs verstis bija ļoti daudz!
– Jā! Lauris Gundars salaiž tur visu kopā. Ir krodzinieks, viņa meita, vienīgā sieviete uz skatuves starp visiem večiem, mācītājs, galīgs nabags zemnieks ar savu dēlu – dažādi raksturi. Jaunais Cimze ir pārņemts ar savu sūtību par to, ka viņam jānes gaisma. Krodzinieks arī, viņš taisa rebes, bet vienlaikus ir ļoti progresīvs, uz nākotni orientēts. Viņš nav beidzis augstas skolas, bet saprot, ka garīgumam ir liela nozīme un tam būs nākotne, ka tas ir milzīgs spēks. Man jau šķiet, ka to arī šodien ir grūti atdalīt – pateikt, kur sākas garīgais un beidzas praktiskais. Tā ir vēl viena no boļševiku skolā iemācītajām nepareizajām dogmām – pie bagātības var tikt tikai ar netīrām rokām un pa sānu durvīm. Bet tautai taču ir ļoti daudz cilvēku, kas pie savas turības tikuši godīgā ceļā: ar savu darbu, uzņēmību, talantu. Krodzinieks lugā tīri intuitīvi nojauš, kāds spēks ir tai bildei, gleznai. Kurš šodien var pateikt, kāpēc kāds veido savu privāto kolekciju? Vai tiešām uz viņu iedarbojas māksla, vai varbūt šīs cilvēks rēķina – ahā, mākslinieks kaut ko glezno, kad aizies pie dieviem, viņa darbiem būs trīskārša cena. Lugā ir arī baznīcas lietas. Cik tā ir gaismas nesēja, cik tuvu pie zemes? Muižas. Tās man tagad ir tādas blakus lietas ap iestudējumu, kas liek domāt.
– Aktieriem droši vien arī nav vienkārši?
– Jā, tieši tā! Jūtams ir tas, ka mēs par šo laiku neko nezinām. Nav, no kurienes paņemt kaut ko gatavu. Tas varbūt arī nemaz nav slikti – pašiem daudz jādomā, jāmēģina, jāmeklē. Es gribētu, lai skatītāji nenāktu uz izrādi kā uz muzeju meklēt atbildi, kāds bija Cimze kā pedagogs vai kāda ir viņa loma mūsu vēsturē. Tas būtu nepareizi. Tā būs izrāde par laiku, par kuru mēs neko daudz nezinām.
Lattia
•Dramaturgs Lauris Gundars, režisors Varis Brasla
•Pirmizrāde Valmieras Drāmas teātrī 2015. gada 1. martā
•Lomās: Tālivaldis Lasmanis, Mārtiņš Meiers, Alise Polačenko, Rihards Jakovels, Krišjānis Salmiņš, Ģirts Rāviņš, Māris Bezmers, Januss Johansons, Arnolds Osis, Mārtiņš Liepa, Kārlis Freimanis, kā arī Valmieras Viestura vidusskolas audzēkņi Jānis Leščinskis, Kristers Komarovs, Lotārs Zariņš, Ričards Kronbergs
•Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, mūzikas konsultants Emīls Zilberts
