Otro gadu augusta otrajā pusē Daugavpilī notika starptautisks teātra festivāls Telpa – Daugavpils. Tā laikā jaunie režisori, dramaturgi un scenogrāfi no Latvijas, Baltkrievijas, Ukrainas un Polijas, kopumā piecas komandas, Daugavpils cietokšņa bijušo Kara hospitāļa ēku pārvērta par laboratoriju, kurā eksperimentēja ar laiku un telpu, pētniecībai pakļaujot Ivana Buņina stāstus no krājuma Tumšās alejas. Pēc divu nedēļa darba skatītāju vērtējumam tika nodotas piecas performances.
Pirmā piebilde. Lai lasītu lekcijas un līdzētu ar savu padomu, radošajā laboratorijā viesojās pieredzējuši profesionāļi – režisors, Maskavas Teatr.doc mākslinieciskais direktors Mihails Ugarovs, dramaturģe Natālija Vorožbita no Ukrainas, kustību režisors, Maskavas Dailes teātra skolas-studijas pasniedzējs Andrejs Urajevs.
Otrā piebilde. Jaunajā sezonā Telpa – Daugavpils 2014 mākslinieciskais vadītājs, režisors Georgijs Surkovs Daugavpils teātrī interpretēs Tumšās alejas, tātad šo radošo laboratoriju var uzskatīt par savdabīgu lauka pētījumu, kas, iespējams, noderēs jauniestudējuma sagatavošanas procesā. Atskatoties uz paveikto, Georgijs Surkovs norāda, ka «festivāla laikā tika rasta atbilde uz jautājumu, kā mūsdienās strādāt ar klasiku, kā strādāt neordināros apstākļos un kā apdzīvot telpu ar tik stipru enerģiju, kāda tā ir Kara hospitālī».
Laika zoba ēstais hospitālis, kura pamatīgās mūra sienas klāj nolupušas biezas krāsas plēksnes un katra telpa savā netīrajā drūmumā raisa iztēli stāstam par laikmeta atstātajām pēdām, jau pati par sevi ir vērtība. Performances liecina, ka sekmes šo telpu pieradināšanā mākslinieciskiem mērķiem ir dažādas, varētu vēlēties, lai vairāk būtu apspēlēta telpu savdabība. Veiksmīgākie darbi, kad saturs organiski saplūst ar formu, telpas stāstu papildinot ar jaunām nozīmēm, ir divi – režisores Paulas Pļavnieces, dramaturģes Madaras Rutkēvičas, scenogrāfa Mārča Ziemiņa Viesis (pēc stāsta Vizītkartes) un Polijas komandas – režisors Kšišeks Popioleks, dramaturgs Damians Donbeks, scenogrāfe Anna Vološčuka – performance bez nosaukuma, kurai iedvesmojis stāsts Parīze.
Visas komandas darbības laiku pietuvinājušas mūsdienām, atmetot Buņina tēlotā laikmeta konkrētību. Latviešu komandas kopdarbā Žanna Lubgāne un Miroslavs Blakunovs pārliecinoši nospēlē galveno stāsta motīvu par iekāri, kas tiek paēdināta vienas nakts attiecībās. Darbība pārcelta uz provinci, saglabājot tēlu savdabību. Miroslavs Blakunovs, par savu pievilcību ļoti pārliecināts mākslinieks ar Kazanovas gēnu, valdzina, Žanna Lubgāne – par viņu vecāka sieviete – naivi kautri ļaujas savaldzināties, abi spēlē psiholoģiski precīzi un ar patīkamu pašironiju. Spēles telpa papildināta ar tēlaini ietilpīgu tēlu – zemi. Lai arī tas ir šķietami banāls risinājums – attēlojot ļaušanos kaislei, aktieri gan apmētājas ar irdeno augsni, gan tajā vārtās, šajā telpā zeme strādā – kā dabas materiāls, kā simbols dabiskajam vīrieša un sievietes pievilkšanās spēkam, auglībai, vitalitātei.
Poļu veidotā skice radoši apspēlē stāsta Parīze tēmu – vīrieša un sievietes satikšanos mīlestībā. Žannas Lubgānes un Mihaila Samodahova saspēle pie ēdamgalda teksta un zemteksta paradoksos, te kaitinot vienam otru, te ar skatienu vien atzīstoties mīlestībā, ir gan smieklīgi asprātīga, gan smeldzīgi skumja.
Pretenciozs, bet visai shematisks sanācis baltkrievu komandas – režisors Aleksandrs Marčenko, dramaturgs Andrejs Ivanovs, scenogrāfs Andrejs Žigurs – veidotais stāsts Kaijas kliedziens, kas atvasināts no Buņina stāsta Tīrā pirmdiena. Tēma – viņš viņu grib, viņa šo moka, spēlējot garīgu būtni. Performancē, ko spēlē Milena Rožanska un Māris Boka, konflikts ieskicēts, taču izšvīkājas aptuvenībā. Māra Bokas apvaldītais rāmums gan piesaista uzmanību ar dzīvu procesu. Telpas grīda, piekrāmēta ar gaismekļiem un kabeļiem, kas laikam taču simbolizē šķēršļus pāra attiecībās, paliek tikai dekorācija, kam aktieri kāpj pāri.
Vēl nesaprotamāka palika otras Polijas komandas – režisors Tomašs Vengorževskijs, dramaturģe Magda Kuprjanoviča, scenogrāfe Elžbieta Šurpicka – fantāzija par stāstu Aukstais rudens. Tumši zilajai krāsai noloboties pelēkos laukumos, izveidojušies ļoti efektīgi raksti ar izteiksmīgu faktūru, kas konfliktē ar akurātajām griestu velvēm. Šķiet, ka šīs nolupušās zilās sienas iedvesmojušas jaunos poļu māksliniekus sacerēt stāstu, kurā īpaša loma atvēlēta zvaigznēm. Telpa piekrāmēta ar dēļiem un mākslīgajiem augiem, Jovita Balčiunaite, Natālija Kotona un Milena Rožanska spēlē trīs dīvainas ceļinieces – grūtniece nekur negrib iet, vadone dzen uz priekšu, bet trešā dzīvo kaut kādā savā pasaulē. Dzīves absurda noskaņa bija, bet vairāk arī nekā.
Šis stāsts, kam cauri skan gan mīlestības, gan kara tēma, noslēdza Vladislava Nastavševa Tumšās alejas Jaunajā Rīgas teātrī. Un nevar izvairīties no salīdzināšanas, kā zibens šautra debesis atmiņu izgaismo Gunas Zariņas skatiens, kurā ir viss mūžs pret vienu vakaru, pirms mīļotais devās karā un neatgriezās.
Ukrainas komanda – režisore Tamara Trunova, dramaturģe Oksana Savčenko, scenogrāfs Pjotrs Bogomazovs –, preparējot stāstu Kaukāzs, kurā oficiera sieva krāpj savu vīru, kas galu galā nošaujas, radījuši savu versiju Krima, tādējādi sievas un mīļākā (spēlē Miroslavs Blakunovs un Natālija Kotona) grēku padarot traģiskāku ar karu fonā. Šis stāsts notiek tuneļa formas telpā, kas labi sasaucas ar dzīves strupceļa tēmu. Norises vieta – Kara hospitālis – varētu dot vēl biezāku jēgas slāni, taču arī pie ieejas uz rokas uzspiestais zīmodziņš Krima, tumsā izgaismojies kā atgādinājums par aktualitāti, neveido saikni ar dzīves īstenību.
Jautājums par klasikas mūsdienīgošanu, diskutablām vizualizācijām un sižeta pārveidēm regulāri izskan attiecībā uz operu, teātrim šāda veida drastiskums ir organiskāks. Festivāla piedāvājums ļauj secināt, ka svarīgāks par rezultātu ir process, eksperimenti, kuru laikā atsijāt graudus no pelavām, lai ieraudzītu klasikas spēku un, to interpretējot, neiekristu pašmērķīgas mūsdienīgošanas riskantajos valgos. Lai arī performances bija atšķirīgā kvalitātē, kopējais iespaids ir pozitīvs. To nosaka radošā festivāla gaisotne, jo, labi jūtams, iesaistītajiem šis process ir saistošs. Aktieriem iziešana ārpus Daugavpils teātra sienām un eksistence hospitāļa dotajos apstākļos ir gan interesanta pieredze, gan izaicinājums. Vislabāk šajā spēlē iejutušies bija Daugavpils teātra meistari Žanna Lubgāne un Mihails Samodahovs, kā arī jaunie – Miroslavs Blakunovs, Natālija Kotona un Māris Boka.
Jācer, ka festivāls Telpa – Daugavpils attīstīsies, nostabilizējoties Latvijas teātra kartē uz palikšanu un kļūstot par vēl vienu spilgtu punktu līdzās Rotko centram, kas veicina kultūrtūrismu, piesaistot pilsētai un teātrim jaunus skatītājus.
