«Izrādās, ka arī cilvēki pensijas gados spēj mīlēt. Mūsdienās tas izklausās nepierasti, bet – jā, tas var notikt arī vecuma galā,» smaida Nacionālā teātra aktrise Dace Bonāte. Viņai piektdien pirmizrāde – pēc vairāk nekā 100 Latgolas.lv izrādēm režisors Valdis Lūriņš Nacionālajā teātrī iestudējis latgaliešu dramaturģes Danskovītes tautas komēdijas otro sēriju Latgola.lv2. Teātrī tas nenotiek bieži, bet Latgola ruļļavoj!
Ontans (Uldis Dumpis), viņa iecerētā Anne (Dace Bonāte) un viņu kaimiņi Pīters (Voldemārs Šoriņš) un Mare (Indra Burkovska) jau sen vairs nav populāri tikai Latvijas pierobežā Baltinavā, no kurienes nāk lugas autore Danskovīte (īstajā vārdā Anita Ločmele) un kur notiek lugas Latgola.lv darbība, – viņus uz Nacionālā teātra skatuves redzējuši jau vairāki desmiti tūkstoši skatītāju no visas Latvijas. Latgaliešu dullums un vitalitāte, komiskas sadzīves situācijas, vecu ļaužu mīlestības peripetijas – tas viss ļauj saprast, kur atrodama latviešu izdzīvošanas recepte. Un arī Latgola2, kur pašu ļaudīm pievienojies Dailes teātra aktieris Pēteris Liepiņš, kurš Ontana lomas smagumu dalīs ar Uldi Dumpi, ir par Latgales cilvēku spēku un humora dzirksti.
Tā pati Anne
«Tie skatītāji, kuri nav redzējuši Latgola.lv, pavisam droši var nākt skatīties Latgola.lv2, jo, lai arī šī ir otrā sērija, visu varēs saprast – priekšzināšanām nav jābūt,» apgalvo aktrise Dace Bonāte. Viņa joprojām ir tā pati saimniece Anne, kura sagājusi kopā ar savu jaunību dienu mīlestību, «un tagad tik dzīvo uz priekšu». «Sižetu gan negribu stāstīt – tas jānāk skatīties, citādi nebūs interesanti,» domā Annes lomas atveidotāja. Viņa atklāj: stāsts ir par mīlestību, kā vienmēr. «Izrādās, arī cilvēki pensijas gados grib baudīt dzīvi un spēj mīlēt. Mūsdienās tas izklausās nepierasti, bet – jā, tas var notikt arī vecuma galā. Un ko tu padarīsi?!» aktrise pasmaida un saka, ka notikumi, kas varētu likties paradoksāli un zināmā mērā neticami, patiesībā ir pilnīgi reāli un tur iekšā ir viss latgaliešu kolorīts.
«Danskovītes skatījums uz cilvēkiem ir ārkārtīgi vērīgs un labestīgs, viņas komēdija ir ļoti pozitīva un mīļa. Arī Valda Lūriņa skatījums uz cilvēkiem vienmēr ir cilvēkus ļoti mīlošs un pozitīvs, un, manuprāt, tie arī ir divi galvenie šīs izrādes veiksmes komponenti. Jo mums apkārt ir tik daudz negatīvā, sliktā un satraucošā, ka iespēja paveldzēties smieklu šaltīs trīs stundu garumā ikvienam ir ļoti liela bauda. Tāpēc skatītāji nāk un nāk uz šo izrādi. Cilvēki ļoti grib smieties, ļoti grib priecāties un ļoti grib redzēt, ka cienījami, godājami, cildināmi, lolojami un mīlami ir visi cilvēki – ar visām viņu vājībām, ar visiem viņu tikumiem, netikumiem un arī neveiksmēm.»
Spēka pusi lūkoties
Arī šoreiz, tāpat kā pirms izrādes Latgola.lv tapšanas, izrādes radošā grupa, lai labāk iejustos izrādes tēlu sadzīvē, pāris dienas viesojās Baltinavā. «Pašā pamatā tā bija izrādes fotosesija, bet, protams, tai līdzi nāca tā vide, tie cilvēki, kuri ir šīs lugas prototipi, un, protams, ka tie ir neaizmirstami un ļoti skaisti iespaidi,» stāsta Dace Bonāte. «Mēs tikāmies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, viņus jau uzskatām par draugiem, vien ceram, ka vēl neesam viņiem apnikuši.» Aktrise iepazinusies arī ar savas atveidojamās varones prototipu – viņa arī ir Anne, kundze cienījamos gados. «Man ir viņas adītas zeķes dāvanā,» priecīgi piebilst Dace Bonāte.
Aktrise pati ir no Skrīveriem, arī lauciniece, taču līdz pat iestudējumam Latgola.lv Latgale aktrisei nemaz nebija pazīstama. Līdz ar to šī vide un iepazīšanās ar latgaliešiem bija liels un interesants piedzīvojums. «Protams, mēs visi zinām, ka Latgales reģions ir atstāts novārtā, ka dzīve tur ir ļoti dažāda, bet mēs braucām pie tiem cilvēkiem, kuri tur cīnās, spirinās un spēj visu. Un no šādiem cilvēkiem var tikai iedvesmoties! Tāds, piemēram, ir Baltinavas vidusskolas direktors Imants Slišāns (izrādē – Ontans), kurš brīvajā laikā spēlē izrādēs, tāda ir aktieru kopa Palādes, kas katru nedēļas nogali brauc pa visu Latviju un spēlē Danskovītes lugas. Bet visiem šiem cilvēkiem ir ne tikai darbs, bet arī ģimene, sava saimniecība, un – viņi paspēj visu! Un tas ir apbrīnojami! Es saprotu, ka dzīvei Latgalē ir arī otra puse, bet to mēs nebraucām lūkoties – mēs braucām spēka pusi lūkoties, un to mēs arī redzējām.»
Dace Bonāte stāsta: jau pirms Latgola.lv izrādes kolektīvs izgāja latgaliešu valodas meistarklasi, un arī otrajā sērijā visi mēģina runāt ar baltinaviešu piesitienu. «Brīvi runāt tā nevaru, nē, varu tikai kā mērkaķis atkārtot uzrakstīto tekstu. Nu, cīnāmies ar to valodu, Lienīte Slišāne [teātra gaismotāja, no Baltinavas] mūs pakonsultē, bet brīžam jau mēs laižam kā čangaļi,» aktrise sirsnīgi smej un paskaidro, ka čangaļi ir tie latgalieši, kuri atbraukuši uz Rīgu.
Pateicīga liktenim
Lauku pasaule un lauku darbi Dacei Bonātei galīgi nav sveši un grūtības nesagādā. «Govij blakus gan nejūtos ļoti stabili, jo govs mums laukos nekad nav bijusi, bet no mazajiem zvēriem man nav bail. Ar zirgu arī neprotu jāt – tas aparāts man ir par sarežģītu un gudru,» aktrise atzīstas un izstāsta, ka 1993. gadā, filmējoties kinorežisora Aivara Freimaņa filmā Ligzda, iemācījusies izslaukt govi, tāpēc, ja visi striķi trūktu, viņa to varētu izdarīt.
«Man patīk laukos, labāk nekā Rīgā,» saka Dace Bonāte, uzsverot, ka viņai patīk dabiskāka vide – lai nav visu laiku jādomā, vai esi uzkrāsojusies, sapucējusies. «Arī man pašai patīk cilvēkus vērtēt pēc tā, kas viņi ir, nevis pēc tā, kas viņiem mugurā vai kādas lomas spēlē.»
Talantīgajai aktrisei šīs sezonas lomas ir spilgtas un žilbinošas. «Sezona bijusi laba, bet grūta,» viņa atzīst, bet negrib žēloties. «Es šaubos, vai vēl lielāka loma par Florensi Fosteri Dženkinsu [Pītera Kviltera traģikomēdijā Žilbinoši!] man vēl būs. Tā ir ļoti liela veiksme manos gados satikties ar šādām lomām, tāpēc esmu ļoti pateicīga liktenim un, kā esmu pratusi, tā esmu strādājusi. Protams, vēl jau arī zvaigznēm bija jāsastājas, lai viss kopā izdotos. Var jau daudz strādāt, bet rezultātu tik un tā nevar prognozēt. Un tomēr – brīnumam vienmēr ir pamatīgi jāsagatavojas. Tā kādreiz teica mūsu scenogrāfs Gunārs Zemgals.» Tāpēc, lai arī izrādē Latgola.lv2 notiktu brīnums, visa radošā komanda tam ļoti pamatīgi gatavojas.
Pozitīvas vibrācijas
Kā paiet aktrises laiks ārpus teātra? «Man ir draugi, kuri mani pieņem un par mani priecājas. Pirms pusotra gada kopā ar draudzeni sākām nodarboties ar nūjošanu. Var jau sporta zālē iet pa celiņu un blenzt sienā, bet staigāt svaigā gaisā un vērot dabu ir nesalīdzināmi foršāk!» uzskata skatītāju iemīļotā aktrise. Viņa gan uzsver, ka jākustas un par savu formu ir jādomā ne tikai aktrisēm. «Visiem ir jākustas un, jo vairāk gadu paliek, jo vairāk tas ir jādara!» viņa sapratusi.
«Brīvā laika jau nemaz tik daudz nav, bet, ja gadās, eju arī uz kino, uz citiem teātriem. Ļoti daudz eju uz klasiskās mūzikas koncertiem un priecājos par Latvijas koncertu piedāvājumu. Savulaik, kad vēl studēju, daudz apmeklēju koncertus, bet tad bija ilgs pārtraukums, un tikai pirms pāris gadiem, kad sajutu, ka teātrī vairs nesaņemu to, ko vēlos, atkal sāku sekot klasiskās mūzikas programmai, jo klasiskā mūzika nekad nepieviļ.»
Aktrisi nav pievīlusi arī Broņislavas Martuževas dzeja, kurā, pateicoties Airai Birziņai, viņa šajā pavasarī ir burtiski iekritusi. «Ārkārtīgi iedvesmojoša personība, un ārkārtīgi iedvesmojoša ir viņas dzeja,» sajūsmināti saka Dace Bonāte un ar tikpat lielu sajūsmu stāsta par amerikāņu režisora Vesa Andersona jaunāko veikumu – filmu Viesnīca «Diženā Budapešta», ko ikvienam iesaka noskatīties.
Bet ar reālās ikdienas notikumiem, kas aiz teātra logiem, aktrise ļoti neaizraujas. «Man liekas, ka nav produktīvi kratīties līdzi tām negatīvajām emocijām, par ko stāsta ziņu raidījumos. Drīzāk mums katram, cik nu ir kura spēkos, jāmēģina radīt kādas pozitīvas vibrācijas. Protams, ka no tā, kas notiek pasaulē, nekur nevar aizbēgt, bet es nedomāju, ka to sevī vajag ļoti vairot. Jo, ja es nevaru būt tur un palīdzēt, tad šeit man ir jādara tā – jāvairo pozitīvais.»
