Izstādes: APRITĒ: 1919. gads. Latvijas Republikai – 1 1 komentāri
 
Izstādes

APRITĒ: 1919. gads. Latvijas Republikai – 1

 
Rīgas mākslinieku grupas biedri kafejnīcā «Sukubs» pie Romana Sutas apgleznotās sienas. No kreisās: Valdemārs Tone, Niklāvs Strunke, Oto Skulme, Romans Suta. Rīga. 1920. Fotogrāfs nezināms. / Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja kolekcija. Skenējums

Šodien Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā tiek atklāta izstāde 1919. gads. Latvijas Republikai – 1. «Šī izstāde ir liecība tam, ka pirmajā gadā kopš Latvijas valsts dibināšanas nācijai ne tikai vajadzēja pārdzīvot politiski, ekonomiski un sociāli grūtus laikus, bet arī tam, ka tieši šajā laikā notika ļoti būtiski notikumi kultūrā, arī mākslā,» saka izstādes kuratore Elvija Pohomova.

«Gadā, kad daudzi Latvijas muzeji un citas kultūras institūcijas, atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, veido izstādes un pasākumus par godu šai jubilejai, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs piedāvā ieskatīties 1919. gadā, kad Latvijas Republika svinēja savu pirmo gadskārtu. Izstādē tiks parādīti nozīmīgi kultūras notikumi Latvijā 1919. gadā - gadu pēc neatkarības atgūšanas, uzsvaru liekot uz vizuālo mākslu,» stāsta Elvija Pohomova. Gads pēc Latvijas valsts dibināšanas bijis ļoti nozīmīgs, bet, protams, šīs ekspozīcijas veidotāju interese koncentrējusies uz vizuālo mākslu. «Leģendārā apvienība Ekspresionisti (Romans Suta, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Oto Skulme, Jēkabs Kazaks, Niklāvs Strunke) izveidojās tieši 1919. gadā un, nevēloties sevi ierobežot viena noteikta modernisma virziena parādībās, 1920. gadā kļuva par Rīgas mākslinieku grupu. Tā bija svarīgākais virzītājspēks modernisma ienākšanai Latvijas mākslā, kas jaunajiem autoriem deva pašapziņu sevi pielīdzināt Rietumeiropas modernistu un krievu avangarda pārstāvjiem. Ekspresionisti piedalījās 1919. gadā notikušajā Retrospektīvajā latviešu mākslas izstādē, kur līdzās atzītajiem latviešu meistariem - Janim Rozentālam, Johanam Valteram, Vilhelmam Purvītim, Rihardam Zariņam, Aleksandram Romanam un daudziem citiem - jauno censoņu darbi varēja izskatīties visnotaļ neordināri, iegūstot tā laika preses apskatos novērtējumu «interesanti»,» stāsta Elvija Pohomova. Modernisma mākslinieki piedalījās 1919. gada 1. maija Rīgas pilsētas svētku noformējuma radīšanā (laikā, kad paralēli ar Latvijas Pagaidu valdību pastāvēja Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (LSPR) ar Pēteri Stučku priekšgalā), leģendārās bohēmas kafejnīcas Sukubs (kas arī tika atklāta 1919. gadā) interjera izveidošanā un pat slavenās nezināmā latviešu autora gleznas Lūk še, kā šeitan dzīvo! atrašanā Cēsīs.

Konrāds Ubāns. Sieviete. 1919. Papīrs, linogriezums. / NMM kolekcija. Skenējums

Elvija Pohomova uzsver, ka šajā laikā risinājās arī būtiski notikumi kultūrpolitikā. «Tieši šajā vēsturiskajā periodā izskanēja Zigfrīda Annas Meierovica doma par nepieciešamību iepazīstināt ārzemes ar Latvijas kultūru, kurai «varētu būt arī liela nozīme pie Latvijas valsts atzīšanas de iure». Ārlietu ministrija nolēma sākt izskatīt jautājumu par Latvijas mākslas reprezentēšanu ārvalstīs. Mākslinieks Jāzeps Grosvalds Parīzē franču valodā izdotajā žurnālā La Revue Baltique divos laidienos publicēja īsu pārskatu par vecākās un jaunākās paaudzes latviešu māksliniekiem.»

Varētu šķist, ka 1919. gadā, kad tikai nesen beidzies 1. pasaules karš un tikai nesen dibināta neatkarīga valsts, diez vai kas nozīmīgs varētu notikt Latvijā. Elvija Pohomova: «Protams, daudz kas bija slikti ikdienā, bet kultūras dzīve uzplauka, tika dibināta arī Mākslas akadēmija. Šajā izstādē plaši tiks eksponēti ekspresionistu linogriezumu darbi, kas ne tik bieži tiek izstādīti,» uzsver izstādes kuratore. «Būs daudz kas skatāms, arī lasāms no 1919. gada avīzēm, kas iepriekš nekad nekur nav bijis izstādīts.»

Tā kā Latvija tikai gadu pastāvēja kā neatkarīga republika, iedzīvotājiem bija svarīga apziņa par tās iespējām ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā tuvināties attīstītāko Eiropas valstu līmenim. «Šī izstāde ir liecība tam, ka lai vai cik grūti gājis, ka lai arī pārticība nebija liela, ka finanšu un cilvēku resursi, kā jau pēc kara, nebija pārāk lieli, tomēr mēs kā tauta varam daudz ko sasniegt, un tas jo īpaši īstenojās vēlākajos gados - 20. un 30. gados, kad pierādījām, ka varam būt Eiropas līmeņa valsts, ka varam arī radīt augsta līmeņa mākslu. Lai arī cik sūri bija pēc kara, mēs tomēr varējām nostāties uz savām kājām gan politiski, gan ekonomiski, gan sociāli, gan mākslinieciski.



Komentāri [1]
#
Selekts 10.aprīlis 2018 18:15 atbildēt
:) Mīnuss vai domu zīme?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers