Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā nu jau skatāma devītā izstāde, kas veidota no ievērojamā modes mākslinieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas. Aplūkojot bērnu apģērbu pārvērtības, sākot no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum, var sekot līdzi ne tikai tērpu modeļiem, bet arī sabiedrības attieksmei pret bērnu, audzināšanu un priekšstatu maiņu par bērnību.
Izstādē ir vieta ne tikai tērpiem, bet arī rotaļlietām, aksesuāriem un sadzīves priekšmetiem, portretiem, kas uzskatāmi ieskicē laikmeta ainas. «Izstāde aptver plašu laikmetu, kurā notika gan revolūcijas, gan Napoleona karagājiens, gan Pirmais un Otrais pasaules karš, sabruka impērijas, veidojās jaunas valstis,» izstādes politisko fonu ieskicēja modes mākslinieks. Bērni tam visam bija liecinieki - gan pārtikušos, gan bada gados. Diemžēl viņu apģērbi saglabājušies daudz mazāk nekā pieaugušo, un tam ir vairāki iemesli - pašu bērnu nevērīgā attieksme pret to, kas viņiem mugurā, kā arī pieaugušo vēlme atbrīvoties no savu atvašu par mazu palikušā apģērba. Tāpat savu iespaidu atstāja kari, kas ik pa laikam gājuši pasaulei pāri. Gan to laikā, gan ilgi pēc tam nācās ekonomēt to, kas ir, - šūt un pāršūt. Vecāko bērnu drēbes vēlāk nēsāja mazākie, kamēr tās pārvērtās par skrandām. Tāpēc izstādē redzamie apģērbi lielākoties nākuši no tām valstīm, kuras kari neskāra: no ASV, Anglijas un Zviedrijas. A. Vasiļjevs norādīja, ka visas izstādītās lietas ir labā stāvoklī, pateicoties 12 restauratoriem, kas strādājot pie viņa kolekcijas katru dienu. Katrs meistars ir specializējies uz ko noteiktu: uz audumu, kažokādām, apaviem, lietussargiem, vēdekļiem... Un tas ir smalks process - mazgāšana, traipu iztīrīšana - ar dabiskiem līdzekļiem (piemēram, citronu), lai nesabojātu senatnīgos audumus.
STANDARTS. Skolas formas Padomju Latvijā - visus skolēnus ģērba standartizētos apģērbos, ilgu laiku tie bija tumši zili. Pirmajās klasēs tos rotāja oktobrēna nozīmīte, vēlāk sarkanais kaklauts, bet vecākajās klasēs - komjaunieša nozīmīte / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency
Tas attiecas arī uz visvecākajiem eksponātiem, kas tapuši 18. gadsimtā, kad bērnu tērpi bija miniatūras pieaugušo kopijas - gan fasons, gan vidukļa griezums bija tāds pats, vienīgi svārku garums atšķīrās, jo tas bija nevis līdz zemei, bet līdz pusstilbam, bet apakšā bija redzamas apakšbikses, lai varētu brīvāk rotaļāties. Tieši šīs kruzuļotās biksītes norādīja, ka to valkātāja ir nepilngadīga. Starp citu, jau no gada vecuma - gan zēni, gan meitenes nēsāja korsetes, tādā veidā veidojot vidukli. Pavisam mazas knīpas tika grimētas, pūderētas, viņu galvās liktas parūkas, jo visam bija jābūt kā pieaugušajiem. Audumi bija gana dārgi un apģērbu šuva ar rokām, arī mazgāšana un iecietināšana nebija vieglākais darbs, tāpēc bērnos tika ieaudzināta kārtības mīlestība - tostarp rūpīga attieksme pret drēbēm. Tas nozīmēja arī ierobežotas rotaļu iespējas un komforta trūkumu. Tas, ka arī no šā laika saglabājušās tikpat kā nenēsātas drēbes, var norādīt, ka tās valkātājs agri aizgājis no šīs pasaules. Jo bērnu mirstība bija augsta, skaidroja modes mākslinieks.
Ne tikai 18. gadsimts, bet arī 19. gadsimts maz domāja par bērnu ērtībām. Tikai 20. gadsimts jau tuvojās mūsdienīgai attieksmei pret jaunāko paaudzi. Apģērbs kļuva arvien brīvāks - tas atļāva rotaļāties, kustēties un nebaidīties no drēbju sabojāšanas. Tas vairs nekopēja tik ļoti pieaugušo modi, taču nereti zaudēja savu estētisko vērtību.
