Izstādes: Līgas Ķempes personālizstādē skatāmas 12 gruntīgas dāmas 1 komentāri
 
Izstādes

Līgas Ķempes personālizstādē skatāmas 12 gruntīgas dāmas

 
F64

Vēl tikai līdz 25. maijam tirdzniecības centrā Rīga Plaza esošajā galerijā M. Mākslas varēs skatīt Līgas Ķempes personālizstādi Kalendāra meitenes. Apaļš gads darba, un sanākušas divpadsmit apaļas dāmas.

Māksliniece Līga Ķempe ir viegli pazīstama pēc savās gleznās attēlotajām kuplu miesu pārstāvēm - arī viņas pirmā personālizstāde Carpe Diem (2002), kas vienlaikus bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbs, bija pārbagāta ar ķermeniski apjomīgām lēdijām. «Mēs akadēmijas laikos gleznojām modeles, un dažas bija apaļīgas kā klimpas - gleznojamas un zīmējamas uz nebēdu! Mīļš bija arī Boriss Bērziņš, kura darbos vērojamas apaļās formas. Pirms tam bija pilnīgi pretēji - uz ielas ķerstījām bomžus, iespējami kaulainākus, un vedām tos uz akadēmiju zīmēt,» stāsta Līga Ķempe. «Man bija periods, kad šīs apaļās dāmas biju izgleznojusies, man tās jau bija līdz brošai. Taču ik pa laikam cilvēki nostalģiski nopūtās - eh, tu vairs neglezno tās resnās dāmītes, mums gan baigi to gribētos… Tā nu ik pa laikam kāds iepilināja šādu indi, un beigu galā bija sapilināts tik daudz, ka viss nāca ārā un pirms gada sāku strādāt pie jaunajiem darbiem.»

Kalendāra meitenes - tā ir izstāde ar duci gleznu, kurās attēlotas gruntīgas sievietes. Katra par katru krāšņāka, ar tik krāšņiem vārdiem kā Sniegoga, Mellene, Kazene, Vīnoga, Melone utt. «Neesmu nekāda baigā konceptuāliste, nekādas koncepcijas tur būtībā nav - tā vienkārši netīšām sanāca!» vaicāta par izstādes ideju, atzīst Līga. «Ķēros pie šīm resnajām dāmām, tās taisīju, taisīju, taisīju. Pienāca izstādes rīkošanas mēnesis, sāku skaitīt gleznas. Izrādījās, ka to ir 11, turklāt tapšanas stadijā bija divpadsmitā. Aptuveni gadu es pie tām strādāju - lai tad iet Kalendāra meitenes!»

Ierasts domāt, ka mākslinieki šāda veida aktus glezno, noliekot priekšā modeli, bet Līga iespaidojas no apkārt redzamā. «Neesmu plenērveida tipa māksliniece, kas noliek molbertiņu un tad zīmē, esmu lūrētāja, kas kaut kur dažādās vietās, tostarp pludmalē, piefiksē šādus skatus. Dažādi iedvesmas avoti tiek skatīti arī internetā. Piefiksējot dažādus momentus no dzīves, pēc tam tie nonāk uz audekla. Neesmu tāda, kas aicina modeļus un pēc tam iet ar tiem dabā, es tāds vairāk darbnīcā rubinātājs,» atzīst Līga. Interesanti, ka dažkārt fantāzijas izdomātais tēls iegūst arī reālas aprises. «Reiz, stāvot trolejbusa pieturā, ievēroju kādu apaļīgu dāmu, kas piesaistīja manu uzmanību. Sāku viņu pētīt, viņa pagriezās, un - ārprāts, precīzi tāda pati kā manā gleznā! Bija jocīga sajūta. It kā zīmē izdomātu cilvēku, taču izrādās, ka tāds tomēr eksistē arī kaut kur dabā! Man gan bija neērti iet klāt un teikt, ka esmu viņu uzgleznojusi, diez vai viņai tas patiktu. It īpaši tajā pozā, kāda bija gleznā - diplomdarbā toreiz gleznoju masturbējošas resnas dāmas…» smejoties stāsta Līga.

Publicitātes foto

Līga ir čakla gleznotāja - vismaz reizi gadā viņa cenšas (un parasti arī sanāk) sarīkot savu personālizstādi. «Man nav vēlmes kādam kaut ko pierādīt, tas notiek pilnīgi dabiski. Es vienkārši nevaru citādi!» atzīst Līga. Savu rosību viņa skaidro arī lakoniskāk: «Ja kaut ko daru, kāds arī pamana.» Šī pamanīšana kalpojusi par iemeslu tam, ka papildus gleznām viņa veido arī CD vāciņu noformējumus (piemēram, Gadalaiku sērijai), ilustrācijas grāmatām (Signes Ķiesneres Muzikālās pasakas bērniem), zīmēti arī portreti un karikatūras utt. «90. gadu beigās studiju laikā braucu uz Angliju zīmēt Trafalgāra skvērā portretus. Kā students varēju nopelnīt ļoti labu naudu - atbraucu mājās ar pāris tūkstošiem.»

Nav jābrīnās, ka Līgas Ķempes darbi skatāmi arī ārpus izstādēm, piemēram, kādā kafejnīcā. «Manai bērnības dienu draudzenei pieder Kuuka Kafe Grēcinieku ielā, viņai tur bija tukšas sienas, vai es nevarētu iedot kādu savu darbu? Tā nu tur pie sienām šobrīd ir mani mazie darbiņi, es šo vietu tagad saucu par savu darbu vēstniecību. Runājot ar cilvēkiem, esmu konstatējusi, ka viņiem bail iet uz mākslas galerijām - man vaicāts, vai tur jāpērk ieejas biļete, vai tur var iet jebkurš utt. Es uz augsto mākslu nepretendēju, man vairāk patīk kontakts ar cilvēkiem, tāpēc kafejnīca vai lielveikals šādam mērķim ir ideālas vietas.» Bieži vien kāds darbs tiek arī pamanīts, un tad, kā izsakās Līga, «tas atrod mājas», proti, tiek nopirkts. Iespējams, Kalendāra meitenes būs skatāmas arī Sanktpēterburgā, un ja nu mājas atrod kāda no šo meiteņu sērijas divpadsmitnieka? «Nu, ja kāda glezna no šīs izstādes atradīs mājas, tad divpadsmitajai nāksies būt pašai! Labi, pēc parametriem es tam tiešām neatbilstu, bet varu aizņemties to pufīgo piepūšamā cīkstoņa tērpu, un tad gan būšu tam gatava!» smejas Līga Ķempe.

Komentāri [1]
#
Māris 17.maijs 2017 11:15 atbildēt
Līgucīt ! Gleznas ir superīgas , bravo !
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers