Vasaras grāmatu piedāvājuma klāstā es ieteiktu pievērst uzmanību šai – Jāko Hemēna-Antilas opusam Islāma rokasgrāmata.
Esmu pārliecināts, ja kāds tiešām neatkarīgs, netendenciozs un fondu nebarots pētnieks veiktu Latvijā pētījumu par to, kā mēs uztveram islāmticīgos, tad rezultāti būtu apmēram tikpat pabaisi kā stereotipi, kas mūsu sociālajos tīklos valda par šo tēmu. Par to arī nav jābrīnās - daudz šļuras, maz objektīvas informācijas. Ko var gribēt, ja viedokli, no vienas puses, veido ziņu plūsma par ielu nekārtībām, kur viens palestīnietis kaut kam met ar akmeņiem, bet trīs aptrakuši brēc fonā, un ierastie video par teroristu džihādistu briesmu darbiem, bet, no otras puses, home video ar smeldzīgu austrumu melodiju fonā, kas atrāda pastkartītes no smalkiem kūrortiem. Patiesībā jau tas arī ir viss, ko šajā jomā saņemam. Vai nu brīnums, ja kāds, visādas briesmu lietas saskatījies un salasījies, Latvijā no sirds domā, ka vidusmēra islāmticīgais ir vai nu analfabētisks, bārdains un smirdīgs vecis, kas tik tikko norāpies no koka un kuram rokas līdz elkoņiem ir nevainīgu kristiešu asinīs, vai arī tāds pakalpīgs jampampiņš, kas aptekalē Eiropas tūristus cerībā saņemt dāsnu dzeramnaudu, vai varbūt arī sievieteautobusa sēdeklis, kā to liecina pēdējais skandāls Zviedrijā.
Jāko Hemēna-Antilas Islāma rokasgrāmatas mērķis ir šo Eiropai raksturīgo analfabētismu un tumsonīgos uzskatus mazināt un kliedēt. Tas ir labā un vieglā formā uzrakstīts darbs, kas atsedz islāma rašanos, veidošanos un kultūras dziļumu. Turklāt Ingrīda Peldekse to lieliski iztulkojusi. Rokasgrāmatu lasot, kristiešiem nav jāuztraucas par to, ka autors veiktu kādu slepenu reliģisku aģitāciju, tas noteikti nav nedz PSKP īsais kurss, nedz Mana cīņa. Jāko Hemēns-Antila (Jaakko HämeenAnttila) ir somu profesors, kurš pasniedz Edinburgas universitātē Arābu un islāma studiju nodaļā. Ierakstot internetā viņa uzvārda oriģinālversiju, latviešu jancīgā somu personvārdu atveide te nederēs, atradīsiet pat viņa epasta adresi - varat uzdot sev interesējušo jautājumu, varbūt profesora kungs atbildēs.
Grāmata ir populārzinātniska, tomēr tā noteikti nav popzinātne, teksts ir pietiekami nopietns, un to derētu izlasīt katram, kas nedaudz interesējas par šo tēmu. Autors savu pētījumu iedala trīs daļās. Pirmā skar islāma vēsturi, otrā - islāma mācību, bet trešā aplūko, kā autors to dēvē, «īpašos gadījumus»: Irānu, Irāku, ājatollu Homeinī, Sadāmu Huseinu, džihādu, islāmu un teroru. Aplūkots bez ragiem un astes, vēsturiskā kontekstā stāsts par islāmu un tā attīstību daudzējādā ziņā ir pamācošs un ievērības cienīgs. Domāju, ka ne viens vien lasītājs būs pārsteigts par to, autors, runājot par islāma valsts pirmsākumiem pravieša Muhammada laikos, itin bieži lieto terminu demokrātija, turklāt aplūko islāmu kā daļu no globālāka procesa, kurā ir divi, iespējams, radnieciski, spārni ar kopīgām saknēm - kristietība un islāms, liktenīgo pagriezienu saskatot faktā, ka pravietis Muhammads atšķirībā no Jēzus Kristus neiet bojā mocekļa nāvē, bet gan kļūst par faktisko valsts vadītāju un dzīvo ilgu dzīvi. Autors raksta arī par to, ka islāmiskajā izpratnē sākotnēji tika uzsvērts, ka muslimiem jādzīvo islāmiskajās teritorijās pēc islāma principiem, bet fakts, ka mūsdienās daudzās valstīs izveidojušās muslimu minoritātes, ir jaunāko laiku produkts.
Jāko Hemēns-Antila pievērš lasītāju uzmanību uz daudziem stereotipiem, kas valda eiropiešu prātos. Tā, piemēram, viņš raksta par krusta kariem kā par islāmam nenozīmīgu vēstures epizodi, daudz vairāk akcentējot mongoļu iebrukuma vēsturiskās sekas. Ir vērts palasīt, piemēram, autora atziņas arī par Spānijas islāma periodu, kas ir ievērojami garāks un nozīmīgāks, nekā to uzskata kristīgā kultūra. Tāpat viņš runā par to, ka islāma gadījumā nevar apgalvot, ka šī reliģija tikusi izplatīta ar zobena palīdzību. Arī jaunāko laiku notikumi - arābu sociālisms, Izraēlas valsts izveide un jau pieminētie īpašie gadījumi - tiek aplūkoti, respektējot kopējo 20. gadsimta ideoloģisko fonu.
Publicitātes foto
Protams, ka no šā uzskaitījuma erudīts lasītājs sapratīs, ka savā nelielajā grāmatā Jāko Hemēns-Antila daudzas nopietnas problēmas tikai ieskicē, nedodot plašu idejas izvērsumu, bet tas jau arī nav viņa darba mērķis. Šis ir īss ceļojums pa islāma vēstures svarīgākajām lappusēm, kas uzrunā auditoriju, kam islāms ir balts vai stereotipiem piebradāts plankums apziņā. Protams, es galīgi nejūtos eksperts muslimu jautājumos un nevaru spriest par to, vai Islāma rokasgrāmata ir vienlīdz kompetenta un precīza visos jautājumos - cik tajā ir objektīva vērtējuma, cik Edinburgas universitātes profesora interpretācija. Ja nu Latvijā islāma un muslima eksperti ir - lai skaidro islāmu un raksta savas grāmatas. Tas savukārt atgādina Jāko Hemēna-Antilas rakstīto par islāma svētajiem tekstiem un zinātņu vīriem, kas vienīgie tos pratuši skaidrot. Te vietā piebilst, laiks iet, viss plūst, bet nekas daudz nemainās.
