Pievērsiet uzmanību šai grāmatai – pieļauju, ka Antonija Ferdinanda Osendovska (1876–1945) vārds Latvijā nevienam gandrīz neko neizteiks, tomēr ir vērts. Neslēpšu, arī es baidījos, ka nāksies iepazīties ar kaut ko bezgala novecojušu un vecmodīgu, tomēr Cilvēku, zvēru un dievu zemē man kļuva par patīkamu, pārdomu pilnu klejojumu laikā un telpā, atgādinot, ka lasīšana ir viena no mūsu dzīves baudām.
Pēc žanra šo grāmatu var dēvēt par ceļojuma aprakstu, tomēr nosaukt darbu par ceļojuma aprakstu nozīmē nepateikt neko. Šis ir tiešām maģiski pievilcīgs vēstījums, kas tapis, poļu intelektuālim bēgot no boļševikiem jāšus uz zirgiem cauri Centrālajai Āzijai. Darbs ir uzrakstīts Lorensa Darela Grieķijas grāmatu līmenī, tomēr bez britu autoriem ar mātes pienu uzsūktā impēriskā pārākuma - gudri, inteliģenti ar lielu pietāti pret ceļā redzēto. Par poļu autoru angļvalodīgās literatūras manieru cēloņiem nevaru spriest, neesmu Osendovska eksperts. Varu piebilst vien to, ka šī grāmata pirmos izdevumus piedzīvoja Ņujorkā - iespējams, tā ir Amerikas skola. Jo tālāk lasīju Cilvēku, zvēru un dievu zemē, jo aizvien vairāk sapratu, ka uz ceturtā vāka rakstītais teksts par Osendovska lielo pazīstamību pasaulē - otrs visu laiku tulkotākais poļu rakstnieks aiz Henrika Senkeviča: «142 dažādu darbu tulkojumi 19 valodās» - neraugoties uz to, ka padomju ēras laikā saprotamu iemeslu dēļ Varšavas valstu blokā netika izdots gandrīz vispār - nav nekāds mārketinga triks vai pārspīlējums.
Šo grāmatu var lasīt ļoti dažādi. Kādam tā varētu kļūt pat par tādu kā boļševiku laiku šausmenīti. Burlakgabalu, kas vēsta par to, kā galvenais varonis bēg no sliktajiem sarkanajiem un viņu pastrādātajām cūcībām. Dažu, iespējams, pievilinās ceļojumu un vietu, cilvēku un tradīciju apraksti, jo tie ir lieliski un aizraujoši, bet sajūta tāda, it kā pats sēdi zirga seglos vai drebinies zem egles Sibīrijas taigā naktī četrdesmit grādu salā. Savukārt vēstures noslēpumu cienītājiem šī būs satikšanās ar visai noklusētu pilsoņu kara personību - Baltijas pirātu dzimtas Ungernu Šternbergu pārstāvi, leģendāru dēkaini un antikomunistu, baronu Romānu UngernuŠternbergu, kura dzīve nudien būtu daudzu romānu un filmu vērta. Vēl kādam Osendovskis varētu kļūt par savā ziņā garīgo skolotāju vai ceļa rādītāju garīguma meklējumos. Ne jau velti darba nosaukumā ir vārds «dievu»: Tibeta, Mongolija, mūki šamaņi, dzīvais Buda, Pasaules valdnieks, noslēpumaini klosteri, «Om mani padme hum», teiksmas un leģendas par dižajiem mongoļu valdniekiem, tas viss savijas vienotā teksta audumā, un stundas ar grāmatu aizrit nemanot.
Kāds kaut kur jau izteicās, ka Osendovskis esot tāds inteliģents Vladimira Arseņjeva stila autors. Atzīšos, ka arī mani viņa iespaidā pārņēma teju vai nostalģiska vēlme pārlasīt ne vien Arseņjeva Dersu Uzalu, bet arī Vladimira Obručeva Saņņikova zemi, kaut pēdējais ir fantastisks romāns, lai arī padomju vara 20. gados, Obručeva iedvesmota, rīkoja vairākas polārās ekspedīcijas, lielā nopietnībā meklējot mītisko Saņņikova zemi, par kuru pēc tam secināts, ka tā, visticamāk, nogrimusi. Šīs abas grāmatas salīdzinājumā ar Osendovski tomēr diezin vai ir liekamas vienos svara kausos, turklāt pārstāv gluži pretējas ideoloģijas. Manuprāt, te drīzāk nostrādā manas paaudzes piedzīvojumu un ceļojumu romānu cienītāju atmiņas par skolas gadu lasīšanas piedzīvojumiem. Osendovskis šķiet augstvērtīgāks, dziļāks un pārdomas raisošāks autors. Iespējams, to nosaka rakstnieka lieliskā izglītība un plašās zināšanas, turklāt Rišarda Labanovska tulkojumā no poļu valodas grāmatu lasīt ir patīkami.
Latviju intriģējoša nianse ir tā, ka Antonijs Ferdinands Osendovskis ir dzimis Ludzā. Viņš, protams, nav latgalietis, bet gan polis, kas dzimis turīgā ārsta ģimenē, kura te atmukusi pēc nemieriem viņu dzimtenē Polijā. Topošā rakstnieka vecāki drīz vien aizceļo uz Pēterburgu, paņemot līdzi savu trīsgadīgo dēlēnu. Tā arī, šķiet, ir vienīgā Osendovska saistība ar tagadējo Latviju, katrā ziņā Ludzā viņš neatgriežas. Tomēr kāpēc gan šo faktu neierakstīt Latgales un Latvijas kultūrkartē, tāpat kā tur jau ir Teivo Tulio vai Marks Rotko? Tā vien liekas, ka jaunībā Osendovskis bijis pietiekami radikāli noskaņots, iesaistījies studentu dumpī, kura dēļ Pēterburgas universitāti dabūjis nomainīt pret Sorbonu, piedalījies arī 1905. gada revolūcijā Mandžūrijā. Viņam tur ticis piespriests pat nāves spriedums, kas gan beidzies ar dažiem gadiem cietumā. Tomēr atšķirībā no daudzajiem latviešu cīnītājiem poļu rakstnieku diezin vai var un vajag dēvēt par sociāldemokrātu. Mandžūrijā viņš kādu laiku darbojas kā inženieris. Pēc 1917. gada revolūcijas un tai sekojošā apvērsuma notikumiem Antonijs Ferdinands Osendovskis nostājas balto pusē. Ģenerāļa Kolčaka valdībā viņam ir vairāki amati, tostarp saistīti ar izlūkošanu.
Tas viss noder kā laba priekšvēsture, lai saprastu, kas tad īsti ir šis poļu ceļinieks, kas, slēpjoties no sarkanajiem, bēg cauri Sibīrijai, Mongolijai, Ķīnai un Tibetai, lai nokļūtu vispirms ASV, kur sāk strādāt par Polijas diplomātu un, iespējams, arī spiegu. Starp citu, mongoļu garīdznieki uzskata viņu par izredzēto. Vēlāk savā senču dzimtenē Polijā Osendovskis lasa lekcijas, ir valdības konsultants PSRS jautājumos, raksta ceļojumu romānus, kurus īsi pirms Otrā pasaules kara sāk ekranizēt poļu kinematogrāfs, šī ideja diemžēl paliek neīstenota.
Antonija Ferdinanda Osendovska, iespējams, slavenākais darbs ir monogrāfija Ļeņins. Bezdievju dievs. Runā, ka tad, kad divas nedēļas pēc rakstnieka nāves Poliju atbrīvoja padomju karaspēks, NKVD vīri nekavējoties atraka Osendovska kapu, lai pārliecinātos, ka viņš tik tiešām ir miris. Vai pēc šī jāpiebilst, ka sociālistiskajā Polijā viņa grāmatas tika aizliegtas, ņemtas ārā no bibliotēkām un mestas kurtuvēs. Izlasot Cilvēku, zvēru un dievu zemē un uzzinot visus šos faktus par autoru, tā vien rodas vēlme izlasīt, kas ir tas tik ļoti nepatīkamais, ko Osendovskis sarakstījis par Ļeņinu un pilsoņu karu Krievijā.
