Mansards
Pats autors šo dzeju krājumu raksturo šādi: «Šī grāmata ir tāda kā atkāpšanās jeb nogriešanās no fatālā, it kā no galvenās ielas uz šķērsieliņu, meklējot tur iespējamās mirklīgās patiesības. Mazajā saskatīt un izpētīt lielo un mūžīgo.» «man bail no tā kas uzpilēs uz papīra/ kūstot pelēkajiem mākoņiem/ dzīvot priecīgākiem par melno fonu/ neredzams ceļa rādītājs/ tikai sapņos skaitītām aknām»
