Lai gan pati dzejniece Daina Avotiņa smej, ka bijusi «tāds zaldātiņš» un savulaik darījusi to, ko likuši viņas draugi rakstnieki un dzejnieki Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Imants Auziņš un citi, jo viņai bijusi padomju laikiem ideāli pareiza biogrāfija, lai ieņemtu dažādus amatus, tomēr paši rakstnieki apgalvo – ja nebūtu Dainas Avotiņas apbrīnojamās organizatores un caursišanas spējas, daudzas lietas, kas tagad kļuvušas par vēsturi, tolaik, padomju gados, nemaz nebūtu notikušas. Pati dzejniece jau labu laiku atstājusi pilsētu un dzīvo Ziemeļvidzemē, kur atjaunojusi vecāsmātes mājas Mačkalnus. Tas gan nenozīmē, ka rakstīšana pamesta novārtā. Apmēram gada laikā lasītāji ir saņēmuši četras Dainas Avotiņas grāmatas, bet vēl viens romāns ir iesniegts izdevniecībā. No rīta pakaplēju, paravēju un tad sēžu pie datoriņa – stāsta pati Daina, un samazināmā forma «datoriņš» skan ļoti mīļi.
– Vai kaimiņi un apkārtnes cilvēki zina, ka Daina Avotiņa ir Latvijas un Lietuvas PSR nopelniem bagātā kultūras darbiniece?
– Kaimiņi, jā! Daži zina. Bet tas jau ir no manis pašas. Es jau te ar cilvēkiem maz satiekos. Kā tad viņi to var zināt? Te viena zemniece rušinās, Mačkalnus atjauno, kaut ko ar bērniem un mazbērniem dara. Tas, ka viņa ir rakstniece, tas jau tāds brīnums.
– Vai Lietuvas ordeņus Par nopelniem Lietuvas labā un Virsnieka krustu arī iznāk piespraust?
– Nē, es neesmu nekad to darījusi.
– Kad sākāt atjaunot mājas, droši vien apkārtnes iedzīvotāji skatījās tā – nu atbraukusi te viena pilsētniece. Kurā brīdī viņi sāka uzskatīt jūs, kā laukos pieņemts, par nopietnu saimnieci?
– Grūti pateikt. Sākumā jau apkārtējie kaimiņi palīdzēja remontēt māju. Gan staicelieši, gan amatnieki, kas te bija. Bet es domāju, ja viņi zinātu, ka es rakstu dzejoļus – viņi mani par jocīgu uzskatītu. Lauciniekiem, īpaši vīriešu cilvēkiem, amatniekiem, tāda dzeja, es jums godīgi teikšu, neko īpašu nenozīmē. Dzeju laukos galvenokārt lasa skolotāji, jaunieši un veci cilvēki. Bet vīri, kas strādā… Prozu, jā, bet dzeju – nē. Es viņiem nemaz neteicu, kas esmu. Jāsaka tā, ka sākumā uz mums skatījās pat drusciņ greizi. Lai gan vecāsmātes mājas, te bija iedzīvotāji, kas bija jāpalūdz, lai iet citur dzīvot. Mēs pa labam tikām galā ar viņiem. Bet tik un tā – viņiem bija iedzīvotās mājas jāpamet, jo te nu atnākuši kaut kādi un saka – tās ir manas mājas. Ar kultūru, ar literatūru Mačkalnos sākumā nekas nesaistījās. Tas man pašai bija svarīgi, bet apkārtnei, nē.
– Pirms šīs sarunas skatījos medijos, ko Daina Avotiņa pēdējos gados darījusi – jūs tiekat piesaukta kā uzņēmēja: Daina Avotiņa atjauno mājas, Dainas Avotiņas viesunams, par jums raksta nopietni biznesa izdevumi. Kāpēc aizgājāt no Rīgas, no centra, kāpēc bija svarīgi atjaunot Mačkalnus?
– Jā, par to es pati kādreiz domāju. No vienas puses, man ir žēl, ka aizgāju no Rīgas. Reizēm pietrūkst sabiedriskās dzīves, bet visā visumā esmu apmierināta ar dzīvi šeit. Atnācu tāpēc, ka tūlīt pēc kara te man dzīvoja vecāmāte, tās ir vecāsmātes mājas. Viņa bija palikusi viena pati. Meitas bija aizbraukušas trimdā, dēli arī projām. Viņa te viena pati dzīvoja un saimniekoja ar rentniekiem. Vecāmāte ļoti lūdza, lai es palieku. Es, protams, nepaliku. Man bija jāskrien uz Rīgu studēt un baudīt dzīvi, kā saka.
Tagad vecumā, tas jau bija vecums, pirms divdesmit gadiem es jau vairs nebiju nekāda jaunā, likās, ka man ir kāds pienākums pret vecomāti. Sarmai [Dainas Avotiņas meita] ir bērni, man ir mazbērnu diezgan daudz – likās, ka viņiem te būs mājas. Un viņiem arī ir radušās mājas, saknes. Kaut esmu aizgājusi no sabiedrības, no visas aktīvās dzīves, veltīgi tie gadi nav bijuši.
– Rakstniekam tomēr ir jābūt centrā. Ja viņš paiet nostāk, izkrīt no aprites, par viņu interesējas aizvien mazāk. Vai nebija žēl atstāt Rīgas literāro dzīvi? Toreiz tas bija epicentrs, kur notikumi mutuļo, bet Rakstnieku savienība – varena organizācija.
– Nē! Redziet, es jau nebiju Rakstnieku savienībā no tiem galvenajiem. Es biju, kā saka armijā, tāds zaldātiņš. Mēs ar kolēģiem kopā izdomājām, un man bija jādara tas darbs. Man bija nevainojama biogrāfija. Varēju sēdēt tajos krēslos, kur man kolēģi lika iet. Kolēģi, ne jau kaut kādi priekšnieki! Idejas nāca no Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā, Jāņa Petera, Imanta Auziņa… No daudziem. Bija tāds kodols. Ja rakstnieki toreiz nolēma – tev tur jāiet un tajā vietā jāsēž, tad nedomā iet kur citur, kamēr tevi nedzen projām. Man amati, ko esmu ieņēmusi, nekad nav patikuši. Bet esmu godprātīgi mēģinājusi to darīt, jo tas bija kādam jādara.
– Ziemā, kad tikāmies Ķīpsalas grāmatu svētkos, teicāt, ka nevarat sagaidīt pavasari, kad atkal varēsiet ravēt dārzu. Kas jums ir mīļāks – rakstīšana vai ravēšana?
– Zināt, tas viens otru papildina. Ravēt man diez ko nepatīk, bet tas ir jādara, lai dārzs būtu pēc dārza. Bet man tas ir ārkārtīgi izdevīgi! Ja visi rakstnieki tā varētu, tas būtu ļoti veselīgs dzīvesveids. Es no rīta pastrādāju dārziņā. Kad esmu tur piekususi, atnāku un pasēžu pie datora. Kā zināt, pie datora jau vairāk par stundu nav vēlams sēdēt. Tad gatavoju pusdienas vai atkal ko citu padaru ārā. Tad atkal pasēžu pie datora. Kamēr ravēju vai kaplēju, domāju. Galva jau strādā. Kādreiz skatos seriālu un domāju savu domu. Tā ir tāda sarežģīta būšana. Domāju, ka tas viens otru papildina – darbs laukos un rakstīšana. Arī saskarsme ar cilvēkiem.
Prasījāt, vai nebija žēl aiziet no Rīgas – man no Salcgrīvas bija žēl aiziet. Salacgrīvā gan es biju iedzīvojusies, atradusi saikni ar cilvēkiem. Viņi vēl tagad saka – jūs esat mūsējā. Es arī pieļauju, ka esmu viņējā. Tur tie skarbie zvejnieki un zvejnieku sievas bija tādi tieši un kolorīti cilvēki. Kādus desmit gadus tur nodzīvoju. Tur man patika un vēl tagad reizēm ir žēl, ka esmu no turienes aizgājusi.
– Nezinu, vai ravēšana palīdzētu visiem rakstniekiem, bet jums tā ir ļoti produktīva. Gada laikā iznākušas četras grāmatas: divi romāni, dzeju krājums un atdzeju grāmata, zinu, ka redakcijā iesniegts vēl viens romāns.
– Nē, Arno, tik produktīva es neesmu. (Smejas.) Man, lai romānu uzrakstītu, vajag gadu. Reizēm pat trīs četrus gadus rakstu. Uzrakstu tādu melnrakstu, skeletu. Tad nolieku, padomāju, atkal izceļu ārā un eju pāri. Man vienkārši, šeit dzīvojot… Vienu laiku nebiju atradusi sev izdevēju. Agrāk man bija kolēģis Pēteris Zirnītis un Nordik. Tad man tur bija sava izdevniecība. Tad Pēteris aizgāja, kā saka, uz citiem laukiem, un es nemācēju atrast citu. Par laimi, Latvijas Avīze man palīdzēja. Vienreiz noskatījos raidījumu Dzīvīte, kur Vija Kilbloka reklamēja grāmatas. Man tā kundze ļoti iepatikās – viņas enerģija, tas, kā viņa māk grāmatas pasniegt. Aizrakstīju viņai vēstuli, ka te tāda veca Daina Avotiņa sēž laukos un ir sarakstījusi darbus, bet nav kur likt. (Smejas.) Viņa man tūlīt piezvanīja – nesiet tik šurp! Tā es tagad esmu atradusi Zvaigzni ABC. Pati savu zvaigzni. Darbus, kas man bija sakrājušies tikai drusciņ parediģēju, palaboju – tā sanāca tie daudzie darbi vienā gadā. Turpmāk tik daudz nebūs!
– Tā ir tiesa, ka jums esot tāda kaste ar materiāliem, kur pierakstītas dažādas lietas: dzīves stāstiņi, sižeti, interesantas epizodes?
– Ja gribat, lai parādu, es jums vēlāk parādīšu. [Pēc sarunas Daina Avotiņa parāda divas nelielas, bet smagas lādes, viena no tām kādreiz bijusi jūrnieku lāde.] Ir lādīte ar vēstulēm, kas man liekas ļoti vērtīgas: Sudrabkalna vēstules un Vācieša vēstules esmu atdevusi muzejam, bet ļoti daudzas man vēl ir palikušas. Tad ir tāda ar manuskriptiem. Tos es no putekļiem izvelku ārā, un šo to tur var atrast. Nav tā, ka manas smadzenes tagad no jauna visu radītu. Man vajag atrast pieturas punktu, un pašlaik neko tādu jaunu es nemaz neesmu atradusi.
– Lai ko teiktu rakstnieks, viņam allaž ir kāda iekšēja nepieciešamība rakstīt tieši to darbu, kuru viņš uzraksta. Kas bija šī nepieciešamība, kas lika rakstīt jūsu jaunākos romānus?
– Jāsaka tā… Man ir laimīgas vecumdienas. Dzīvoju pie meitas, mazbērniem, esmu morāli aprūpēta, finansiāli iztiekam līdzvērtīgi, bet mani draugi – viņi lielākoties jau ir aizgājuši: Lietuvas draugi, arī šejienieši. Un tad es sāku domāt. Tā laikam jau ir tāda vecuma kaite, ko tagad teikšu.
Vecs cilvēks sāk domāt, kam viņš ir parādā, lai pirms aiziešanas nokārtotu parādus. Sāku domāt, ka esmu parādā vecaimātei. Tā man radās Kad lausks cērt. Puse tur ir fakti, puse fantāzija. Otra grāmata [romāns Vīramāte] – atbrauca te viena kundze un izstāstīja savu dzīvesstāstu. Tas romāns, kas iesniegts izdevniecībā, – tur reiz viena zvejnieku sieva uzdāvināja man savu dienasgrāmatu. Publicēt dienasgrāmatu jau toreiz nevarēja, bet viņa cerēja, ka man varbūt noderēs. Tā tie darbi rodas – no maza pieturas punktiņa, un tad kaut ko izdomā. Bet aktīvi strādāt ar smadzenēm… Tas bija tas skaistais laiks, kad mēs braucām ar Olgu Lisovsku uz Lietuvu projām un pa mēnesi uzcepām grāmatu. Burtiski uzcepām – Olgai noteikti bija dzejoļu grāmata, man arī bija kaut kas gatavs – proza vai dzejoļu grāmata –, tā vairs tagad ne. Tagad mans dzinulis ir tāds, ka liekas, varbūt to vajag pateikt, jo neviens cits to nepateiks.
– Jūsu grāmatās ir liela labestība iekšā. Tas pats Kad lausks cērt, tur taču briesmīgas un skarbas lietas notiek, kas mūsu vēsturē bijušas. No kurienes tā nāk?
– Jādomā, no maniem priekštečiem. Mani audzināja tēvs, mammu es ļoti agri zaudēju. Tas manī ir radījis divas īpašības. Pirmkārt, mani draugi vairāk ir bijuši vīrieši. Esmu it kā sentimentāla, it kā romantiķe, bet tanī pašā laikā diezgan vīrišķīga. Otrkārt, tēvs man neskaitāmas reizes atkārtoja – atceries, tu esi cilvēks un dzīvo starp cilvēkiem! To es vēl šodien neesmu aizmirsusi. Domāju, ka tas izsaka visu. Labestība un smagās lietas… Mana vecāmāte zaudēja dēlu karā, vīru, palika viena šeit. Bet viņa turējās pie šīm mājām tāpēc, ka mājas ir kā piemineklis dzimtai. Bet tā taču ir – dzimtas mājas ir dzimtas piemineklis. Tas tā ir, un ceru, ka jaunā paaudze to tā arī uztvers.
– Man Jānis Peters teica, ka Daina Avotiņa to noteikti noliegs, bet viņa tomēr kopā ar citiem dzejniekiem ir dibinājusi dzejas dienas. Kā patiesībā tas toreiz notika?
– Patiesībā tas ir garš stāsts, un tam vajadzētu atsevišķu sarunu. Tanī laikā baznīca bija aizliegta. Materiālā dzīve sāka iet uz labo pusi, bet cilvēkiem laikam ar to vien bija par maz. Viņi gribēja vēl kaut ko. Tāpēc toreiz sākās tas lielais dzejas fenomens. Tagad daži saka – padomju dzeja, padomju dzeja. Netika jau tur padomju vara slavināta. Rakstīja par savu zemi, par mīlestību, par dabu. Bija par ko rakstīt. Cilvēki to gribēja lasīt un prasīja. Grāmatu pietrūka, lai gan bija milzīgi metieni. Vācietim, Ziedonim, Elksnei, Peteram – viņiem taču iznāca sešpadsmit, pat divdesmit četri tūkstoši eksemplāru metienā! To tagad laikam pat sapņot nevar! Un cilvēki izpirka pat ne dienās, bet dažās stundās. Bija, piemēram, tā, ka grāmatnīcā, lai dabūtu Vācieša vai Ziedoņa grāmatiņu… Iznāca toreiz arī tāda masu politiskā literatūra, tādas brošūriņas. Tās neviens nepirka, bet jāpārdod bija. Tad grāmatnīcā teica – ja gribat dzejas grāmatiņu, jums jāņem arī šī, un to dzejas grāmatu izvilka pat no letes apakšas. Cilvēki pirka.
Mēs domājām, ja ir tik milzīgs, kā tagad saka, pieprasījums un ja cilvēkiem tik ļoti to vajag, tad vajadzētu dzejniekus pasniegt labāk. Visi nāca uz Rakstnieku savienību, uz izdevniecību – mēs gribētu satikties ar rakstnieku, parunāties… Bet tas viss notika tādā pašplūsmā. Tādā haosā, juceklīgi. Likās, ka vajadzētu to organizēt tā, lai būtu cilvēkiem vairāk pieejams, arī rakstniekiem izdevīgāk – lai no tā visa būtu kāda lielāka jēga. Tā radās doma, ka vajag organizēt Raiņa dzejas dienas. Tas bija laikam uz Raiņa simto jubileju.
Iemesls bija viens – liels pieprasījums pēc dzejas un, kā toreiz teica, pēc dzīviem dzejniekiem. Vēlāk Literatūras propagandas birojā mēs ļoti gribējām piedāvāt aktierus, kuri taču lasa dzeju daudz labāk nekā dzejnieki paši tur murmulē šā un tā, vismaz es, bet – nē, nē, mums vajag dzīvo dzejnieku.
Dzejas dienas – tas nebija mans nopelns. Es tur palīdzēju, strādāju tur, tas bija mans darbs, bet galvenie organizētāji jau tur bija… Vesels kodols, Ojārs [Vācietis]... Daudzi jau no viņiem ir vēl tagad – abi Imanti: Ziedonis un Vācietis, Lija [Brīdaka] un Olga [Lisovska]. Daudzi!
– Jūs ilgus gadus bijāt redaktore. Vispirms Latvijas valsts izdevniecībā, tad Liesmā. Tagad mēdz teikt – bija cenzūra, darbus neizdeva, aizliedza. Kā, būdama tur iekšā, skatāties uz šīm lietām?
– Skatījos jūsu raidījumu par Ludmilu Azarovu [100g kultūras Ludmilai Azarovai veltītais piemiņas raidījums]. Tik daudz cenzoru, astoņpadsmit, kā teica viņas krustmeita Vija Beinerte, gan nebija. Cenzūra bija, bet nebija tā, ka ar labu gribasspēku nevarētu dabūt cauri labu grāmatu. Kādreiz bija tā, ka drusku, formas pēc bija kaut kas jāpalabo. Uz kompromisiem rakstnieki ļoti maz izgāja. Drīzāk, piemēram, Vācietis – viņš meta ārā veselus dzejoļus. Nu jā. Bija glavļits [Galvenā literatūras pārvalde], Preses komiteja, cekas (komunistiskās partijas centrālā komiteja) kultūras nodaļa, čeka (Valsts drošības komiteja) gan laikam nelasīja. Izdevniecībā bija redaktors, redakcijas vadītājs, galvenais redaktors. Lasītāju bija daudz. Bet lielākā daļa jau autoram palīdzēja. Ne jau visi bija cenzori un slikti. Cenzori faktiski bija kādi divi vai trīs. Diezgan baisi mums gāja.
Izdevniecība toreiz, tāpat kā tagad Zvaigzne ABC,strādāja ar saviem līdzekļiem. Valsts prasīja peļņu. Arī toreiz, padomju valsts. Ja grāmata laikā neaizgāja uz tipogrāfiju, tas skaitījās norauts plāns, zaudējumi. Reizēm grāmata rīt jādod uz tipogrāfiju, bet tā guļ glavļitā.
Bija tāds gadījums ar Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu Elpa. Eju pie galvenā redaktora, prasu kur ir Elpa, mums ir plāns, rīt tā jādod tipogrāfijā. Viņš man neko nesaka. Eju otrreiz, eju trešoreiz. Pēteris Bauģis toreiz bija galvenais redaktors. Beigu beigās viņš pasaka – ziniet, Daina, glavļitā tā grāmata ir aizķērusies, bet jūs tur nedrīkstat iet un pat zvanīt nedrīkstat uz turieni. Bet es aiztecēju uz glavļitu. Sākumā viņi tur minstinājās, bet beigās skaidri un gaiši pateica – Elpa esot pie viņiem, bet viņu redaktore, kas lasot, esot apslimusi un mājās. Es teicu – nu aizsūtiet kādu pakaļ, mums rīt tā jādod uz tipogrāfiju. Viņi man – nē, nē, ejiet tik projām, mēs jums šovakar aizsūtīsim.
Bet es apsēdos turpat sienmalē, nosēdēju trīs stundas, un tā grāmata atradās. Izrādījās, tur nemaz tik daudz labojumu neprasīja. Tos pašus Ojārs Vācietis nelaboja, izmeta ārā dzejoļus. Vēl, piemēram, Visvaldis Lāms, labs prozaiķis, šodien man šķiet nepelnīti piemirsts. Viņš nevarēja publicēties ar savu īsto uzvārdu – Visvaldis Eglons. Es biju viņa pirmās grāmatas redaktore. Tā aizķērās, jo vienā vietā krievu tautība nebija īsti labi nosaukta. Pat nekas slikts tur nebija, bet negatīvā nozīmē. Ar Visvaldi bija interesanti. Viņš mani toreiz piemānīja. Es vēl tāda jauna un naiva redaktore biju. Visvaldis Lāms teica – iedodiet manuskriptu, es mājās izlabošu. Kaut kāds instinkts man tomēr lika paskatīties, vai viņš ir izlabojis, jo es zināju – tādā veidā grāmata cauri neies. Viens vārds, bet viņš nebija izlabojis! (Smaida.) Kopš tā laika es ar Lāmu ļoti sadraudzējos. Cenzūra bija diezgan briesmīga, bet nebija tā, ka nevarētu tikt ar to galā. Reizēm bija drusciņ jāpiekāpjas, bet uz lieliem kompromisiem mēs neizgājām. Faktiski es tāda iemesla dēļ arī aizgāju no izdevniecības.
– Kas tas bija?
– Tā nebija cenzūra. Lika izdot sliktu darbu. Tas ir fakts, ka toreiz notika pārkrievošana. Arī literatūrā. Pēc valsts plāna, apmēram ceturtā daļa bija jāizdod vietējā krievu literatūra. Toreiz labi vietējie krievu rakstnieki bija varbūt divi. Ludmila Azarova jau rakstīja dzejoļus un prozaiķis Zadornovs. Bet viņi kopā skaitījās laikam kādi divdesmit seši vietējie krievu rakstnieki. Visi gribēja, lai viņus izdod. Atnesa man romānu – biezu! Uz kādām trīsdesmit autorloksnēm.
– Biezs, lai būtu lielāks honorārs?
– Lielāks honorārs! Tur bija sarakstīts kaut kas par strādnieces dzīvi. Burtiski ideoloģijas plakāts, nevis daiļliteratūra. Pat avīzēs sliktāk nerakstīja! Aizgāju pie direktores, viņa teica – tas mums ir jāizdod. Teicu, ka nevaru to parakstīt. Pēc tam vēlreiz nosauca lejā un vēl… Uzrakstīju atlūgumu un aizgāju no izdevniecības. Pēc tam cekas kultūras nodaļa mani rāja. Jānis Škapars. Kā jūs varējāt tā aiziet, vajadzēja pa priekšu atnākt, aprunāties! Es jau esmu impulsīva. Apskaitos un aizgāju. Ojārs Vācietis nosauca mani par nodevēju – Dainīti, tu esi nodevēja! (Smejas.) Aizgāju, pametu posteni. Tā toreiz bija ar tām cenzūrām un aizliegšanām, bet tas nenozīmē, ka… Literatūra, jūs taču esat lasījis, iznāca daudz un laba. Bija plejāde labu dzejnieku, prozaiķi: Ezera, Skujiņš, Lāms…
– Pēc tam jūs vadījāt Literatūras propagandas biroju. Man literāti neoficiāli ir teikuši apmēram tā – rakstnieki aizbrauca, uzstājās, sarunāja ko lieku, savārīja ziepes, bet viņiem nekādu nepatikšanu par to nebija, jo Daina Avotiņa visu nokārtoja.
– Tā gan gluži nebija, ka nebija nepatikšanu. Nepatikšanas bija! Dainai Avotiņai un Rakstnieku savienības pirmajam sekretāram. Parasti jau cekas kultūras komitejā – tur diezgan gaiši cilvēki strādāja. Aivaru Gori reizēm dikti necieta, bet patiesībā viņš nemaz nebija pret mums. Savus rakstus viņš rakstīja, jo viņam tie bija jāraksta. Es tā domāju, kad viņu vēlāk iepazinu labāk. Kad mēs toreiz iekūlāmies kādā ķezā, viņš mums palīdzēja sprukt no tās laukā. Nemaz nerunājot, ka vēlāk tur pie varas nāca Anatolijs Gorbunovs. Nebija nekādu mistisko spēku, ar ko visus glābt. Bailes gan man ne no viena nebija.
– Tiešām dzejnieki padomju laikos bija tik dulli, ka pēc pasākuma iedzēra un dziedāja leģionāru dziesmas?
– Tas gan varbūt nāca kaut kur no instancēm, es tā domāju, bet visur kur braucām, bija šausmīgas baterijas ar alkoholu uz galda. Ēdamais arī. Bet Dagdā toreiz marinēta siļķe, gurķīši – tādas uzkodas – un riktīga kandža! Gāja jautri. Dziedāja ne jau Dievs, svētī Latviju, betparDaugav`s abām malām. Tā jau nu gluži leģionāru dziesma nav! Bet dagdieši mūs nosūdzēja, ka esot dziedājuši leģionāru dziesmas.Vai, kādas nepatikšanas bija! Lielas. Bet līdz pašiem dziedātājiem tas nenonāca. Viņi to tiešām nejuta, varbūt drusciņ.
– Varbūt es maldos, bet jūs pati diezgan vēlu sākāt publicēties.
– Trīsdesmit sešu gadu vecumā, ja pati nemaldos.
– Tas ir vēlu mūsdienu izpratnē, kāpēc?
– Ir divi iemesli. Es biju redaktore. Rediģējot citu darbus, man negribējās rakstīt tā, kā ir sliktākās grāmatas, bet jutu, ka nevaru uzrakstīt tā, kā ir labākās grāmatas. Pati pirmā grāmatiņa man vispār iznāca vāja.
Īsti rakstīt es sāku Lietuvas dēļ. Varu pateikt skaidri un gaiši – mīlestības dēļ sāku rakstīt dzejoļus. Tā tas aizgāja. Man tagad ļoti pietrūkst manu Lietuvas draugu. Aizgāja gan Alfons Maldonis, gan Justīns Marcinkevičs. Viņi abi man bija – tas būtu skaļi teikts – sirdsapziņa. Jau tajā laikā lietuvieši domāja brīvāk nekā mēs.
Daina Avotiņa (1926)
Dzejniece, rakstniece, lietuviešu dzejas atdzejotāja
Ilggadēja redaktore Latvijas valsts izdevniecībā un Liesmā. Viņai izdevās izdabūt cauri cenzūrai vairākus tolaik nežēlastībā kritušu autoru darbus. Arī Ojāra Vācieša dzeju krājumu Elpa
Kopā ar Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni un citiem zelta paaudzes dzejniekiem dibinājusi leģendārās Dzejas dienas
Bijusi Latvijas un Lietuvas PSR nopelniem bagātā kultūras darbiniece
2008. gadā no prezidenta Valda Adamkus saņēmusi ordeni Par nopelniem Lietuvas labā
Viņas dzeju savulaik komponējis maestro Raimonds Pauls
Jaunākās grāmatas: romāni Kad lausks cērt un Vīramāte (2011), lietuviešu klasiķa Justīna Marcinkeviča atdzeju krājums Lidojošās priedes (2011) un oriģināldzeju krājums Tikšanās (2012)
