Jāņa Rozes apgāds laidis klajā Renātes Kārkliņas un Vitas Holmas tulkoto Bū Bergstrema grāmatu Vizuālā komunikācija. Jā līdzīgs darbs Latvijā parādītos pirms gadiem desmit, kad tādi jēdzieni kā «vizuālās komunikācijas pamati» vēl tikai ienāca Latvijas izglītības sistēmā, apmācot topošos reklāmas speciālistus, datormāksliniekus, TV speciālistus, žurnālistus un citu profesiju pārstāvjus, tā droši vien būtu revolūcija. Tomēr arī 2009. gada nogale ir laba diezgan, jo interese par šo sfēru pieaug, bet veiksmīgu mācību grāmatu nemaz nav tik daudz.
Pirmā lieta, kas krīt acīs, lasot Bū Bergstrema darba tulkojumu, ir sakārtotā valoda. Šīs grāmatas komunikācija ir kļuvusi ievērojami latviskāka un saprotamāka: bez trendiem, mesidžiem vai kādiem debili jaunlatviskiem labumiem no tvartu vai starpeņu sērijas. Ierastajā diskusijā starp tiem, kas šņāc, ka latviski jau neko normāli nevar pateikt un tiem, kas rūc pretim, ka viss, kas nāk no mūsu jaunvārdu ražotājiem esot superģeniāls, te, šķiet, atrasts saprātīgs vidusceļš. Starp citu, apgāds, kam rūp savs prestižs, pat atļāvies pieaicināt literāro konsultantu un terminoloģijas konsultantu. Arī rezultāts ir redzams, jo tapusi grāmata, kuru apgūt nebūs problēmu arī tiem, kas vairs nesēž skolas solos.
Bū Bergstrema darbs piedāvā aplūkot vairākas ietilpīgas tēmas: īpaši pieminama komunikācijas stratēģiskā plānošana, Latvijā allaž zobu sāpes gādājošā vēstījuma formulēšana, skaņas, teksta, attēlu, krāsu un kustības saspēle u.tml. Šis katrā ziņā nav ierastais pastāsts par, piemēram, oranžās krāsas ietekmi uz cilvēku prātiem, kurus salasījušies pirms gadiem padsmit Latvijā visi krāsojās oranži, cerēto asociāciju vietā radot lielu un oranžu caureju. Arī vizuālais materiāls grāmatā izmantots daudz un veiksmīgi. Ja ņem vērā to, ka mūsu pusē vairs nevar tēlot baigos profiņus tikai tāpēc, ka dažam gudrelim reiz izdevies nokačāt no interneta kādas rietumu universitātes profesora lekciju ciklu vizuālajā komunikācijā, tad šīs grāmatas mērķauditorija varētu būt gan tie, kuri vēl mācās, gan tie, kas strādā ar vizuālo komunikāciju vēl kopš laikiem, kad šāds jēdziens nemaz nebija izgudrots.
Jāpiebilst, ka saistībā ar šo grāmatu ir arī kāda ļoti slikta ziņa Latvijas politiķiem. Ar savu globālo valsts čakarēšanu viņi ir panākuši to, ka aizvien vairāk tiek nojāņota tiek arī tradicionāli stiprā Latvijas poligrāfijas nozare. Arī šī grāmata ir drukāta Ķīnā, nevis Preses namā, Jelgavā, Madonā vai kādā citā labā mūsu valsts tipogrāfija. Un acīmredzot ne jau tāpēc, ka Jāņa Rozes apgāds ļoti mīlētu ķīniešus, bet gan tāpēc, ka tas iznāk krietni lētāk. Savukārt tie ir ļoti konkrēti lati, kas iet garām mūsu valstij tāpēc, ka tās vadība rīkojas kā analfabēti.
