Piektdiena, 17.novembris
P.S.Kultūra | 10.aprīlis 2014, 16:39
Arno Jundze, pirmpubl. 07.04.2014.

Palēnām. Četrdesmit gados

Marta nogalē dzejnieks Leons Briedis sarūpēja vienu no 2014. gada lielajiem notikumiem Latvijas kultūrā. Viņa lolota, apgādā Neputns iznāca Spāņu dzejas antoloģija. Kaut kas tāds notika pirmoreiz Latvijas vēsturē. Grāmata turklāt ir arī ārkārtīgi skaista – to veidojis mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Antoloģijas atvēršanas svētkos piedalījās arī Spānijas Karalistes ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijas Republikā. Par Spāņu dzejas antoloģiju un ne tikai to – saruna šodienas Neatkarīgajā.

Kā antoloģija tapa?

 

– Mana interese par Spāniju sākās bērnībā. Pusaudža gados es aizrāvos ar spāņu valodu, spāņu dzeju. Viens no pirmajiem spāņu dzejniekiem, kas mani saviļņoja tāpat kā Poruks, tāpat kā Bārda – izcilie latvju dzejas romantiķi, kas bērnībā atstāja uz mani lielu iespaidu –, bija Lorka. Izrādās, vēl pirms 1971. gada, kad iznāca Knuta Skujenieka atdzejotā Lorkas dzejas izlase Kliedziens, es rakstīju kaut ko līdzīgu Lorkas dzejoļiem. Drīkst, es nocitēšu? Tas datēts ar 1970. gadu. Dzejolis ir visai naivs un pretenciozs. Tāds es arī tolaik biju.

 

Tā gudrība, ja nāk, tad nāk ar laiku,

bet jaunība jau negaida un steidzas

vispirmām kārtām sevi apliecināt…

Es neatsakos, jo es arī esmu teicis –

 

Es un Garsija Lorka.

 

Bet gadu gaitā, vairāk saprotot un zinot,

Ikkatram sevi pārvērtēt reiz nākas

Un atšķirt patieso no iedomātā sevī…

Tas pienāk laiks, tas laiks, kad saka –

 

Garsija Lorka un es.

 

Daudz vēlāk, tikai tad, kad visam

Kā pašai patiesībai jāskatās ir acīs,

Nāks atziņa, bet varbūt tikai retam,

Kad varēs mierīgi un lepni sacīt –

 

Garsija Lorka

 

Tā arī mana interese visu šo gadu laikā ir rezultējusies spāņu dzejas antoloģijā, par kuru mierīgi un lepni var teikt – Garsija Lorka. Pavisam trīsdesmit trīs manā izpratnē izcilākie divdesmitā gadsimta Spānijas dzejnieki. Četrdesmit gadu laikā lēnītiņām, strādājot arī pie citu romāņu tautu dzejām, esmu palēnām izveidojis šo antoloģiju. Nopietni strādāju kādus pēdējos piecus gadus – divus trīs gadus pie sakārtošanas, vēl apmēram divus gadus ilga izdošana. Nereti atdzejot ir daudz vieglāk nekā izdot grāmatu. Īpaši jau dzeju grāmatu, kura nevienā pasaules valstī nekādā ziņā nav rentabla. Pat spāņi savas dzeju grāmatas izdod pusotra tūkstoša metienā, rēķinot, ka tām būs noiets arī Latīņamerikas valstīs. Uz šī fona mūsu tirāžas un interese par dzeju ir vienkārši izcila.

 

Vai te ir tikai tavi atdzejojumi, vai ņēmi talkā arī kolēģus?

 

– Tā kā man bija labi skolotāji – Knuts Skujenieks un Egils Plaudis, protams, es nevarēju viņiem kaut vai netieši nepateikt paldies par varbūt pat viņu ļoti tiešo klātbūtni šīs antoloģijas un manas intereses par spāņu dzeju tapšanā. Mēs it kā daudz ko zinām par Spāniju, bet praktiski neko nezinām par spāņu dzeju, bet par prozu vēl jo mazāk. Līdz šim laikam izdotas divas spāņu dzejnieku grāmatas – Knuta Skujenieka atdzejotais Lorkas Kliedziens (1971)un Antonio Mačādo Lakstīgalas māceklis (1985), ko atdzejoja Egils Plaudis. Ja dzeja nenoveco, atdzejojumi noveco. Gribi vai negribi – tie tomēr ir ierobežoti valodā, bet valoda visu laiku attīstās, veidojas. Manā izpratnē šīs divas grāmatas, šie atdzejojumi nav novecojuši. Tāpēc es uzskatīju par vajadzīgu šīs divas kopas iekļaut savā antoloģijā. Pārējais ir mans paša darbs. Visus šos četrdesmit gadus esmu kaut ko tulkojis, atdzejojis, bet tas viss bija manā rakstāmgaldā. Pēc Portugāļu dzejas antoloģijas izdošanas 2001. gadā man ienāca prātā – bet kā tad tā? Tieši tā valoda, tā dzeja, kuru visvairāk mīlu, dažādu neizprotamu iemeslu dēļ ir palikusi novārtā! Mans pienākums būtu pateikt paldies šai dzejai. Antoloģija daudzus gadus gulēja manā datorā. Mēdz teikt – padarīts darbs neiet zudumā. Es jau biju pilnībā pārliecināts, ja šī antoloģija vai vispār kaut kas no maniem atdzejojumiem tiks drukāts, tad post-mortem. Bet īstajā brīdī un laikā es sastapu Spānijas Karalistes ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Latvijas Republikā Mariju Konsuelo Femeniju Gvardiolu. Viņa bija tik pilna pacilātības, vēlēšanās darīt visu iespējamo, lai antoloģija iznāktu! Ja viņas nebūtu, nebūtu antoloģijas. Otra mana laimīgā tikšanās ir Neputna redaktore Laima Slava. Viņa, netīšām uzzinājusi, ka man tāda antoloģija ir, teica – Leon, tas ir jādara! Ratiem ir četri riteņi, labi, ka šajā darbā nebija piektā. Tas trešais ritenis bija mākslinieks Ilmārs Blumbergs, viņš tā iemīlējās spāņu dzejā! Man teica, viņš visus Ziemassvētkus esot lasījis pusgatavo antoloģiju un zīmējis, zīmējis, zīmējis. Ceturtais – es pats.

 

Par atlases principiem. Tu nevarēji ņemt visu pēc kārtas. Kā tu izvēlējies?

 

– Lai man piedod, bet visu, ko es daru, es daru sev! Atlasu tos autorus, kas man pašam ir mīļi un tuvi. Tad izvēlos dzejoļus, kas man ir tuvi un mīļi. Paradoksālā kārtā tieši šis subjektīvisms, ja vēl viņam spēj piešķirt kādu vispārinājuma pakāpi, konceptualitāti, sistēmisku raksturu, tad tas izrādās ne tikai sev, bet arī noder citiem. Divas pilnīgi nesavienojamas lietas veido dzeju. Ārkārtējs galējs subjektīvisms – viena pozīcija. Otra pozīcija – augsta vispārinājuma pakāpe. Tad tā, literatūrzinātniski runājot, rodas tas, ko sauc par intersubjektivitāti. Proti, ka šie dzejoļi uzrunā ne vien visus kā kopumu, bet katru kā atsevišķu cilvēku.

Man ļoti gribētos, lai jebkurš cilvēks, arī tas, kurš ne īpaši mīl dzeju, arī tas, kurš pret spāņu dzeju izturas ar zināmiem aizspriedumiem, skepsi, lai jebkurš cilvēks, kas, iemaldījies grāmatveikalā, paņem šo grāmatu rokā, kaut vai nenopirks, bet tikai pārlapos, piepeši uzdursies kādam dzejolim, kas viņu uzrunās. Ir dažādas antoloģijas, katrai ir savi plusi un mīnusi. Arī manai. Bet šādu antoloģiju veidošana ir ārkārtīgi aizraujoša. Ārkārtīgi interesants, bet riskants darbs, jo tu piedāvā tikai vienu – savu skatījumu, bet var būt arī citi.

 

– Lai citi taisa citas antoloģijas!

 

– Tieši tā. Tāpēc antoloģijas noslēgumā es arī atļāvos pateikt, nenoņemot no sevis nekādu atbildību, ka ir pienācis laiks veidot jaunu spāņu dzejas antoloģiju vai izlasi, jo es jau sniedzu ieskatu tikai divdesmitā gadsimta spāņu dzejā, izraugoties par pirmo autoru, par sākumu Latvijā varbūt vispazīstamāko spāņu autoru – Migelu de Unamuno. Filosofs, rakstnieks, kas tik viņš nav bijis! Arī dzejnieks. Es runāju par subjektivitāti, bet ja par koncepciju… Es ceru, ka vērīgāks lasītājs, pārlasot šo antoloģiju, tomēr pamanīs, ka te ir ievēroti stingri noteikti principi. Tāpat kā latviešu dzejā: romantisma periods, urbānisma periods, dažādas paaudzes, sociālā dzeja, ārkārtīgi estetizēta dzeja. Ir arī viens no spāņu visspilgtākajiem spāņu modernistiem – Herardo Djego – ultraisma jeb kreacionisma, ir tāds virziens, par kuru nezinām neko, pārstāvis. Tas bija spāņu pienesums divdesmitā gadsimta avangardam. Ārkārtīgi pārdroši eksperimenti ar stilistiku, ar sintaksi, verbāli eksperimenti. Grāmatā ir pārstāvēti arī divi vienīgie spāņu dzejnieki, kas ir saņēmuši Nobela prēmiju literatūrā. Huans Ramons Himeness (1958), kurš toreiz atradās emigrācijā – Venecuēlā, un viens no spilgtākajiem Eiropas sirreālistiem Visente Aleiksandre (1977). Antoloģijā ieskanas arī spāņu 50.–60. gadu paaudze un 70.–80. gadu paaudze, kuru poētika lielā mērā līdzinās latviešu pašreizējai dzejas poētikai, jo priekšvārdā izvirzās tas, ko Umberto Eko sauc par atklāto mākslas darbu – ļoti polisēmisku, polisemantisku dzejas traktējumu, kur dominē valoda, teksti. Tos ir ārkārtīgi grūti atdzejot. Tāds ir katalāņu spāņu valodā rakstošais dzejnieks Pere Džimferre. Bauda atdzejot!

Ja reiz ir antoloģija, jābūt koncepcijai, jābūt priekšstatam. Es varētu izvēlēties piecus sešus sev mīļus autorus un apdarināt, ieaudzēt kādos krāšņumpodos. Es gribēju dot reālu, dzīvu, vitālu spāņu divdesmitā gadsimta dzejas ainu. Ko, protams, var panākt, no katra autora paņemot sešus dzejoļus? Ko īsti var parādīt?

 

Labs jautājums! Ko?

 

– Gribēju latviešu lasītājam sniegt tos dzejoļus, kas man ir tuvi un kas varētu kaut ko latviešiem dot. Bet man bija jāpatur prātā – katrs autors ir klasiķis, kas Spānijā iemīļots ar ļoti konkrētiem dzejoļiem un ir tur savdabīga parole. Bieži vien tie dzejoļi, kas Spānijā nozīmē daudz, ir hrestomātiski, klasiski, latviski kaut kādu iemeslu dēļ neatdzīvojas. Bet man ir nojausma, ka neesmu aizgājis tālu prom no reālās spāņu dzejas ainas.

 

Latvieši jau sen par spāņiem jūsmo. Sākās ar Raudives jūsmu par Unamuno, par Donu Kihotu, tad viss, kas notika ap Lorku. Tomēr latvieši par spāņu literatūru, kultūru joprojām zina maz. Kas tur par iemeslu?

 

– Grūti skaidrot. Varbūt tas ir atkarīgs no cilvēka paša. Konstantīns Raudive bija iemīlējies Unamuno. Viņš paņēma lasītāju aiz rokas un burtiski raušus ierāva tajā, ko sauc par spāņu kultūras stihiju. Tad nāca Knuts Skujenieks, Egils Plaudis. Viņi ar savu personību suģestēja, aizrāva, piemēram, aktrisi Marinu Janaus, kura, kā man atzinās antoloģijas prezentācijā, gadus desmit gāja pretim 1988. gadā notikušajai monoizrādei pēc Lorkas Kliedziena.

 

Te ir vēl viens ļoti nopietns moments. Tas ir ļoti pretrunīgs, strīdīgs jautājums. Gribi vai negribi, jāpiesauc talkā spāņu filosofs Hosē Ortega i Gasets. 1911. gadā viņš uzrakstīja grāmatu Šīs un citas pasaules māksla. Viņš izvirzīja hipotēzi, ka Eiropā, kurā mēs dzīvojam, pastāv divas Eiropas. Proti, romāniskā Eiropa, Dienvideiropa ar savu ļoti spilgto mentalitāti, spilgtām valodas un kultūras īpatnībām, un gotiskā Eiropa, kuru pārstāvam mēs. Materiālistiskie Dienvidi un transcendentālie Ziemeļi, kā Gasets saka. Pret šādiem apgalvojumiem jāizturas piesardzīgi. Tos nedrīkst absolutizēt. Bet kaut kāda taisnība tur ir.

 

Acīmredzot tas ir viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kāpēc mēs ne pārāk uztveram spāņu un arī franču kultūru, kura ir daudz vairāk izdota. Ir vajadzīgas grāmatas, daudz grāmatu! Ar varu nevar piespiest mīlēt Raini. Es varu teikt vislabākos vārdus par spāņu dzeju – neviens lasītājs man nenoticēs. Vajadzīgas grāmatas, kuru nav. Ja nebūtu grāmatu no franču valodas, no itāļu valodas, portugāļu valodas… Iespējams, tās kaut ko mūsu apziņā par Eiropas dienvidiem ir mainījušas. Vismaz kolēģu apziņā. Bet īpaši trūkst prozas grāmatu – spāņu literatūra Latvijā ir neapgūta.

Acīmredzot tomēr pastāv – un tas nemaz nav slikti – atšķirības starp materiālistiskajiem Dienvidiem un transcendentālajiem Ziemeļiem. Ja paņemam latviešu tautas dziesmas. Protams, ne katrā tas ir un nevajag to absolutizēt. Man tā vien šķiet, ka latviešu tautasdziesmas sākums, pirmās divas rindas noris uz zemes, bet tad mēs it kā paceļamies augšā mītā: «Aiz avota saule lēca, Zelta starus kaisīdama.» Tepat tas viss notiek! Un tad: «Grūtdienīša asariņas Birst dievam klēpītē.» Rumāņiem sākas viss pavisam citādi: «No pakalniem sārtiem caur debesu sārtiem nāk aitas lejā…» Viņi no mīta nāk uz zemi. Spāņi ir ārkārtīgi miesiski, jutekliski, šo vārdu vislabākajā nozīmē. Viņu metaforas verd. Satrakotas kaislības. Dzīve kūsā. Strādājot ar spāņiem, ir interesanti vērot, kā mūsu mentalitātes saskaras un atlec. Reizēm arī saplūst. Man, veidojot šo grāmatu, pirmām un pēdējām kārtām bija tikai viens mērķis. Lai tā būtu laba latviešu dzeja!

 

– Kā pašam ar latviešu dzeju? Neesi taču tikai atdzejā iegājis.

 

– Esmu triju kungu kalps. Pirmām kārtām kalpoju pats savai dzejai. Par laimi vai diemžēl, turpinu rakstīt. Kā mēdz teikt, izrakstīties var arī nerakstot, bet šie dzejoļi mani joprojām turpina piemeklēt. Top jauna grāmata, to izdos Jāņa Rozes apgāds. Nosaukums – Rīta rūsa. Ceru, ka tā manā dzīvē nesīs kādu jaunu pavērsienu, jo ik reizi ir liela laime nojaust, ka, sakot vienus un tos pašus vārdus, tomēr esi pamanījies pateikt tos pašus, bet citus vārdus – tavs liriskais es kļuvis drusku citāds. Ja sāc atdarināt sevi, tad ir skumji, bet diemžēl pats jau to neredzi. Tāpēc ir svarīgi reizēm tikt ārā no katla, kurā vāries. Dzejas rakstīšana nav darbs. Tas ir prieks. To pašu es gribu attiecināt uz atdzeju. Esmu ļoti priecīgs, ka neviena no šīm abām nozarēm man nav darbs! Ai, cik jauns un dumjš es biju, kad domāju, ka tā ir misija, darbs, sūtība. Jā, perifēriskā nozīmē, bet tas ir ārkārtīgs prieks atklāt savas dzimtās valodas potences.

 

– Tev bija sava izdevniecība, apgāds Minerva. Kas notiek ar to?

 

– Paldies dievam, 2007.–2008. gada krīzes ietekmē tas viss ir dabiski apstājies. Tie bija grūti laiki – aizgāja daudz gudru izdevumu, tai skaitā žurnāls Karogs, Kultūras Forums. Tad es arī apklusu. Kaut gan tagad esmu ieguvis saskaņu pašam ar sevi. Man ir daudz laika un daudz rūpju. Es tagad labāk palīdzu citiem izdevējiem. Dzejai nav vajadzīgi sapratēji, dzejai ir vajadzīgi mīlētāji.

 

– Kā ar savu pieredzi skaties uz Krimas notikumiem? Es redzu, ka Latvijā arī cilvēki nobijušies, domā – kur bēgt, ko darīt, kas notiks? 

 

1986. gadā Literatūrā un Mākslā gribējām kopā ar Pēteru Brūveri uz jauno gadu cilvēkiem labu, skaistu noskaņu radīt. Palūdzu viņam izveidot Krimas tatāru tautas dzejas izlasi. Ak kungs, kas sākās par ķezām un klapatām. Partijas bosi iejaucās. Numuru gribēja vispār izņemt no apgrozības. Tad sekoja mūsu tautas trešā atmoda. Kopā ar Refatu Čubarovu, kas bija viens no lieliem mūsu atmodas atbalstītājiem, tagad Krimas medžlisa priekšsēdētāju, bieži sēdējām te, pie manis, mājās. Mani ar šo reģionu saista ļoti tuvas attiecības. Es to ļoti iekšēji pārdzīvoju, jūtu līdzi. Kāpēc pieminēju šo necilo folkloras publikāciju? Tā parāda, cik liels spēks ir kultūra, cik liels spēks ir literatūra, cik liels spēks ir garam. Ne velti toreiz bija sauklis – ar gara spēku pret karaspēku. Citu neko mēs pretim nevaram likt. Mēs varam likt pretim savu garu, savu apņēmību. Tādos brīžos nekad nedrīkst nolaist rokas, nedrīkst padoties. Ļoti no svara ir šī garīgā solidaritāte. Skumji, ka esam nonākuši pa spirāli atpakaļ gandrīz turpat, kur bijām pirms trīsdesmit gadiem. Es ceru, esmu pārliecināts, ka mums pietiks veselā saprāta, arī tiem Maskavā esošajiem, nepārkāpt to trauslo robežu, jo aiz visām šīm politiskajām, ideoloģiskajām lietām stāv tautu un cilvēku likteņi.

 

– Pirms nākšanas uz šejieni pārskatīju, ko par tavu padzīšanu no universitātes rakstīja Silvija Radzobe. Viņa nebūt nav vienīgā, kas to darījusi, varbūt viņa ir šobrīd hronoloģiski jaunākā autore. Kā tu pats skaties uz to dienu notikumiem?

 

– Man bija tāds periods dzīvē, kad kopā ar Arni Šablovski mēģinājām par to rakstīt laikrakstā Elpa. Man glabājas mājās to laiku dokumentu kopijas.

 

Manā dzīvē bija tāds brīdis. Mans liktenis. Tolaik, kad 1970. gadā mani izslēdza no universitātes bez jebkādām tiesībām iegūt augstāko izglītību visā Padomju Savienībā, es sapratu, ka viena lieta ir padoties tam, piekrist visam, vai rīkoties. Nekādi rīcības plāni tolaik jau nedarbojās. Vienīgais mans rīcības plāns – aizbraukt uz Moldovu un iestāties Kišiņevas universitātē spāņu valodas un literatūras fakultātē. Tā bija mana atbilde režīmam. Katrā ziņā šī šlepe man joprojām velkas pakaļ. Katrs ar to tiek galā savādāk. Deviņdesmitajos gados, kad man nācās to visu atcerēties, kad uzzināju ļoti daudz jaunu faktu par maniem draugiem, kā viņi rīkojušies šajā situācijā, man uznāca šausmas. Vienu brīdi biju devis vārdu par to vairs nerunāt, kaut gan aizmirst to nav iespējams, bet redzi… Kā lai to pasaka? Ir jāmāk piedod. Jāprot stāvēt pāri. Savā dzīvē es varu daudz ko mainīt, bet savā biogrāfijā es neko vairs nevaru izdarīt savādāk. Tā ir.

Ja runā godīgi, nekāds disidents jau es nebiju. Parasts cilvēks, kurš grib runāt latviski, dziedāt latviski, kurš neatzina Latvijas okupāciju, kurš uzskatīja, ka 1944. gadā emigrācijā ir vienotas latviešu tautas daļa, kurš mīlēja latviešu folkloru, latviešu dzejas klasiku, kas pa lielākai daļai izrādījās aizliegta.

 

Leons Briedis

 

Izcils latviešu dzejnieks, atdzejotājs

 

Pirmais dzeju krājums – Liepas koks, zalkša asinis (1974). Vairāk nekā trīsdesmit oriģinālkrājumu un grāmatu autors

 

Atdzejojis galvenokārt no romāņu valodām – spāņu, portugāļu, rumāņu, sniedzot iespēju latviešu lasītājam iepazīt līdz šim latviski nepieejamas dzejas vērtības. Uzskata, ka arī atdzejojumā ir jāskan labai latviešu dzejai

  

Politisku motīvu dēļ 1970. gadā izslēgts no Latvijas PSR universitātes

 

Divus gadus studējis spāņu valodu un literatūru Kišiņevas universitātē

 

Bijis izdevējs, vadījis apgādu Minerva, kas specializējās dzejas un filozofiskas literatūras izdošanā

 

Izdevis žurnālu Grāmata un kulturoloģisko žurnālu Kentaurs