Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvojis Pētera Krilova jauniestudējums – Marijas Bērziņas monoizrāde Mollija saka: jā.* Runa ir par Džeimsa Džoisa Ulisa Molliju – Leopolda Blūma sievu. Izrādes pamatā ir Dzintara Soduma latviskotā romāna 18. nodaļa.
Modernisma literatūras virsotne – Džeimsa Džoisa romāns Uliss tiek uzskatīts par teātra skatuvei nepiemērotu darbu gan tā apjoma, gan sarežģītības dēļ, taču ir drosmīgie, kas šo neiespējamo misiju lūkojuši veikt. Viens no tiem ir Jevgeņijs Kameņkovičs, kurš, pēc gadu ilguša mēģinājuma procesa, Pjotra Fomenko meistardarbnīcā Maskavā 2009. gadā laida klajā inscenējumu sešu stundu garumā.
Pēc tā noskatīšanās atbilde uz jautājumu – kāpēc viņš šim lielromānam ķērās klāt – neradās. Tā bija fragmentāra romāna ilustrācija ar saraustītu dzīvības līniju, kas lika te snaust, te priecāties par aktieru darbu, jo veiksmīgākās epizodes, kuru pamatā spraigāka darbība, atklāja Fomenko audzēkņiem raksturīgo vieglo, artistisko spēli. Taču joprojām labi atceros Poļinas Kutepovas Mollijas monologu, šo apziņas plūsmas straumi, ko trauslā aktrise šļāca zālē dramatisma piesātinātā daudzkrāsainā un jaudīgā emociju izvirdumā. Par to viņa arī saņēma Zelta masku kā labākā aktrise.
Salīdzinot, mūsu Mollija Marija Bērziņa ir pilnasinīgāka Džoisa varone. Poļina Kutepova ar sīksprogaino rudo matu kuplajiem viļņiem pār pleciem un baltās smalkās naktskrekla rišās bija vēsā skaistule, Marijas Bērziņas Mollijai piemīt tas seksapīls, kas smaržo gan pēc virtuves, gan kaisles sviedros saņurcīta palaga. Kā nesen no gultas izkāpusi, Mollija iznāk skatītāju priekšā mākslinieces Kristīnes Abikas veidotajā pieticīgajā, bet precīzām detaļām izliktajā telpā, kurā Mollija, katūna naktskreklā vai rītasvārkos, līdzinās itālietei Annai Manjāni – nāk prātā filma Tetovētā roze, un gaisā šķietami uzvēdī ne jau Īrija, bet siltās zemes, kur saulē briest sulīgi persiki.
Mollijas monologs jeb 18. – Penelopes – nodaļa ir bez interpunkcijas zīmēm rakstīta vārdu virtene četrdesmit lappušu garumā. Režisora un aktrises kopdarbā teksts sastrādāts tā, ka šķiet, milzīgs ezers iekomponēts pilsētas kanālu sistēmā, nezaudējot neko no dziļās ūdens pasaules bagātībām.
«Stāsts par Molliju ir stāsts par sievieti, kuras galvā haotiski, paradoksāli, spilgti, brīžiem melīgi, bet brīžiem līdz pēdējam dvēseles plikumam skarbi un neķītri lēkā viņas dzīves kumosi,» – tā programmiņā raksta Pēteris Krilovs. Aktrise rada iespaidu, it kā Mollijā būtu visas četras stihijas – dabas pamatelementi un pati dzīvība. Viņā jaušama kvēlojoša uguns, kas pašas izsauktā vēja pūsmā var uzšauties augstās liesmās. Aktrise pusotru stundu ilgā monologa laikā Mollijai liek čalot un guldzēt, viļņoties un rimt, taču ārējais miers ļauj nojaust par spēku, kas tumst dzīlēs.
Pēc Džoisa veidotās romāna shēmas, Mollijas nodaļai atbilstošais orgāns ir miesa, simbols – zeme. Un Marijas Bērziņas Mollija patiesi šķiet tik silta kā saules piesildīta auglīga zeme, taču viņā ir arī tas maģiskais spēks, ko var raksturot dažādi. Spānis Federiko Garsija Lorka to nodēvēja par duendi – melnās skaņas, kas nāk no zemes dzīlēm. Marijas Bērziņas Mollija ir kā sievietes dabas pilniemiesojums ar visu to miesisko, kas tur pie zemes, un netveramo, kas ļauj celties virs tās – ar neremdināmu iekāri, ar savas sievišķības spēka apzināšanos un manipulēšanu, ar greizsirdību un mīlestību, ar sevi kā apliecinājumu dzīvei tās skaistumā un skaudrumā.
Aktrisei piemīt apburoša pašironija, kas neļauj krist pārspīlējumos, taču, protams, lomas pamatā ir groda struktūra, pa kuru virzīties un ko aktrisei piepildīt ar savu personības spēku. Mollija ir ļoti veiksmīgs Marijas Bērziņas darbs, kas kārtējo reizi spoži apliecina Pētera Krilova pedagoga talantu.
Mollija saka: jā Jaunajā zālē turpina Pētera Krilova t. s. inteliģento izrāžu sēriju, kuru pamatā ir izcila literatūra – repertuārā joprojām ir Lūgšana resnajai tantei (Džeroma Deivida Selindžera Frenija un Zūijs) un Rudens Pēterburgā (Džona Maksvela Kutzē The Master of Petersburg). Pēteris Krilovs šos tekstus, kurus, var just, pārzina kā savu kabatu, slēdzis vaļā ar pietāti pret vārdu. Viņš izrādē ar (caur) aktieriem iedzīvina teksta prāta un sirds līnijas, radot spēka vārdus. Mollija saka: jā ir gaiša, priecīga un stiprinoša izrāde, jo aktrise un režisors mīl Molliju, līdzīgi kā Dievs mīl cilvēkus ar visiem viņu dēmoniem.
*Ar izrādes nosaukuma rakstību gan ir jukas, jo pats teātris piedāvā divus variantus. Proti, mājaslapā norādīts – Mollija saka jā!, programmiņā – Mollija saka: jā. Tā kā uz papīra drukātam tekstam sliecos ticēt vairāk, tad izmantoju pēdējo variantu.
