P.S.Kultūra: Mārtiņš Vilkārsis: "Beigās būs tikai Rainis" 3 komentāri
 
P.S.Kultūra

Mārtiņš Vilkārsis: "Beigās būs tikai Rainis"

 
Lauris Vīksne

Ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi tikāmies pirms viņa fotogrāfiju izstādes 12 atklāšanas Fabrikas restorānā pēc brauciena uz Latgali, kurā viņš apmeklēja Daugavpili un Rēzekni un atgriezās patiesi pozitīvi pārsteigts. Par Daugavpili, kas moderna pilsēta, un Rēzekni, kurā klusi un mierīgi uzcēla koncertzāli un Zeimuļu, bet citviet kultūras būvju celtniecība notiek lēni un smagi. Mēs runājām par fotogrāfiju, scenogrāfiju, laikmetīgo mākslu, Latvijas un Krievijas maigo tuvināšanos un kultūru, kurā «jebkurš var justies kompetents».

– Kāpēc tagad radās doma par izstādi?

– Kad strādā teātrī, kādu apkalpo, taisi kaut kam, laiks iet, un ik pa laikam gribas arī kaut ko sev. No dažādām pusēm man diezgan ilgi bikstījuši. Diezgan ilgi ar tēmu muļļājos. Pēdējā izstāde bija 2001. gadā, tā sirsnīgi sen. Kā ienācu teātrī, tā mana personiskā māksla beidzās. Tad varēja tā bezatbildīgi atbrīvoties un mālēt. Tagad kaut kā – domā, kāpēc to dari... Esmu arī atsācis gleznot, bet tur atbildība ir tāda, ka neesmu nonācis līdz skaidrībai, ko tad īsti varu un gribu. Laiks ir pagājis, un pret to attiecos nopietnāk. Fotografēju es tiešām ļoti sen un daudz. Tā ir kā glezniecības kompensācija. Izstādē ir divpadsmit sieviešu portreti. Sievietes ir pilnīgi dažādas gan pēc vecuma, gan nodarbošanās. Tur nav tīra fotogrāfija, bet digitāla glezniecība, kuras pamatā ir portreti un vēl daudz kas tam visam virsū. Diezgan apzināti gribēju, lai tur nebūtu neviena aktrise, tomēr trīs ir ielavījušās – Agnese Jēkabsone, lietuviešu aktrise Inga no Kauņas teātra, kas spēlē Hananā Panevēžā, un Dace Eversa. Trīs mēnešus es to darīju. Tie cilvēki paši nāca pretī, īpaši nedomāju – nu tagad meklēšu. Piemēram, Dana – viņa strādāja Dailes teātrī, bufetē, un es viņu vienudien redzu ar hokeja nūju. Izrādās, viņa spēlē hokeju, ir hokejiste profesionālā līmenī. Tā es viņu formas tērpā nofotografēju. Kaut kas saliekas, pat nezinu, kāpēc. 

– Kāpēc tieši sievietes?

– Fotogrāfijā mani interesē cilvēks, nevis abstrakcija. Tas ir process, kad viņu fotografē, – centos to darīt nespeciāli. Nevis uzliekam gaismas un nu pozē – tā man nepatīk. Sarunājām randiņu, es atnāku ar fotoaparātu, un ejam pastaigāties. To jebkurš fotogrāfs pateiks – tā ir psiholoģija, kamēr dabū to, ka nepozē, ka ir tāds, kāds ir. Tā ir neliela pētniecība. Tie slāņi, ko esmu salicis fotogrāfijām virsū, šķiet, tam cilvēkam atbilst. Kāpēc sievietes?... Interesantāk. Esmu estēts. Kaut gan man ir viens projekts – viena onkuļa pētniecība, ko esmu fotografējis desmit gadu garumā. Tā nevilšus sanāca. Viņš dzīvo Latvijas laukos, ir t.s. nahļebņik – pieskata mājas par vēdera tiesu. Viņam ir vesela dzīves filozofija, kā tur dzīvo, lasa sēnes. Bet samērā jauns vecis, 57 gadi. Tā pētniecība ir interesanta, kā līdz tam nonāk.

– Sanāk antropoloģiski pētījumi.

– Jā. Es varbūt gribētu gleznot tos cilvēkus. Rotko mākslas centrā ir viņa citāti pie sienām un viens par to, kā nonācis līdz abstrakcijai, – centies gleznot cilvēkus, bet nevarējis nekādā veidā dabūt to, ko grib – cilvēka būtību –, tāpēc aizgāja uz to, ka mēģina uzlikt sajūtu. Zināma radniecība tajā ir – ja es varētu tās sievietes uzgleznot tā, kā esmu iedomājies... Bet nu nav. Ja pat Rotko nebija tās varēšanas, ko tad es.

– Klausoties domāju, ka tev taču bija nodoms par režiju. Režisora darbs ietver cilvēkpētniecību, un sanāk, ka tādējādi šo savu domu par teātra režiju pārnes uz fotogrāfiju izstādi.

– Tā varētu būt. Te mani neviens nekoriģē, tikai pats sevi. Te daru, ko gribu un kāpēc es gribu. Saistībā ar šīm divpadsmit sievietēm man jautāja – nu un kāda tev ir koncepcija? Ir forši neskaidrot. Tagad jau viss sākas ar koncepciju. Kad aizej uz izstādi, man vajag bez jebkuras koncepcijas sajust, vai ir tur enerģija vai nav. Pēc tam, ja ir, labi, var izlasīt koncepciju. Nevis tā, ka vispirms nāk koncepcija, man jāizlasa piecu lappušu traktāts, lai nonāktu līdz jēgai. Man liekas, pirmā lieta ir, ka man jāsniedz kāda emocija. Koncepcija jau veidojas no tēla, kas uzlikts. Tad es būtu rakstnieks, bet neesmu, tāpēc to tēlu vizualizēju.

– No tā izriet jautājums – cik brīvs jūties teātrī?

– Man ir sajūta, ka arī teātrī jūtos brīvs, bet ir tehniski ierobežojumi, dažādas varēšanas vai nevarēšanas...

– ...kas idejām apcērp spārnus.

– Jā. No otras puses, jebkādi ierobežojumi arī var būt radoši. Kad nonācu Maskavā, pirmoreiz dzīvē bija tā, ka Ļenkom teātrī tehniskais direktors pateica: – Mārtiņ, mēs varam visu, jūs tikai izdomājiet.

Jo parasti ir tā, ka noskaita, ko mēs nevaram. Tad, kad iedod to brīvību un liekas – nu tagad es!... Tad sapratu, jā, bet ko tad? Ja ir apstākļi, kas piespiež iziet no situācijas, reizēm izdomā risinājumu, ko pie milzīgas naudas izdarītu. Ne jau no naudas daudzuma atkarīga māksla. Traģiski ir tas, ka visu laiku jāstrādā bada apstākļos, jo kādu brīdi jau var mierīgi un ļoti radoši. Ir lietas, kuras vienkārši nevar tāpēc, ka nevar.

– Man jau šķiet, ka «Vilkārsis» un «dārgi» teātra vidē ir gandrīz sinonīmi, jo tavas scenogrāfijas tomēr saistās ar vērienu un dārdzību.

– To es zinu, dažiem teātriem esmu kā bieds – kas tagad atkal... Ja tā ideja ir atnākusi... Skaidrs, ka Doktors Živago Valmieras teātrim scenogrāfiski bija ārprātīgi sarežģīts uzdevums arī apjoma ziņā. Kad uztaisīju, pats nezināju, kā to mājiņu izārdīs. Man funktieris bija, un cepuri nost, kā to izdarīja. Bet, ja tā doma tāda atnākusi, tad parādi funktieri direktoram un ir jāizšķiras – vai uz to parakstāmies vai deletijam un nedarām. Ir lietas, kur var līdz kādam līmenim piekāpties un māksla kopumā necietīs, un ir tādas, kurās nevar, jo tad sāk ciest. Nav jau visi projekti tādi. Bet varu teikt, ka personiski man patīk tā – ar vērienu. Bet var ļoti dažādi.

– Vari nosaukt darbu, kas tagad pirmais nāk prātā – ar lielu gandarījumu.

– Runājot par pēdējiem, Doktors Živago tiešām milzīgu gandarījumu radīja. Jo tas nenāca un nenāca. Tāpat kā Indra Roga ar dramatizējumu mocījās, es arī lasu un nesaprotu, kā tās trīs revolūcijas un divus karus divdesmit ainās uzlikt. Bet viņa teica – neuztraucies, Pasternaks pretojas, un tad vienā brīdī... Tieši tā arī bija. Mocījos, mocījos, un – čik! – atnāca. Šķiet, ka arī izdevās realizēt, ko gribējās. Pašam patīk. Skatītājam jau vienmēr patīk, ka viņš atnāk un ierauga – ir! Es visu saprotu, man pielēca. Un tad ir lietas, kur risina citus uzdevumus, kas ir smalkāki un nav tik uzkrītoši, jo virspusēji, tad saka – ā, kas tad tur bija, pelēks viss. Man arī Piafa, liekas, galīgi nav zemē metams darbs, bet tas nav uzkrītoši, ar pirkstu acī, tas slānis ir citādāks, nav demonstratīvs, vairāk uz sajūtu. Pašam ir sajūta, ka pamazām eju uz to, ka tikai Rainis paliks. «Es un Rainis» vairs nav, vismaz ir «Rainis un es». Beigās jau būs tikai Rainis. Man tā nevienam īpaši negribas demonstrēt pozu – Vilkārsis baigi krutais un es tagad – eh, šitā izdomāšu! Tām lietām pašām jāatnāk. Varmācīgi sevi demonstrēt, es vismaz ceru, man ir pāri.

– Laikam nav pieklājīgi scenogrāfam, kas piecas reizes Spēlmaņu nakts balvu saņēmis un vēl sešas bijis nominēts, jautāt – vai jūties novērtēts, bet riskēšu...

– Tas lielākais novērtējums ir tas, ka man netrūkst darba. Paldies Dievam, ar mani grib strādāt un darba man ir daudz. Tātad kaut kāda jēga tam ir. Tās balvas – vienu gadu dabū, otru jau aizmirsuši. Tas nenoliedzami ir patīkams brīdis, bet neko jau tas dzīvē globāli nemaina. Var rakstīt kritikas, bet galvenais jau ir – kā paši sevi novērtējam. Vismaz to attieksmi saglabāt pietiekami racionālu, neiekrist eiforijā. Tagad Laurai Grozai teicu – viņa par Piafu ir saņēmusi nu tādas atsauksmes, tā jau vairs nav kritika, saldāk nevar –, tikai nomierinies un izdali to visu ar desmit. Laurai gan ir ļoti veselīga uztvere, jo nekad nav tik labi, lai nevarētu būt vēl labāk. Protams, tas ir patīkami, kad par tevi ko labu uzraksta vai pasaka. Tagad es arī cenšos, jo labās lietas cilvēkiem ir jāsaka. Es biju tādā sajūsmā par Radio kora koncertu Gorā, ka aizsūtīju Sigvardam Kļavam īsziņu. Jo tas ir ģeniāli. Labās lietas ir jāsaka, par sliktajām var paklusēt.

– Kāda tev tagad ir darba piedāvājumu ģeogrāfija ārpus Latvijas?

– Notiek sadarbība ar Lietuvu, viens projekts ir Maskavā Et Cetera, maketu esmu nodevis. Tā ir pilnīgi jauna luga par Krievijas vidieni, Mosina šautene. Aleksandrs Kaļagins pats būs režisors, savs teātris, un dara, kā sajūtas. Decembrī jau sāks ražot dekorācijas, pirmizrāde septembrī, bet meistars grib aprīlī sākt mēģināt pilnā dekorācijā. Pēc Sergeja Bezrukova piedāvājuma rudenī varētu būt Maskavā vēl viens darbs kopā ar Džilindžeru. Šogad maijā Sanktpēterburgā bija operete Grāfs Luksemburgs. Bija piedāvājums strādāt Izraēlas teātrī Gešer, bet nevarēju ar laikiem savienot. Latvieši tagad Krievijā ir modē. Atkočūns bija runājies ar Majakovska teātra māksliniecisko vadītāju Mindaugu Karbausku, un viņš bija teicis – Roland, tagad modē ir latvieši.

– Kā to skaidrot?

– Krieviem jau ir skaidrs, kas ir lietuviešu teātris, nav vairs jaunu atklāsmju. Viņi ir sapratuši, ka turpat blakus arī ir kaut kas interesants, turklāt krietni atšķirīgs no lietuviešu teātra. Tas viss sākās ar to, ka Latvijā iestudēja Kirils Serebreņņikovs, pēc tam Aleksandrs Morfovs. Kaļagins par mani uzzinājis no Morfova. Otra lieta. Neuzskatu, ka no Krievijas valdības ir dotas tiešas direktīvas Baltijas virzienā, tomēr domāju, kas tāds varētu būt. Mēs jau esam priecīgi, aizbraucam tur, ir citi līdzekļi, var izpausties un sevi parādīt, bet tā ir tāda maigā integrācija, pret ko neviens īpaši neiebilst. Labāk ņemiet no Baltijas, nevis no kaut kurienes. Tā arī Zelta maska šeit notiek, izrādes skatāmies. Tas viss ir ļoti forši, bet tam ir arī otra puse.

– Tā ir politika.

– Tā ir maigā tuvināšanās, kam šķēršļi netiek likti. Labi jau, ka tas ir kultūras jomā, jo tajā varam saprasties. Bet tik vienkārši tas nav noteikti.

Kāds ir tavs viedoklis par laikmetīgo mākslu?

– Pats mākslas jēdziens ir nonivelēts. Uzraksti pamatojumu, un jebkas ir māksla. Māksla tomēr ir tik personiska un kāda nu kuram šķiet. Man nepatīk virspusība. Par to pašu fotografēšanu. Es to daru piecpadsmit gadus, un pirmo reizi būs izstāde. Man vienmēr bijis drusku bail, jo uzskatu, ka ir daudz profesionālāku cilvēku šajā jomā. Diletants neesmu, mākslinieka izglītība man ir, taču tas nav mans profesionālais darbs, bet starpposms, izpausmes veids. Tagad katrs, kuram ir rokā fotoaparāts, sajūtas kā mākslinieks, vienam tāda izstāde, otram šitāda. Laiks jau visu noliks savās vietās. Kas man personiski ir māksla – tā ir Ilmāra Blumberga izstāde. Tur pat kaut ko komentēt ir muļķīgi. Tajā pašā laikā – es biju uz Blumberga izstādi, kad bija slavenie Rīgas svētki un lidmašīnas lidoja pa gaisu. Visa Rīga gavilē, ēd pončikus, skatās uz lidmašīnām un gavilē, mēs ar Ingrīdu ieejam Arsenālā, kur tikko atklāta izstāde, cilvēki turp varētu gāzties. Bet zālē ir vēl trīs cilvēki un tie paši visi pazīstami. Nupat Latgale mani ļoti pozitīvi pārsteidza. Pat ne Rotko centrs, kas tomēr arī ir fantasmagorija. Ej pa Imperatora ielu, kur bomži un suņi, un pēkšņi kaut kas tāds priekšā. Un seši lati ieejas maksa, ko Daugavpilī, manuprāt, neviens nevar atļauties. Bet forši, ka ir, jo kultūrtūrisms tādējādi sākas. Otrs pārsteigums bija par Goru, kas nozīmē, ka situācija tomēr nav tik bezcerīga. Teica – tūkstoš vietu zāle, Rēzekne, kurā ir palikuši 25 tūkstoši cilvēku, kas to apmeklēs. Bet tas Vestarda Šimkus un Radio kora koncerts, uz kuru pa dienu nopirku pēdējo biļeti... Viss bija pilns, cilvēki nopietni klausās pilnīgā klusumā.

– Amats, amata prasme un nozīme vairs nav tik būtiska, ja teju katrs šodien var būt mākslinieks.

– Amats ir svarīgs, bet nav nekāds jaunums ar Talantu fabrikām, kur guļ ekrāna priekšā un jebkas ir jebkas un jebkurā brīdī. Kaut kādos sārņos jau tas viss aizies. Prasības ir ļoti zemas pret sevi. Ja tev liekas, ka bez izglītības vari sevi nosaukt par mākslinieku... Nu sauc. Amats dod iespējas. Ka vari izdarīt, ko gribi. Man prasa – cik ilgi tu domā, cik ilgi taisi scenogrāfiju. Pie tā paša Živago mocījos tīri tehnoloģiski, un paiet pusotra diena, kamēr novedu līdz tam, ka varu nodot. Man pirksti strādā ātri, bet tā ir mana profesija un tas man ir pluss, ka to varu izdarīt ātri un kvalitatīvi. Bet nonākt līdz tam... Profesija ir tas, ka spēju savu ideju īstenot līdz galam tā, kā esmu izdomājis, un pa ceļam nepazust tulkojumā.

– Lasīju Borisa Vipera esejas, par paaudžu teoriju. Mākslinieki nedzimst vienmērīgi, bet pulciņos. Runājot par 19. gadsimta mākslinieku paaudzēm, viņš secina – pirmā paaudze, kurā, piemēram, Feders, ir lielākoties krodzinieku dēli, un viņi ir vairāk tendēti uz pasauli, jo krogā notika intensīva informācijas apmaiņa, tie pasaules vēji bija izteiktāk jūtami un neveicināja latvisko stilu. Otra, kurā Rozentāls, nāk no vienkāršās zemniecības un provinciālās inteliģences, un aina jau ir cita. Bet, par laiku domājot, ja šo pārnes uz mūsdienām, tad mēs totālā informācijas caurvējā dzīvojam. Likumsakarīga šķiet vēlēšanās patverties meža būdiņā.

– Man personiski gribas nolīst. Pietrūkst vientulības. Bet ir tik grūti atrast, kur nolīst. Nupat es tiešām ļoti apzināti iekāpu autobusā un aizbraucu uz Daugavpili. Un tas ir paradokss. Vakarā pēc izrādes sēžu viesnīcā, dzeru kafiju, un man atnāk īsziņa – kurā stāvā tu esi? Mintauts, Jelgavas aģentūras Kultūra direktors. Viņi atbraukuši uz Rotko centru, un kāds mani liftā redzējis. Bet esmu iesēdies autobusā aizmukt... Tad jau tiešām mežā. Dzīves ātrums ir nesalīdzināms un informācijas daudzums ir briesmīgs, naidīgs. Pūlis un masa izspiež. Tas ir neizbēgami.

– Tev darbu apjoms ir aptuveni desmit iestudējumi sezonā.

– Pat vairāk.

– Kā to var?

– Nezinu. Pats nezinu. Jo tad, kad sāku, man šķita, ka var darīt tikai vienu, paralēli nav iespējams. Nezinu, kā tas notiek, bet, ja man tagad nav ko darīt, es palieku slims. Kaut arvien vairāk gribas lēnāk un mierīgāk. Ja nav intensitātes, jūku prātā. Varbūt smadzenēs kaut kāda ķīmija notiek. Cik mēs vispār no smadzeņu kapacitātes izmantojam. Ja liek virsū tam datoram, tas jau arī dod ārā, bet restartēšanās iespējai ir jābūt.

– Divi gadi aizritējuši, kopš aizgāji no Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja amata. Kā tagad raugies uz šo lēmumu? Bija pareizs?

– Jā, pilnīgi. Manā uztverē, tas ir pilnīgi godīgi gan pret teātri, gan pašam pret sevi. Es arī Andrim Vītolam toreiz teicu – pamēģināšu. Nepamēģināsi, neuzzināsi. Bet, ja tas man darīs gauži, es iešu prom. Tā arī izdarīju. Man nav šī varas gēna. Ne sliktā nozīmē. Bet teātris neapšaubāmi ir jāvada pietiekami autoritāri. Citādi tā ir anarhija. Teātrī, īpaši tādā milzīgā organismā kā Daile, neviens lēmums nav pareizs. Nevar būt pareizs pēc definīcijas, vienmēr būs kādam pieņemams un citam pilnīgi nepieņemams. Labi, ka es to pietiekami laikus sapratu, ka man šī gēna nav. Man tomēr svarīgāk ir, ka tagad varu atļauties šo – nobildēt divpadsmit sievietes un izdarīt prieku sev. Un varbūt kādam citam arī no tā ir prieks. Par Džilindžeru domāju – viņš ir īstajā vietā, jo māk savākt kolektīvu. Daile ir milzīgs organisms, tas nav vienkārši. Nav neviena teātra, kur nebūtu intrigu, ambīciju, problēmu. Tas ir tikai normāli, jo tā ir radošu cilvēku kompānija, kur katram ir savs viedoklis par jebko. Jo, cik galviņu, tik balstiņu. Tad ir jautājums, vai ir harismātiskais līderis, kurš spēj to visa haosa kori uztaisīt.

– Bet jautājums jau rodas par to, kāpēc tieši par Dailes teātri publiskajā telpā tās negācijas uzvirmo.

– Man ļoti patika, kā teica Jans Villems van den Boss, kad Dailē iestudēja savu pirmo izrādi – to nu ir sapratis, ka te katrs skatuvnieks ir zvaigzne. Tas nav ne labi, ne slikti. Un kas tad presi interesē. Man par žurnālistiku ir viedoklis. Ļoti skarbs un riebīgs.

– Pasaki!

Ja ir mazākais iemesls, no kā var izpūst sensāciju, pat uztaisīt ne no kā, tad obligāti izmantos. Nupat Latvijas Televīzijā sākās raidījums Aizliegtais paņēmiens. Tad es domāju – cīnās par godīgumu, bet ar negodīgu metodi. Kas tad tas tāds ir? Žurnālista ētika? Visu nosaka reitingi un mārketings.

Tieši tā, jo medijiem ir jāpelna, lai varētu eksistēt.

– Avīzes tāpat kā teātris ir šajā pelnīšanas situācijā noliktas. Ja vienā avīzē mazāka kaka nekā otrā, tad mūs mazāk pirks. Un uz to šancējam. Tā sabiedrība tiek nozombēta. Tas loks, kam vajag ko nopietnu, paliek tik šaurs un mazs. Viss tikai izklaide un mārketings. Lai tikai pārdotu. Runājot par kultūru. Vienīgā Nacionālās apvienības pastāvēšanas jēga ir kultūra, bet viņiem nav ko kultūrā ielikt. Tas ir traģiski. Citādi Nacionālajai apvienībai nav jēgas kā tādas. Ja kultūra saistās ar to, ka bērnudārzā iet ar granātām un automātiem tādējādi patriotismu audzināt... Tas ir traģiski. Tas ir bankrots, ja Nacionālajai apvienībai nav kultūras ministra.

– Bet jaunā kandidāte Dace Melbārde...

– Redzēs, kā būs, bet viņa jau arī nav no apvienības vides. Runa ir par to, ka mūsu valstī pietiek ar Fizkultūras institūta izglītību, lai vadītu kultūru. Taču nevienam neienāks prātā cilvēku ar Mākslas akadēmijas izglītību iecelt par veselības ministru. Bet otrādi – jebkurā situācijā, kultūrā var justies kompetents jebkurš. Tas ir skumji. Viesturs Kairišs precīzi pateica, ir runa par amatiem, pīrādziņu dalīšanu, nevis par vērtībām.

– Atgriežoties pie paaudzēm, kāda patlaban izskatās Latvijas scenogrāfija?

– Tas, ko teici par pulciņiem, režijā ir labi redzams. Lielais pulciņš bija Nepanesamā teātra artelis, tad pa kādam, un patlaban atkal jau ir grupa, kas ienākusi teātrī. Par scenogrāfiem – viss notiek normālā procesā. Laiks visu izvērtēs. Ir loģiski, ka laikabiedri strādā ar laikabiedriem. Veidojas domubiedru tandēmi. Esmu tagad Laurai Grozai bišķi pieķēries, jo arī gribas ar kādu jaunāku strādāt, ka neesmu vēl vecs. Lai uzlabotu asinsriti.

Mārtiņš Vilkārsis

Dzimis 1969. gada 7. jūlijā Jelgavā

Brīvmākslinieks

Izglītība: Latvijas Mākslas akadēmijas profesora A. Freiberga scenogrāfijas meistardarbnīca (1999–2001), scenogrāfa diploms; Latvijas Mākslas akadēmijas profesora A. Dembo dizaingrafikas meistardarbnīca (1993–1995), dizaingrafiķa diploms; Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaingrafikas nodaļa (1989–1993), Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskola, Dekoratoru nodaļa (1985–1989), Jelgavas 1. vidusskola

Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs (2010–2011); Dailes teātra galvenais mākslinieks (2007–2010); Dailes teātra reklāmas mākslinieks (2001–2002, 2004–2007); Rīgas Krievu drāmas teātra galvenais mākslinieks (2003– 2004)

Scenogrāfijas gandrīz visos Latvijas teātros (izņemot Leļļu teātri un Daugavpils teātri)

Piecas reizes saņēmis Spēlmaņu nakts balvu, Lielā mūzikas balva 2009 (Arturs Onegers Žanna Darka, Valsts akadēmiskais koris Latvija)

2003. gadā piedalījies Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē, personālizstādes: Pilnīgi mierīgi (2001), Neapnikt (2000), Latvijas zemūdens globuss (1999), Iluminators (1998), Tikai ūdens (1998), Revīzija šķūnī (1998), i (1997)

 

Komentāri [3]
#
As-ja 1.novembris 2013 18:55 atbildēt
Ceru,ka ilgāk būs Mārtiņš!
 
#
Inga 30.oktobris 2013 17:00 atbildēt
joprojām mīlu Vilkārsi!
 
#
Ja 29.oktobris 2013 19:39 atbildēt
kultūras cilvēkiem pieņemama Gobzema akcija, ko tur iebilst. Smuki.
Cīnīties par godīgumu..., to advokāts veica izcili, vai ne?
 
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers