Šomēnes klajā nācis dziedātāja Justa Sirmā (23) debijas albums Here I Am, kam par godu mūziķis bija devies nelielā klubu tūrē – pēdējais koncerts tās ietvaros būs ceturtdien, 31. maijā, Rīgas klubā One One. Pašlaik gan Justs koncentrējies mācībām – klāt eksāmeni, lai kļūtu par diplomētu pedagogu.
Lai gan Justs Sirmais mūzikā ir jau labu laiku, plašākai auditorijai viņš kļuva pazīstams pirms pāris gadiem pēc uzvaras konkursā Supernova un dalības starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā - viņš ar Aminatas dziesmu Heartbeat ir pēdējais, kurš šajā prestižajā pasākumā Latvijai izkaroja vietu finālā. Justs gluži vai personificē šīs paaudzes mūziķus: uz interviju ierodas ar longbordu (garš skrituļdēlis), pārliecinoši stāsta par pasaules mūzikas biznesa attīstības tendencēm, menedžmenta lietām, sociālajiem tīkliem, mobilo telefonu aplikācijām utt.. Šī ir jaunā paaudze.
-Līdz tavas tūres pēdējam koncertam atlicis mazāk par nedēļu, bet, cik noprotams, tev šobrīd pavisam citas rūpes galvā…
- Manas studijas ir finiša taisnē, četru gadu programma tuvojas izskaņai. Iesāku mācīties RPIVA, džeza un populārās mūzikas vokālā pedagoga nodaļā, taču šo skolu likvidēja un visu mūsu kursu pārcēla uz Latvijas Mūzikas akadēmiju. Tā nu sanācis, ka beigās visi pabeigsim akadēmiju! Šobrīd cīnos ar pēdējiem eksāmeniem. Nupat bija eksāmens specialitātē un kombo, kas notika Denisa Paškēviča džeza klubā kā koncerts - mums tur ļoti labi gāja, visi nopelnījām desmitniekus! Par to man baigais prieks! Tādi skolotāji kā Inga Bērziņa, Tālis Gžibovskis un citi teica, ka esam labākais ansamblis, kāds jebkad RPIVA ir bijis. Un tādi arī paliksim, jo mūsu gads bija pēdējais (smejas). Drīz būs bigbenda eksāmens, jāraksta bakalaura darbs utt. - tas viss paņem laiku. Pašlaik visi spēki tiešām tiek veltīti mācībām.
- Pēdējie pāris mēneši tev sanākuši tādā kā Eirovīzijas režīmā: albuma sagatavošana un izdošana, pirmie koncerti, mācības, tam visam pa vidu vēl ceļojums uz Bali utt.
- Patiesībā tādā nenormālā spriedzē un darbīgā režīmā ticis aizvadīts jau kāds pusgads. Lielākais skrējiens sākās februārī, kad vadīju Supernovu, kas man pasākumu vadīšanas jomā bija pirmais izaicinājums. Paralēli tam mēs ar grupu sacerējām mūziku Agra Daņiļēviča izrādei Mana daba - ir plānots šo mūziku rudenī noformēt albumā. To varētu raksturot kā world music - mūzika ir instrumentāla, es tajā nedziedu, esmu pie taustiņiem. Ar netipiskiem instrumentu izmantošanas veidiem mēģinām atspoguļot dabas tēmas, kas skartas šajā izrādē, taču neaizēnojot horeogrāfiju. Tā ir deju izrāde, kas domāta plašai auditorijai - interesanti ir gan bērniem, gan arī pieaugušajiem nav garlaicīgi. Scenogrāfija veidota no trīs vinčās pie griestiem piekārtiem izpletņiem, kurus regulē dejotāji, pārveidojot tos par mākoņiem, jūru vai vulkānu, plus tam klāt nāca milzīgs darbs no NA gaismotājiem, kuri izdomāja dažādas inovācijas. Ļoti interesanti! Katru izrādi spēlējām dzīvajā, veidojām arī dažādas performances. Februārī, kad iekrita arī Supernovas laiks, deju skolā Dzirnas lielajā zālē notika deviņas izrādes, bet rudenī plānots šo projektu turpināt.
- Nelielā tūre pa klubiem tuvojas noslēgumam. Kādas ir tavas atziņas par šiem koncertiem? Kas ir tava auditorija?
-Izdzirdot, ka Justam būs koncerts, lielākoties cilvēki šo ziņu asociē ar vienu vai pāris kompozīcijām. Ja albums nav dzirdēts, tad ir pagrūti saprast un izsecināt, kāda tad būs koncerta programma, ko Justs spēlēs, jo ir bijis absolūti elektroniskais Heartbeat, bet ir bijis arī akustisks regejs Ko tu dari grupas izpildījumā. Šāda mētāšanās pa žanriem bija manā iepriekšējā singlu stratēģijā, respektīvi, ik pa trim mēnešiem izdot kādu singlu ar videoklipu. Līdz ar to domāju, ka ne visi, kuriem, iespējams, arī patiktu mans jaunais albums, nonāk līdz koncertam, jo - viņi to vienkārši nav dzirdējuši! Ar šo albumu esmu mainījis savu uzstāšanās konceptu, jo iepriekš uzstājos ar dzīvo sastāvu, bet šobrīd tikai ar dīdžeju un dejotājām, kas vairāk piemērots klubu apmeklētājiem.
- Kā tu varētu raksturot savu albumu Here I Am un tajā iekļautās dziesmas?
- Tā nav tipiska popmūzika, jo šajās kompozīcijās nav iets pēc tā saucamo huku jeb āķu stratēģijas, nav pēc klasiskās pantiņš-piedziedājums-pantiņš formulas, tāpēc es teiktu, ka tā drīzāk ir elektroniskā deju mūzika. Šo albumu veidojot, iedvesmojos no DJ Makree, kurš arī visvairāk dziesmas tam sakomponējis, savukārt abi ļoti daudz ņēmām piemērus no pēdējā Ivana Dorna albuma. Arī viņš daudz eksperimentējis - iesākumā strādājis klasiskā popa žanrā, pēc tam pievērsies džezam, bet šobrīd aizvirzījies uz elektroniskā house žanru. Mūs šī uzdrīkstēšanās ļoti uzrunāja - nesekot klasiskajai formai un skanējumam, bet mēģināt mūzikā atrast kaut ko jaunu. Strādājot pie šī albuma, bija lielas pārdomas, uz kuru pusi doties, jo ideju bija daudz. Kādā brīdī mēģināju tās klasificēt: vienā kaudzītē liku popa meinstrīma idejas, otrā - avangardiskās underground idejas, vienas bija domātas albumam, bet otras - pagaidām nezināmajam projektam, kuru kaut kad varētu izveidot kā savu alter ego, piedāvājot tās pavisam citai auditorijai. Taču sapratu, ka šīs underground idejas mani bieži vien uzrunā pat vairāk nekā klasiskās. Nolēmu, ka nevajag baidīties, nevajag censties veidot tādu mūziku, ko kāds cits jau ir izdevis vai kas izklausītos pēc kāda cita. Beigu galā nonācu pie atklāsmes, ka abas šīs kaudzītes ir jāsapludina, lai tas būtu kaut kas svaigs un līdz šim šeit, Latvijā, vēl īsti nedzirdēts. Tā nu nonācām pie šī koncepta un pusgada laikā pabeidzām visas kompozīcijas.
- Pirms pāris gadiem jau it kā biji noslēdzis līgumu ar varenu skaņu industrijas koncernu Sony, jau kali plānus par Amerikas iekarošanu - kādā stadijā šie plāni ir tagad?
- Šis stāsts ir tāds pats, kā ļoti daudziem. Sarunas tuvojas noslēgumam, ir atsūtīts līgums, kuru caurskati ar juristu, un gatavojies to parakstīt, bet pēdējā brīdī kompānija paziņo, ka plāni mainījušies, nolemts vismaz pagaidām naudu konkrētajā projektā neieguldīt un nolikt to uz rezerves sliedēm. Varbūt kaut kad, bet varbūt nekad… Tā tas notiek ļoti bieži, it īpaši ar šādu mazu valstu mūziķiem, kurus ir grūti pārdot Eiropas tirgū. Riskanti ieguldīt naudu projektos, kur nav lokālā tirgus. Kad Sony man pateica nē, pirmā reakcija, protams, bija gruzis, bet pēc tam, pārdomājot to visu, es sāku šaubīties, vai tiešām man šāds līgums būtu vajadzīgs. Parakstot līgumus ar lielajiem leibliem, izveidojas dažādas situācijas. Protams, šīm kompānijām visās jomās ir daudz kontaktu un sadarbības partneru globālā līmenī, līdz ar to var parādīties daudz iespēju, taču šādu projektu viņiem ir ļoti daudz. Vari parakstīt līgumu un divus gadus nosēdēt bezdarbībā, jo nav pienākusi tava kārta. Un varbūt tā nepienāks nekad. Par menedžmentu atbild šīs kompānijas pārstāvji, un, ja viņi uzskatīs, ka nav pienācis īstais brīdis kaut ko laist klajā, vienkārši sēdēsi un gaidīsi. Ir ļoti jāuzmanās no šāda veida piedāvājumiem. Nesauksim vārdā, taču mums ir mūziķi, kas uzvar kādā šovā, paraksta līgumu uz trim gadiem ar lielu kompāniju, saņem pirmo summu, bet līdz ar to rokas tiek sasaistītas - pat koncertu nevar sarīkot bez kompānijas menedžmenta ziņas. Ir rūpīgi jāizvērtē, vai aiz šāda liela vārda Sony vai Universal neslēpjas liels ieberziens. Ir daudzi neatkarīgie leibli, kuri nespēj maksāt tādus honorārus un nenodrošina tik ietekmīgus sakarus, taču tie ir gatavi ar tevi strādāt uzreiz, turklāt ar krietni individuālāku pieeju. Es vasarā izdošu vienu dziesmu sadarbībā ar kādu britu neatkarīgo leiblu, tā būs kā pirmā pieredze.
- Šķiet, ka pēc Eirovīzijas tev bija radošā pauze, vai arī tas ir mānīgs priekšstats?
- Es nevarētu teikt, ka bija pauze, ja nu vienīgi šī albuma tapšanas gaitā nebija tik daudz dziesmu, kas būtu palaistas [radiostacijās]. Domāju, ka tas vairāk saistās ar psiholoģisko aspektu: Eirovīzija ir liels popularitātes bums, kas tiek iedots māksliniekam, bet šī vispārējā interese beidzas līdz ar konkursu. Vēl tiek uztaisītas dažas intervijas par to, kā tad tur bija, un viss - šis mākslinieks vairs nav aktuāls, un pēc pāris nedēļām karstāka jau ir cita informācija. Starp citu, tāpat ir ar jebkura cita šova dalībniekiem, tas ir tikai normāli. Par viņiem vairs nav tādas informācijas gūzmas, bet tas nenozīmē, ka konkrētais mākslinieks ir pazudis no aprites.
- Šogad debitēji sev neierastā ampluā - konkursa Supernova vadītāja lomā. Pirmie kucēni jāslīcina: jau izskanēja jociņi, ka jāliek likmes totalizatorā, cik reižu TV tiešraides laikā Justs atkal pārteiksies... Kāpēc vispār riskēji uzņemties šo lietu?
- Negribu mīt šauru taciņu, vēlos izmēģināt dažādus žanrus un amatus. Kad ienācās šis piedāvājums, protams, bija bažas par pieredzes trūkumu, jo tas ir ļoti sarežģīts uzdevums - četras tiešraides tik lielā šovā un tik lielas auditorijas pie TV ekrāniem priekšā. Atskatoties uz to visu, manuprāt, nemaz tik sūdīgi nebija. Protams, gaidīju negācijas pār savu galvu, bet tā būtu jebkuram jaunam vadītājam - mainoties ierastajiem šova vadītājiem, pār viņu pēctečiem vienmēr līs negatīvu komentāru gūzma. Ar to ir jāsadzīvo. Bet man baigi paveicās ar to, ka kolēģe bija Dagmāra Legante, ar kuru bija ļoti viegli strādāt un kurai varēja uzticēties. No šī pasākuma ļoti daudz iemācījos, jo būt TV šova vadītājam ir pilnīgi citādāk nekā dziedāt uz skatuves. Šova vadītājam iedod supergaru scenāriju, kurš ir jāzina no galvas, ausī runā kāds cilvēks, kurš ir pilnīgi kaut kur citur - tu viņam nevari atbildēt, un viņš tev var palīdzēt, tikai nododot kaut kādas konkrētas instrukcijas. Tajā pašā laikā jācenšas būt atraktīvam un interesantam, nepazemojot sevi un šovu. Tas ir diezgan liels izaicinājums, bet kopumā, man liekas, viss beidzās ļoti labi, un es nezinu, vai man vajadzētu pārdzīvot par savām pārteikšanās reizēm. Manuprāt, neko tik ļoti dēlī es nesalaidu, lai būtu par to jākaunas un jānosolās sev neko tamlīdzīgu vairs neuzņemties. Esmu ļoti priecīgs par paveikto darbu, un, manuprāt, arī skatītājiem viss likās OK.
- Esi sportisks jaunietis - skatos, ka aktīvi skeito un brauc ar skrituļdēli. Piekop arī citas aktivitātes?
- Ar skeitborda dēli braukāju pa parku un cenšos kaut ko darīt uz rampām, bet ar longbordu esmu draugos jau vairāk nekā divus gadus. Šis vairāk ir kā transporta līdzeklis, ar kuru aizbraukt no punkta A uz punktu B. Rīgai ļoti ērts braucamais, it īpaši vasarās - vari paņemt to padusē un ienest sabiedriskajā transportā, uz ielas tas nav jāpieslēdz utt. Un, ja vasaras terasē iedzer pāris aliņus, tad tāpat ar to vari braukt un nebaidīties, ka zaudēsi vadītāja apliecību. Arī velosipēdistus diezgan aktīvi pārbauda uz promiļu līmeni, bet par longbordu šāda likuma nav - paša ziņā, vai spēsi uz tā nostāvēt (smejas). Joprojām esmu sabiedriskajā organizācijā, kas brauc uz cietumiem, lai ar tur nometinātajiem uzspēlētu florbolu vai futbolu. Šoziem Cēsu kolonijā vienreiz pat uzspēlējām hokeju! Es to neesmu pametis, tā ir viena no manām sirdslietām. Šovasar piedalīšos arī Ghetto Floorball X sezonas mačos - katru otrdienu notiek florbola mači formātā trīs pret trīs. Jau pērn biju tajā iesaistījies, un arī šogad mums ir komanda. Tas tā, savam priekam.
- Kādi ir tavi tuvākie plāni?
- Idejas ir dažādas, bet to ir tik daudz, ka nespēju visām uzreiz pieslēgties. Ir jāsakārto laiks - līdz šim bija albuma lietas, tagad ir skola, un pēc tam es varēšu veltīt savus spēkus kaut kam citam. Noteikti gribu izveidot kā esošu projektu to, kas radās izrādes Mana daba sadarbības rezultātā, lai varētu apliecināt savu esamību arī world music žanrā. Ar to viss jau ir puslīdz skaidrs, bet ir arī dažādas idejas, kuras ir tikai izstrādes stadijā. Piemēram, vēlos izveidot mobilo aplikāciju mūziķiem - man šī ideja ir kādus divus gadus. Tā darbotos pēc Tinder tipa aplikācijas principiem, tikai mūziķiem, proti, izveidojot profilu un uzliekot tā darbības rādiusu, vari uzmeklēt citus mūziķus. Aizbraucot uz jebkuru valsti, jebkurā pilsētā tā varētu atrast jebkurā žanrā strādājošus citus mūziķus un satikties uz kopīgu jam session, mēģinājumu vai vienkārši pasēdēt pie kafijas tases, dalīties pieredzē un sapazīties. Ceru, ka man tam pietiks laika. Un visam pārējam arī!
