Šovasar (vai kā nu šo gadalaiku saukt…) britu indīroka grupa uzstājās festivāla “Positivus” noslēdzošajā daļā, tātad kaut kādai apjausmai par šīs apvienības spēlēto mūziku vajadzētu būt vismaz tiem aptuveni 30 000 klausītāju, kurus sev vien zināmā veidā starp pustukšajām Salacgrīvas Zvejnieku parka priedēm bija spējuši saskaitīt šī festivāla organizatori.
“Relaxer” ir britu trio trešais studijas albums, tā priekšteči bija “An Awesome Wave” (2012) un “This Is All Yours” (2014). Pirmais disks grupai ļāva tikt pie britu “Mercury” balvas, kā arī vairākām “Brit Awards” nominācijām, tostarp Gada grupas kategorijā, savukārt otrais ripulis sagādāja pirmo pozīciju britu topā un ļāva grupai arī ierakstīties prestižās “Grammy” balvas nominantu pulkā. Ja raugāmies no šādiem aspektiem, tad “Relaxer” vērtējams piesardzīgi - britu topā tas ir tikai sestais, arī mūzikas kritiķi pret to attiekušies diezgan rezervēti. 65 punkti no simts “Metacritic” rangā - tas nav diez ko godājams sasniegums. Šo albumu producējis Čārlijs Endrjū - tas pats vīrs, kurš strādājis pie abiem pirmajiem “Alt-J” albumiem. Varbūt vērts kaut ko pamainīt vismaz šajā jomā?
PAR. Lielākoties nomierinošas melodijas, kā jau to sola albuma nosaukums, taču ir arī pa kādām spriganākam gabalam - “In Cold Blood” un it īpaši a’la “The Doors” stilā ieturētā “Hit Me Like That Snare” ir pat vairāk neekā uzteicami gabali. Simpātisks ir arī Džo Ņūmena ņaudošais vokāls. Interesanti, ka šādu piesātinātu skanējumu “Alt-J” nodrošina ar minimālistiskiem līdzekļiem, proti, bez basģitāras.
PRET. Lai gan albums iesākas ļoti cerīgi, tā turpinājums ir absolūti garām - tas nav pat relaksējošs, bet miegains. Ņemot vērā, ka te ir tikai astoņas dziesmas kopumā 39 minūšu garumā, piemigšanai laika var nepietikt, taču braucot pie automašīnas stūres apskatāmo garadarbu labāk neklausīties. Nav brīnums, ka kritiķi par šo albumu rauc degunus - te ir viss un nekas, tas ir, katra dziesma savā stilā, bez vienota koncepta.
Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.
