Šī komanda tiek pieteikta kā ekoloģiskās mūzikas grupa – tas jau vien izklausās gana interesanti. Plašāks viņu izpildītā stila raksturojums skan tā: “folk/hipster/svingeru roka orķestris”.
Ansambļa līderis Arnis Veisbārdis skaidro: “Mēs ilgi domājām žanrisko apzīmējumu, kur lai sevi iedala. Tad mūsu albumu studijas variantā meita parādīja kādai paziņai un viņa teica: “Klau, bet tavs tēvs spēlē tādu folk-hipster-roku!”. Kāpēc vēl tie svingeri klāt? Jo moderni ir atzīties visās vājībās. Mēs atzīstamies, ka mums to patīk darīt kopā! Spēlēt. Un mainīties ar instrumentiem.” “Duceles” sastāvā muzicē ļoti pieredzējuši un profesionāli vīri: Arnis Veisbārdis (balss, ģitāras, buzuki), Andris Alviķis (balss, bass, akordeons, vijole, flautas), Artūrs Uškāns (akordeons, kokle, flautas, mandolīna, balss) un Mārcis Kalniņš (basģitārists). Grupas mūziķi saka, ka “īstenībā viņu mūzika ir pārdomu dziesmas, dzīve nav nemaz tik salda. Tās ir dziesmas ar sinepju plākstera piedevu, jo mazliet iekož un mazliet dziedē”.
PAR. Droši vien kādās zaļumballēs vai kāzās “Ducele” mūzika derēs. Piemēram, dziesma “Kad tie zēni prūšos gāja” ir gana lipīga, lai cilvēki uz to pavilktos. Tā viš i.
PRET. Piedodiet, bet šis nu gan galīgi nav klausāms pasākums, turklāt nekādā garīgajā un ķermeniskajā stāvoklī. Ja šo rindu autoram vēderu cepinātu ar gludekli un kājās mauktu inkvizīcijas laiku spāņu zābakus, tad valsts noslēpumi varbūt arī paliktu drošībā, bet liekot klausīties “Duceli” vairāk par vienu reizi tiktu izstāstīti arī tie, par kuriem nav ne mazākās nojausmas un kuri nemaz nav valsts noslēpumi.
*Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu “Randoms”.
