Grupu Dzelzs vilks nevar nepamanīt, tās atraktīvi spuraino bundzinieku Mārci Judzi arī ne. Taču nu viņš izvirzās priekšplānā: klajā nācis Mārča grupas Ryga debijas albums Catch Her Groove.
Mārcis Judzis ar savu grupu Ryga vienmēr izcēlušies arī ar dažādām provokatīvām darbībām - nav brīnums, ka uz debijas albuma un jaunās dziesmas Bunny Munro Waltz klipa prezentāciju Dailes teātra Epikūra dārzā ieradās Pašvaldības policijas pārstāvji, tā taču notika pašvaldību vēlēšanu naktī… «Dailes teātris grupai Ryga ir gandrīz kā mājas, un, protams, ir prieks, kad uz mājām atnāk ciemiņi. Šodien ir lieli svētki, ir ne tikai nospēlēta sezonas pēdējā izrāde [Bunny Munro], bet nāk klajā arī mūsu pirmais, jaunais albums,» tā uzreiz pēc prezentācijas teica Mārcis Judzis.
Āmurspēcīgie rīdzinieki
Šis albums ir grupas Dzelzs vilks bundzinieka Mārča Judža, kā viņš pats izsakās, «debijas bērns», kuram pats gan sakomponējis mūziku, gan arī sacerējis tekstus. «Albums ir angļu valodā, tur nav dažas tās daudziem jau zināmās dziesmas latviešu valodā. Tas fiziski tiek izdots arī Vācijā, Šveicē un Austrijā. Šobrīd ir tā, ka viens no albuma singliem jau skan rādžiņos šajās valstīs. Vācijā mūs dēvēja par «āmurspēcīgu popmūzikas grupu Ryga». Ja tā padomā, tad viņiem taisnība. Gads un divi mēneši - tas ir laiks, ko es esmu pavadījis studijā, neatejot no kases. Daudz? Manī ir pedantisms pret mūziku, droši vien albumu var ierakstīt arī nedēļas laikā, esmu dzirdējis, ka trīs nedēļu laikā to var izdarīt mierīgi,» skaidro Mārcis. Viņš joprojām uztur pārliecību par latviešu mūzikas iespējām izsisties plašākos laukos, par ko dzirdēts jau vismaz ceturtdaļgadsimtu no visdažādākajiem pašmāju māksliniekiem. «Es neticu un nekad neticēšu tam, ka no Latvijas nav iespējams mūziku eksportēt arī uz ārzemēm. Nav tā, tā nevar būt! Igauņi var, zviedri arī. Protams, tas ir ļoti grūts bizness, un, šos pāris gadus strādājot, ir veikti ļoti lieli finansiālie ieguldījumi - tie nav pāris tūkstoši latu. Saprotams, ka Eiropā sargā savu tirgu un labprātāk spēlēs savu mūziku, tomēr mēs esam panākuši, ka mūs spēlē un rāda arī tur. Domāju, ka esmu [kompānijas Mikrofona ieraksti repertuāra direktoru] Guntaru Raču jau izbesījis, jo katru rītu - tiešām katru rītu! - zvanu ar jautājumiem, kas ar šo vai to mūsu lietu ir noticis. Patiesībā tas ir nenormāls darbs. Piemēram, singls Say You Love Me Now jau šobrīd ļoti labi kotējas Lietuvā un Šveicē, tad tur vēl ir divi āķi, kas savu darbu izdarīs. Ja tu man prasīsi, vai man šis albums patīk, tad - jā, tas ir tāds, kādu es to biju iedomājies! Vai izdosies [to pārdot ārzemēs]? Tas jau atkarīgs no mums. Ja kaut ko ieņemu galvā, tad es to arī izdaru. Tas attiecas arī uz šo lietu,» nav iemesla neticēt Mārča pārliecībai.
Puisis ar grebeni
Pasaules mūzikā arī ir prakse, ka bundzinieki iznāk priekšplānā un kļūst par vokālistiem, piemēram, Fils Kolinss no Genesis. Grupu Ryga būtībā esot izveidojis lietuviešu režisors Oskars Koršunovs. «Rakstīju mūziku izrādei Izraidītie, biju iedomājies, ka to dziedās paši aktieri. Bet divas nedēļas pirms pirmizrādes pienāca režisors un teica - klausies, Mārci, bet kurš tad no jums dziedās?! Nu, kā kurš, re, kur ir - Gints Grūbe dziedās, [Lauris] Dzelzītis, [Lauris] Subatnieks, pa pilnam, kuri var dziedāt! Nē, nē, nē - tu uzrakstīji mūziku, tu arī dziedi! Tad es sapratu, ka nu ir dimbā, jo es taču visu mūžu Dzelzs vilkā esmu sēdējis pie bungām. Kāds es dziedātājs! Bet viņš kategoriski uzstāja. Paldies Dievam, ka Izraidītajos spēlējām skatuves bedrē, pirmajos koncertos pat speciāli pieliecu galvu, lai tikai neviens neredz, ka es dziedu,» smejas Mārcis. «Es biju šausmīgi sabijies! Vari visu mūžu būt uz skatuves, pie bungām, bet, kad nonāc priekšplānā, tas ir pavisam kaut kas cits. Svešas un nepazīstamas sajūtas. Bet pēc tam es sapratu - viss, ir jāiet uz priekšu.»
Interesanti sākusies arī Mārča muzikālā karjera. «Man ir sapņi, kuri piepildās, taču nevis tie sapņi, kad guļu, bet esmu nomodā - citi ar viena, citi ar septiņu vai pat desmit gadu nobīdi. Atceros, ka es gāju septītajā klasē, un tolaik parādījās grupa Guano Apes - man tā nenormāli patika! Viss, jātaisa pašam sava grupa, jo es kādreiz gribu spēlēt uz vienas skatuves ar Guano Apes. Mani no mūzikas skolas tolaik bija izmetuši. Par ko? Par to, ka neapmeklēju. Mālpilī mācījos sitamos instrumentus, bet tur nebija bungu, vajadzēja sist pa krēslu, tā kādu gadu situ pa krēslu, un man tas apnika, turklāt bungu skolotājs aizbrauca spēlēt uz Vāciju. Piedāvāja iet mācīties spēlēt ģitāru pie Jura Kaukuļa, bet man ģitāra galīgi nepatika. Bet bungas man gribējās, jānopērk, pēc tam jānodibina grupa, un tad kaut kad jau mēs dalīsim skatuvi ar Guano Apes. Par kādiem padsmit latiem nopirku bungas. Pāris klasesbiedri arī nopirka instrumentus, taču viņi ātri izdomāja labāk nodarboties ar skrituļdēļiem. Nu, un tad reiz pienāca apēdājs (grupas Apēdājs līderis Artūrs Jakovļevs - aut.), kurš arī mācījās Mālpilī, - eu, tev bungām normālas plēves? Nāc pie mums, uz pagrabu, kur visi metālisti spēlē! Kāpēc? Kā, kāpēc, varēsi trenēties! Bet ar vienu noteikumu - mēs arī spēlēsim uz tavām bungām! Ko man bija zaudēt, būšu vismaz vienā telpā ar džekiem, no kuriem kāds prot spēlēt ģitāru,» smejoties stāsta Mārcis. Pāris gadus nospēlējis apēdājos, reiz uzstājies klubā Pulkvedis - sarkana grebene, arī pārējais imidžs pēc labākajiem paraugiem. Tur nu Mārci esot ievērojis Andris Vilcāns, kurš ieteicis Jurim Kaukulim «šo te jauno čalīti» iekļaut projekta Deus Ex Machina sastāvā. Juris prasījis: «Jo?» Viņam baigi labie mati, turklāt viņš neko lieku nesit! «Es tiešām toreiz tikai taisnu ritmu kapāju. Pirmais mēģinājums bija Dailes teātrī, man laikam tad bija kādi 15 gadi. Pēc tam Andris aizbrauca uz Ameriku, un kaut kā sākām spēlēt ar dzelzs vilkiem. Jā, bet es taču nepateicu pašu galveno - pirms dažiem gadiem Liepājā bijām uz vienas skatuves ar Guano Apes! Sapņi piepildās! Protams, vienmēr ir jābūt realitātes sajūtai, taču ir arī jāsapņo, un jābūt ambīcijām, ko tu vēlies izdarīt.»
Automehāniķis un pavārs
Kāpēc gan sisties ar galvu mūrī, varētu taču mierīgi spēlēt bungas Dzelzs vilkos? «Man nenormāli to vajag! Kamēr spēlēju Dzelzs vilkā, man jau gadiem sēdēja galvā ideja, ka gribu spēlēt pats savu mūziku - ja es to nedarītu, es taču nojūgtos! Man vajag, kur izlikties ārā! Grupa Ryga ir - kā aiziet pie psihologa, uzrakstu dziesmu, un man paliek labi,» ar pārliecību saka Mārcis Judzis. Ar viņu izveidot interviju ir grūti - vieglāk būtu sarakstīt grāmatu, Mārcis ir labs stāstnieks. Droši vien arī pats varētu rakstīt. «Esmu mēģinājis strādāt birojā - nereāli! Starp citu, ja tev kaut ko vajag pārdot, es esmu labs pārdevējs. Man kādreiz pat bija būvfirma, tajā strādāja ap piecdesmit darbinieku, bet tas nav man. Es to varu izdarīt un pat ļoti kruta, bet tas nav man! Grāmatvedība, atskaites, birojs - nekad! Es to vienkārši nevarēju. Mūzikā es varu būt 24 stundas diennaktī, bet citā darbā, lai man kāds teiktu, ka jāierodas darbā deviņos un tur jābūt līdz četriem - nu, nē, nevaru!»
Ar Mārci vislabāk tikties Dailes teātrī, kas viņam ir kā mājas jau kādus padsmit gadus. «Jā, pirms tam ar Andri Vilcānu un Juri Kaukuli te spēlējām, tad ar vilkiem kādus desmit gadus nospēlējām Man arī būtu bail, tad trīs sezonas spēlēju Izraidītos utt. Starp citu, kad Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā mācījos par automehāniķi, daudzo koncertu dēļ man nācās kavēt skolu un tāpēc katru mēnesi staigāt uz komisijas sēdēm, kurās viens no jautājumiem bija par to, ka nepieciešams atskaitīt Mārci Judzi. Ceturtais kurss, palikuši tikai divi mēneši, esmu visas atzīmes izlabojis, taču tik un tā mani atkal sauc uz komisiju un metīs ārā. Nu, johaidī, tikai eksāmeni vēl palikuši! Ieeju komisijas zālē, un man prasa - klau, bet kas tu īsti gribi būt?! Es nodomāju, ja teikšu, ka automehāniķis, viņi taču mani izmetīs, nu kam tāds automehāniķis?! Teicu, ka gribu būt aktieris, mani vienkārši vecāki te piespieda mācīties. Labi, tad turpini mācīties. Esmu dzīvojis laukos, man tēvs lika traktoru skrūvēt jau tad, kad man bija septiņi gadi. Un es pabeidzu, biju pat trešais labākais džeks!» mūziķim atkal ir savs satriecošs stāsts.
Un ko brīvajā laikā? «Brīvajā laikā vedu bērnus uz skolu un atpakaļ no skolas. Taisu vakariņas. Man ēst gatavošana ir mīļākā nodarbe!» moži stāsta Mārcis. «Kāda ir mana iecienītākā recepte? Es ļoti daudz eksperimentēju: man parasti bērni ir blakus, lai pierakstītu recepti, jo, ja sanāks ļoti garšīgi, lai to varētu atkārtot. Reiz gan meita pateica tā: tēt, tu taču varēji vienkārši pateikt, ka visu, kas ir ledusskapī, ieliksi tajā zupā!»
***
Mārcis Judzis
• Dzimis 1983. gada 4. februārī Siguldā.
• Izglītība: Valsts Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums. «Starp citu, tur mācījās arī [ģitārists] Kaspars Zemītis, mēs vēl spēlējām vienā grupā. Pēc tam - Dzelzs vilka institūts!»
• Grupas Ryga vokālists, dziesmu autors; bundzinieks grupā Dzelzs vilks.
• Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Rūta. Bērni: Emīls Matīss (13), Patrīcija (10) un Roberts (7).
