Ceturtdiena, 18.aprīlis

redeem Jadviga, Laura

arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA: Yomi - "Genpei"

© Publicitātes foto

Ja tiktu piešķirta balva par pašu savdabīgāko latvju smagās mūzikas komandu, tad brašuļiem no grupas “Yomi” būtu grūti atrast konkurentus.

Šī grupa pievērsusies Senās Japānas leģendām, mītiem un vēsturei, uz skatuves kāpj kimono un līdzās ierastajiem roka instrumentiem spēlē arī dažādus jokainus austrumnieku “stroķus”, piemēram, šakuhači (kaut kas līdzīgs flautai), šamisenu (instruments ar trīs stīgām) un tamlīdzīgus. Šī komanda izveidota 2013. gadā, tās muzicēšanas stils tiek pieteikts kā japāņu folkmetāls. Grupas sastāvā ir četri mūziķi, kas “noslepenojušies” zem skatuves vārdiem Khurr (vokāls, tautiskie instrumenti), Isaz (ģitāra) un Tom (bass), bet pie bungām ir daiļā dzimuma pārstāve Stephanie. 2015. gada nogalē tika izdots “Yomi” debijas albums „Age Of Gods”, bet pagājušā gada nogalē klajā laists otrais garadarbs. Šis albums stāsta par tā saucamo Genpei karu (1180 - 1185), kas risinājās uz Honsjū salas 12. gadsimta beigās starp diviem vietējo klaniem un prasīja aptuveni 50 000 dzīvības. Albums iesākas ar kara dzelžu grabināšanu “Gion Bell Toll” un turpinās tādā pat garā, dziesmu nosaukumos dominējot vārdiņam “battle”. Šajā darbā skan angļu, japāņu un pat latviešu valodas - grūti saprotamu iemeslu dēļ kā pati beidzamā albumā iekļauta “Skyforger” dziesmas “Nakts debesu karakungs” kaverversija - it kā tāpēc, ka šī dziesma ataino aptuveni to pašu laika posmu, kad noticis Genpei karš. Jāpiebilst, ka albums ir iesniegts arī Latvijas Metālmūzikas Gada balvai - tās pasniegšanas ceremonija notiks piektdien, 10. februārī, klubā “Melnā piektdiena”.

PAR. “Genpei” šķiet daudz noslīpētāks un arī nobriedušāks par tā priekšteci, arī vokālists izklausās pārliecinošāk. Kādas trīs dziesmas (no kopskaitā 11) noteikti ir noklausīšanās vērtas: “Scarlet Banners”, “Battle Of Kurikara”, “All Is Void”. Šīs grupas mūzika nav tikai eksotika, tas ir visnotaļ konkurētspējīgs skaņu materiāls.

PRET. Iespējams, ka tā ir tikai pieraduma vaina, bet pat akordeons folkmetālā šķiet daudz iederīgāks (labākais piemērs - grupa “Varang Nord”) nekā jau minētais japāņu trīsstīgu štrunts, kas spēj sabojāt pat vislabākos skaņdarbus, piemēram, “On An Empty Battlefield”. Pārāk monotonā ritma sekcija arī atbaida no “Yomi” kompozīciju klausīšanās.