Savulaik skotu rokgrupa „Franz Ferdinand” vokālista Aleksa Kapranosa virsvadībā šķita ārkārtīgi perspektīva, turklāt ne jau velti – tās debijas CD „Franz Ferdinand” (2004) nudien bija teju vai perfekts, ko apliecināja arī vēlāk gūto balvu grēda. Arī „FF” nākamie abi ripuļi „You Cold Have It So Much Better” (2005) un „Tonight: Franz Ferdinand” (2009) kotējās gana augstu, lai gan šķita, ka šī atzinība vairāk balstās uz vecajiem slavas lauriem.
Pirms trīs gadiem izdotais „Right Thoughts, Right Words, Right Action” jau uzdzina žāvas un pat grūti pateikt, kas notika ar šo grupu, jo nekādas peripetijas saistībā ar sastāvu vai citas likstas netika piedzīvotas. Nu „ferdinandi” izcēlušies ar pavisam dīvainu savienību – metušies uz vienu roku ar brāļu Rona un Rasela Meilu tālajā 1971. gadā izveidoto sintīpopa apvienību „Sparks”, radot „indie rock/electronic” brigādi „F.F.S.”. Domas par šādu iespēju Kapranosa galvā esot virmojušas kopš 2007. gada, kad abu grupu mūziķi nejauši sapazinušies kādā koncertā Losandželosā, bet projekta izveidi stiprinājusi kā tikšanās pēc sešiem gadiem pie... zobārsta. Albums ierakstīts 15 dienu laikā – pareizi ir, ko tur daudz ņemties...
PAR. Pašironijas te netrūkst, tas ir labi. Albumā iespējams atrast arī dažas interesantas ļoti lietas, piemēram, ar teicamu taustiņu izpildījumu apveltīto „Dictator’s Son” vai līdz riebumam šķebinošo, taču aplam lipīgo „Police Encounters”.
PRET. „Franz Ferdinand” spēlēja ļoti labu mūziku, arī „Sparks” savulaik spēlēja ļoti labu mūziku. Kāda suņa pēc to visu vajadzēja sacūkot, kopā radot kaut ko tādu, kas nav ne zivs, ne gaļa? „Sparks” sintīpopiņš ar jauku elektronisko piesitienu 80. gadu beigās gāja pie dūšas gluži labi, arī par „FF” skanējumu šī gadsimta sākuma rokkoncertos varēja priecāties, bet šajā albumā viena grupa apēd otras pievilcību, te vairs nav nekā – ne no vienas, ne otras.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.
