Nupat nācis klajā savulaik slavenā repera Ozola jaunākais albums Atpakaļ nākotnē. Pēc skaita tas ir piektais studijas albums, kas šoreiz ir īpaši interesants ar to, ka pārtraucis pauzi sešu gadu garumā un atgriezis Ozolu aktīvajā apritē.
Atpakaļ latviski
Pirmais kādreizējās latvju pirmās hiphopa blices Fact basģitārista Ozola taustāmais darbs solofrontē dienasgaismu ieraudzīja pirms
15 gadiem – tā bija mazā kasetīte ar debijas singlu Neko 2005. Tam sekoja kulta albumi Cieņa un mīlestība (2001) un Augstāk, tālāk, stiprāk (2002), kā arī Dūzis (2003), bet 2009. gadā tika izdots CD Neatkarība. «Pēdējā pusotra gada laikā radās sajūta, ka man ir pienācis laiks atkal kaut ko izdot. Jau bija izdoti vairāki singli, piemēram, Mirāža, Sapņotājs, Piemēri un Ilgojos. Ap 2010.–2011. gadu bija ierakstīti vairāki singli krieviski, tomēr vēlāk sapratu, ka man labāk to būs darīt latviski,» atzīst Ozols, īstajā vārdā Ģirts Rozentāls. Viņam patīkot krievu hiphops, tāpēc arī radusies vēlme izmēģināt, «cik tālu vai tuvu ar to var tikt, bet sapratu, ka tālu nevaru, tikai tuvu». Ozols ir maksimālists un visu vēlas izdarīt pēc augstākajiem standartiem, tāpēc arī nolemts turpināt darboties dzimtajā valodā. «No 2012. gada izdevu pa singlam un klipam gadā, lēnām un nesteidzoties. Iesākumā plānoju sagatavot EP ar kādām sešām dziesmām, bet pagājušā gada sākumā sapratu, ka nav ko muļķoties, jāiet uz visu un jāieraksta tik daudz, lai tas izskatītos pēc albuma,» saka reperis.
Pašlaik Ozols novācis arī nelielu komandu, ar kuru kopā darboties. «Pēdējo pusotru gadu pavadīju Dirty Deal Audio studijā kopā ar Ansi Kolmani, kurš strādāja pie šī ieraksta, savukārt bītus piegādāja tādi visai zīmīgi puiši no Dirty Deal Audio kā Kodek, Oriole un NiklāvZ – pēdējam šajā albumā ir deviņi bīti no 12.» Iepriekšējā Ozola diskā lielākās daļas mūzikas autors bija Emīls Zants no kādreizējās apvienības Rool Makaz, bet otro un trešo albumu producēja Midi’s, līdz ar to nav brīnums, ka jaunā diska skanējums ir krietni atšķirīgāks. «Es nesen pats noklausījos Neatkarību – foršs albums! Izskatās, ka tolaik man vienkārši pieklibojis menedžmenta jautājums, jo to es darīju pats un ar maniem vien spēkiem nav pieticis,» paškritiski atzīst Ozols. «Šobrīd rezultātiem vajadzētu būt veiksmīgākiem.»
Klipu filmē Belfāstā
Jaunā albuma nosaukums ir Atpakaļ nākotnē – kāds ir tā vēstījums? «Es ļoti ilgi neesmu bijis [apritē], tāpēc viens no albuma mesidžiem ir tāds, ka atgriežos no pagātnes nākotnē. Turklāt pirmo divu singlu noskaņa velk uz 80. gadiem – tas tiek izcelts gan muzikāli, gan klipos arī vizuāli,» skaidro Ozols. Dziesmu Superhaips un Atpakaļ nākotnē noskaņa nudien ir balstīta uz 80. gadiem. Piemēram, tituldziesmas videoklipā Ozols tiek aizvests starpgalaktiskā ceļojumā uz planētām, par kuru eksistenci nojauš tikai filmas Star Trek jeb Zvaigžņu ceļš kuģa USS Enterprise kapteinis, bet ceļojums noslēdzas planētā Flopijs, kur, izrādās, joprojām valda 80. gadi: uz skatuves dominē matu laka, filmas ieraksta VHS formātā, elku statusā ir Deivids Haselhofs un grupas Europe dziesma The Final Countdown utt. Daudzi no šiem 80. gadu brīnumiem jau bija piemirsti. «Jā, es pat nezinu, vai visi maz zina, kas ir flopijs (diskete – aut.) – dziesmas piedziedājumā tiek minēts, ka visi faili tiek pārlādēti uz flopija,» prāto reperis.
Savukārt singla Superhaips filmēšanai Ozols savā maksimālismā aizlicies pat uz Ziemeļīrijas galvaspilsētu Belfāstu, kas ir auto kolekcionāru sapņa un kulta filmas Atpakaļ nākotnē automobiļa DeLorean DMC12 ražotnes mājvieta 80. gados. «Jā, braucām uz Belfāstu speciāli klipa dēļ. Tiesa, kad atbraucām atpakaļ, mums pateica – džeki, jūs esat malači, bet Jelgavā arī ir šāda mašīna!» smejas Ozols. «Taču manam draugam Andrejam Skurjatam jeb Dree, kurš veidoja šo videoklipu, bija sava vīzija, un mēs gribējām to realizēt – dabūt tādu kalnainu noskaņu, jo demoversija, ko mēs redzējām, bija kā Teksasas stilā, kur apkārt ir lieli kalni. Gribējām dabūt tādu 80. gadu fīlingu kā, piemēram, latviešu filmā Mirāža – šeit mēs to nepanāktu, labākajā gadījumā varētu aizbraukt uz Siguldu... Otrs – [klipa filmēšanai] skatījāmies trīs mašīnas, kas ir zīmīgas tiem gadiem: ekskluzīvo un joprojām ļoti dārgo Lamborghini Countach, nepieejamo un arī nomas ziņā dārgo Ferrari Rosa un DeLorean DMC12, arī leģendāru mašīnu, kas, kā vēlāk noskaidrojām, tika ražota no 1981. līdz 1983. gadam amerikāņu tirgum tieši Belfāstā Ziemeļīrijā, tāpēc šādu auto tur ir daudz un tās tur var diezgan brīvi iznomāt,» skaidro Ozols. «Līdzās Belfāstai atradām arī atbilstošas vietas – Sailentvolijas dabas rezervātā. Ar Ryanair aizlidojām līdz Dublinai, kur mūs sagaidīja Rīgas draugi, kas tagad tur dzīvo, un palīdzēja nokļūt līdz Belfāstai. Pirmajā dienā veicām tādu kā kontrolšāvienu un pārbaudījām, vai visu iecerēto var nofilmēt, jo laiks bija limitēts, bet nākamajā noīrējām mašīnu un ķērāmies pie darba. Ja nevis Andrejs Skurjats man būtu ierosinājis braukt uz Belfāstu un filmēt tur klipu, bet kāds cits, es droši vien būtu pateicis nē, bet, zinot viņa talantu, es piekritu. Domāju, ka rezultāts mums sanāca diezgan baudāms.»
Protams, klipa izmaksas sanākušas visai ievērojamas – auto īre vien uz trim stundām maksājusi 400 mārciņu, bet kopumā tāme rakstāma ar trim nullēm. Lai piešķirtu klipam autentiskāku sajūtu un radītu īpašus vizuālos efektus, šī video tapšanas apstrādē režisors Dree izmantojis arī dažādas analogās tehnoloģijas, piemēram, vienu no 80. gados populārākajiem, pašu pirmo plaša patēriņa 8 bitu datoru ZX Spectrum.
Ar citādu piegājienu
Vēl pirms kādiem desmit gadiem hip hop bija viens no populārākajiem un arī aktuālākajiem mūzikas stiliem Latvijā, taču pēdējā laikā par reperu aktivitātēm plašākos apcirkņos dzirdams ļoti maz. «Notiek daudz kas un diezgan aktīvi, bet tas laikam neizskan plašākās masās. Šogad izdoti daudzi EP, piemēram, Faktam, Nātrei un Edavārdiem, Dirty Deal Audio veido Karaļūdens izlases, kas digitāli bandcamp vietnē iznāk reizi trīs mēnešos,» klāsta Ozols. «Protams, gribam, lai mūs pamana iespējami plašāka auditorija, taču tajā pašā laikā no daudz kā esam gatavi atteikties – ne visos medijos un ne visur mēs vēlamies rādīties. Kas par daudz, tas par skādi. Tas viss ir jāizvērtē, lai nesabojātu attiecības ar savu īsto klausītāju. Protams, cenšamies būt apritē, tomēr nenonākot konfrontācijā ar savu iekšējo pasauli. Februārī mums ir ieplānota tūre pa Latviju – pagaidām grūti pateikt, cik tā būs apjomīga, tuvākajās dienās sāksim strādāt pie šī projekta. Ir jau forši aizbraukt uz kādu klubu un nomočīt tur koncertu, bet, ja braucam tūrē, es tomēr gribētu šos koncertus padarīt tādus, lai uz tiem atnākušajiem tie kaut nedaudz paliek prātā.»
Ozolam ir diezgan interesants piegājiens savas mūzikas popularizēšanā – viņa singli neskan radiostacijās, bet pieejami dažādās interneta vietnēs, turpat meklējami arī repera videoklipi. Un vēl – Ozols, šķiet, ir viens no aktīvākajiem dažādu ar savu muzikālo produkciju saistītu preču jeb tā saucamo merchandise tirdzniecībā. Albuma mājaslapā var pasūtīt vinila plati (tā vēl nav saražota), speciālus T kreklus, somu, turklāt arī dažādus komplektus, kuros ietilptu krekls un CD, krekls, soma un CD utt. Viņam šāds un/vai līdzīgs bizness nav svešs, jo šādā nozarē Ozols darbojas arī ikdienā – reperim ir arī savs veikaliņš.
Savulaik Ozola teksti bija kaujinieciskie «mani neviens neapturēs» un tamlīdzīgi, bet tagad tie prasa padziļinātāku ieklausīšanos. «Jā, var teikt, ka nobriedušāks prāts pilnveido arī dziesmu liriku – tiesa, citiem džekiem tas izdodas krietni agrāk nekā man,» smejas 36 gadus vecais reperis. «Bet zini – tagad vispār ir pavisam citi laiki, cita paaudze! Skeiteri sāk kruta skeitot daudz agrākā vecumā, BMX braucēji – arī, man liekas, ka ģitāristi un bundzinieki tagad arī sāk kruta spēlēt daudz agrāk, tev tā neliekas?! Atceros, ka savulaik labākais bundzinieks bija Tālis [Gžibovskis] – vai viņam varēja ienākt prātā, ka tagad neskaitāmi padsmitnieki jau vālēs tādā līmenī, ka mute paliks vaļā?! Trīsgadīgi bērni ar youtube palīdzību jau prot angliski, viņi arī pieaug agrāk. Šobrīd viss notiek daudz ātrākos tempos. Ir citi laiki.».
