Amerikāņu grupa „Nile” pašlaik skaitās viena no perspektīvākajām „technical brutal death” komandām pasaulē (tādu vectētiņu kā „Cannibal Corpse” un citu brutalitātes iemiesojumu laiki jau sen ir pagājuši), viņi pāris reizes koncertējuši arī Rīgā, „Melnajā piektdienā”, un atstājuši labu iespaidu.
Aplūkojamais ripulis ir astotais studijas albums „Nile” aptuveni divdesmit gadu pastāvēšanas vēsturē. Grupas tekstos dominē mistikas un vēstures tēmas, it īpaši tuva viņiem ir senā Ēģipte. „Šoreiz mēs galveno patiešām brutāliem „heavy metal” rifiem un darbam pie kompozīcijām. Aptuveni tāda pat pieeja bija arī darbā pie [2005. gadā izdotā albuma] „Annihilation Of The Wicked”, taču šoreiz mēs daudz ko vienkāršojām, lai panāktu patiešām iznīcinošu iedarbību. Mūsu pēdējais albums „At The Gates Of Sethu” bija pārlieku jau nu ķirurģiski sterils un pārāk orientēts uz spēlesprasmes tehnikas demonstrēšanu, bet jaunais disks tam ir pilnīgs pretstats,” pauž grupas līderis Karls Sanderss. Jāpiebilst, ka viesmūziķu statusā ierakstā piedalījies ne tikai basģitārists (grupai sava štata basista nav), bet arī vesela grēda ar viesvokālistiem – apskatnieks saskaitīja teju divus desmitus. Pašlaik „Nile” ripinās pa Eiropu koncerttūrnejā kopā ar līdzīgiem „zvēruļiem” no grupas „Suffocation”.
PAR. Ja kādam patīk vienkāršs, līdz galējībai brutāls alu cilvēku „metāls”, tad „Nile” to piedāvā visā krāšņumā – jādomā te nav vairāk kā Stīvena Sigala filmas skatoties. Spēlē tehniski un nikni, dzied nepaēdušu cilvēkēdāju balsīs. Liels pluss ir CD buklets, kurā ir ne tikai teksti, bet detalizēti izskaidrota arī katras kompozīcijas ideja.
PRET. Piedodiet, biedri, bet šis nu ir par traku pat apskatnieka daudz pieredzējušajai metālausij. Iespējams, ka „dzīvajā” tas viss vēl pēc kaut kā izklausās, bet „konservos” – nē. Pārāk brutāli un smagi, taču galvenais – pārāk primitīvi.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.
