Lai gan rokmūziķim Artim Dvarionam šodien apritēs 41, viņš tā nejūtas – radiodīdžejs uzskata, ka viņam nav vairāk par 25 gadiem. Iekšēji.
Artis Dvarionas beidzot atkal sācis svinēt dzimšanas dienas, taču pēdējais nopietnais baļļuks bijis teju pirms 15 gadiem. «Nesen piefiksēju, ka pēdējā dzimene, ko es tiešām nosvinēju ar vērienu, bija tad, kad man bija 25. Katram cilvēkam jau piedzimstot ir kaut kāds iekšējais, noteiktais vecums, kurā viņš sevi redz un lielāko daļu sava mūža tajā arī jūtas. Interesanti, ka es sevi visu laiku tiešām arī jūtu kā tādu 25 gadus vecu. Mana iekšējā sajūta ir tāda, ka es esmu uzkāries 25 gados – protams, dažās jomās audz, gūsti pieredzi un kļūsti gudrāks, taču manī vienmēr bijis tāds jauneklīgums. Ir jaunieši, kas ap šo vecumu jau ir nostabilizējušies un pārbrieduši, viņiem 18 gadu vecumā jau ir māja, sieva un bērns, bet ir tādi kā Andris Freidenfelds, kuram jau ir pāri 50, taču viņa iekšējais vecums, visticamāk, kaut kādā mērā ir 18.»
Arī interesantākā dzimšanas diena Artim bijusi tieši 25. «Grupas R.A.P. džeki man uzdāvināja televizora kasti, kas bija pilna ar saulespuķu sēklu paciņām! Ballīte notika mēģinājumu telpā, tur tā kaste arī stāvēja. Pēc šīs dzimšanas dienas kāds pusgads bija tāds: mums mēģinājums it kā bija paredzēts trīs stundu garumā, bet no tām mēs divas stundas grauzām semuškas un pļāpājām, un tikai stundu spēlējām! No tām rodas gluži vai atkarība!» atminas Artis. Tiesa, šī gada svinības varētu būt vēl krāšņākas – Artis devies uz Amsterdamu. «Tā ir viena no Eiropas metropolēm, kur vēl nav būts. Ar Ralfu Eilandu un kompāniju aizbrauksim uz System Of A Dawn koncertu. Amsterdama un dzimšanas dienas svinības – jā, tas izklausās diezgan, hmmm, krāsaini...» smejas Artis. «Par to, cik krāsaini būs bijis, es tev varēšu izstāstīt šīs sarunas otrajā daļā, kad atgriezīšos. Ja atgriezīšos...»
Skaidrs, ka Artis atgriezīsies – viņš taču ir Radio SWH ētera dvēsele. Jau trīspadsmito gadu. Vai neiestājas rutīna? «Kad strādā radio, tad ir tā foršā rutīna, un, ja gadījumā sāk uzmākties sūdīgā rutīna, tad darbs ir pietiekami radošs, vari to lupatiņu atkal pastaipīt uz citu pusi, lai to rutīnu aizbaidītu prom. Te ir pietiekami liela brīvība radošajās izpausmēs. Ja par rutīnu uzskata to, ka katru dienu vienā un tajā pašā laikā jāiet ēterā, tad tā rutīna man patīk,» tā Artis.
Ja par citiem aspektiem, tad viņam nenoliedzami tiek uzdoti jautājumi par atgriešanos mūzikas frontē. «Man pēdējā laikā aizvien vairāk cilvēku sāk uzdot šādus jautājumus, kas ir ļoti aizdomīgi...» atzīst Artis. «Es par to aizvien vairāk aizdomājos, taču tālāk par aizdomāšanos pagaidām neesmu ticis. Nekas konkrēts nebriest, taču vispār – esmu atvērts idejām! Ir nedaudz tā bilde jāsaliek kopā, kas ir iemesls, kāpēc to darīt. Ja es kaut ko atkal sāktu darīt, tad žanriski man ir skaidrs, ka, visticamāk, tas būtu kaut kas rokmūzikai tuvāks. Taču esmu vienmēr bijis kosmopolīts muzikālā ziņā, necenšos sevi likt kādos žanra rāmjos, lai gan daudzu acīs esmu sasiets ar rokmūziku.».
