Melnā tērptie ElektroFolk mūziķi izcēlās uz vairāk vai mazāk centīgi (talantīgi) dziedošajiem Eirovīzijas nacionālās atlases konkursa Supernova dalībniekiem. Dziesmas Sundance enerģija, mūziķu prieks un izpildījuma meistarība grupu viegli aiznesa līdz Supernovas finālam, un tomēr... Uzvarēja tradicionālisms. Ne labi, ne slikti. Tā vienkārši notika.
Azartiskie mūziķi nebija sabēdājušies: elektrofolkiem ir daudz ambiciozu plānu, neba Eirovīzija bija vienīgais. Tālejošo ambiciozitāti uztur grupas motors Ainārs Majors. «Tev noteikti ir iesauka,» saku Aināram. «Tas pats Majors kopš bērnudārza laikiem. Neviens neko oriģinālāku nav izdomājis. Valts gan mani kādreiz sauca par Pulkvedi,» viņš atbild. Protams, augstāka pakāpe. Par to varēsim pārliecināties 31. maijā Cēsu koncertzālē – ElektroFolk koncertā, kurš solās būt emociju un pirmatskaņojumu bagāts.
– ElektroFolk pārsteidza ar citādību, azartu un dzīvīgumu. Iztikāt bez Eirovīzijas tradicionālās gaudošanas. Tāpēc žēl, ka tomēr nebijāt pirmie... No kurienes jūs tādi esat uzradušies?
– Doma par muzicēšanu mani nebija pametusi nekad – tieši tāpat kā doma izveidot grupu. Bija laiks, kad manu intensīvo mūzikas darbību aizstāja reklāmas process – tie bija divdesmit gadi. Tas bija pēc Maranas. Grupa Marana lielā mērā pateica priekšā to, kas mūzikā ir interesanti un ko nozīmē trīs dimensijas...
– Trīs dimensijas?
– Dziedāt, spēlēt un būt vizuāli interesantiem. Mani šis princips paņēma – droši vien tāpat kā pirms 30 gadiem Maranas vadītāju Valtu Pūci. Savulaik Maranā spēlēja arī Normunds Šnē un Raimonds Ozols. Viņi ir izcili meistari, kas izgājuši cauri visam Maranas laikam un virzījušies tālāk uz virsotnēm. Manī Marana pārveidoja izpratni par muzikālo notikumu: tur ir kāds stāsts, sava vizuālā pasaule, tur viss notiek. Bet arī Marana nebija mūžīga. Valts vairāk bija komponists, kas raksta mūziku, nevis tāds, kas mūžīgi iet kopā ar vienu grupu. Mēs mēģinājām pārliecināt Valtu, ka Maranai ir vieta muzikālajā pasaulē, ka tai ir sava auditorija... Maranai bija šī pilnvērtība. Pilnvērtību var aplūkot arī plašāk: tas ir tāpat, kā būt pilnvērtīgam cilvēkam – būt veiksmīgam, gudram, skaistam, priecīgam, mīlētam un mīlošam, būt brīvam no atkarībām... Man saka: pasaulē tā nenotiek! Bet es saku: notiek gan, ja tāda ir tava pasaule!
– Tu esi spēlējis arī teātrī. Tur parādās tevis nosauktās trīs dimensijas.
– Jā. Maranas laikā bija kameropera Šahs, mūzikls Visādas drazas – tie bija ļoti teatrāli notikumi. Tad nāca Rolanda Zagorska aicinājums Maranai piedalīties Aristofāna komēdijā Putni. Mēs bijām muzicējoši putni un spēlējām savas lomas kā mīmi. Vēlāk Valts mani iesaistīja savos bērnu mūzikas uzvedumos, studijā basu iespēlēju arī muzikālajai izrādei Burvi no Oza zemes. Prieks bija muzicēt izrādēs Sūnu ciema zēni un Velniņi. Reiz kādā sarunā draugiem es stāstīju, cik man ļoti patīk teātris un ka es šo mākslas veidu varētu ēst maizes vietā. Sapratu, ka, muti virinot, ir jāuzmanās... Pagāja aptuveni 15 sekunžu, un pēkšņi iezvanījās telefons. Zvanītājs – nu jau Aizsaulē muzicējošais Niks Matvejevs. «Klausies,» viņš saka, «mums te tāds jauns iestudējums – Skroderdienas Silmačos, es taisu muzikālo versiju, tev vajadzētu basu nospēlēt Silmaču orķestrī.» Tā arī notika.
– Vai ElektroFolk veidolu, formu un saturu tu izdomāji pats?
– Jā, šī grupa ir mana atgriešanās aktīvajā mūzikā. Man mūzikā vienmēr ir interesējis ziņojums. Etniskā pasaule mani ir sākusi uzrunāt jau pasen, un tajā ir saturīgums un jēdzība. Bet nav daudz tādu, kas ar to moderni un profesionāli nodarbojas. Patlaban folklorā valda pašdarbības muzicēšanas kults, bet postfolklorā pārsvarā ir stagnācija un daži studentu eksperimenti, no kuriem reizēm var dabūt pat nelabu dūšu. Man radās sava vīzija, kā var skanēt etniskā pasaule. Mūsu ElektroFolk sāka veidoties pirms kādiem pieciem gadiem, un uz pirmo sastāvu es aicināju Ilzi Grunti, ar kuru sākām taustīt stīgu instrumentu kopskaņu, tad klāt nāca Kristīne KārklePuriņa, Edgars Kārkls un Artis Orubs. Ierakstījām albumu, kam tika piešķirts Zelta mikrofons. Nespēdami par daudz ko vienoties, šķīrāmies, taču izdarījām to normāli, civilizēti. Viņi ir ļoti jauki cilvēki, bet mūsu darba stils atšķiras. Viņi muzicē dažādos projektos, es savukārt centrējos tikai uz vienu mērķi un komandu. Sāku veidot jaunu sastāvu. Atradu mūziķus – Arnoldu Kārkli, Ivetu Baumani, Andri Ābelīti un Uģi Vītiņu. Viņos ir tāda interese, degsme un kopīgs muzikāls redzējums, ka darbs turpinājās ar pavisam citu jaudu. Kopīgi sajutām, ka to folkloras saturu, kas mūs uzrunā, varam moderni pārveidot skaņas un ritma valodā. Un tam netraucēs pat tādi brīnumi, ka mēs mūsu folkloras ziņojumu dziedam angliski.
– Daudziem radīsies jautājums: bet vai tad tas viss būs veidots uz latviešu tautas mūzikas bāzes?
– Bet kur tad ir teikts, ka ElektroFolk jāspēlē vienīgi latviešu tautas mūzika? Ja mēs strādātu ar nacionālo folkloru tā dēvētajā autentiskajā izpildījumā, tad vislabāk būtu saprotami tikai Latvijā. Bet, ja mēs rokamies dziļāk mitoloģiskajā līmenī un tēlainībā, kas tajā valda, tad varam būt daudz interesantāki arī citās kultūrās, jo tajā līmenī vēsturiskā kopība ar citām tautām ir krietni lielāka.
– Tu izklausies gana pašpietiekams. Vai piedalīšanās Eirovīzijas dziesmu konkursa priekšspēlē – TV konkursā Supernova – tev un tavai grupa kaut ko deva?
– Jā. Tā bija brīnišķīga sacensība pašam ar sevi. Cik daudz tevī būs pārliecības un spēka atdot brīvo laiku... nē, visu atdot, tik augstu tu arī izmainīsi savu meistarības līmeni. Tiešā veidā mūziķu sacenšanās nemaz nav iespējama. Tas nav sports, kur eksistē objektīva mērījumu sistēma. Tā, piemēram, mēs cenšamies iedot klausītājiem lielāku enerģētisko lādiņu un tēlainu noskaņu, darot to profesionāli, bet no Somijas uz Eirovīziju dosies, ja var tā teikt, sociāls projekts – ar Dauna sindromu sirgstošu cilvēku grupa. Kā gan mēs varētu ar viņiem sacensties? Un minoritāšu virziens Eirovīzijā? Pērn bija bārdainā Končita. Mēs taču redzam, ka ir iedarbināta īpaša sociālpolitiska sistēma, kurā eksistē Eirovīzija. Ko šādās sacensībās man darīt? Par laimi, man ir savs ceļš, jo es kopš bērnības reibstu no labas mūzikas, un es neprātā esmu laimīgs spēlēt labu mūziku.
– Kas tevī ielika šo prasmi reibt no labas mūzikas?
– Mamma mani pavisam mazu aizveda uz simfoniskās mūzikas koncertu. Manuprāt, tur skanēja Vivaldi vai Mocarts, bija stīgu instrumentu sastāvs. Pēc koncerta man vajadzēja visu un uzreiz. Visu nakti kopā ar vecmammu no dēļa gala taisīju vijoli. Zāģēju, trāpīju rokā... Stīgu vietā dabūju drāti. Un tad – protams, traģēdija līdz asarām! Tas dēļa gals neskanēja tā, kā es dzirdēju koncertā... Jo es nezināju, ka to drāti vajag nospriegot. Mamma mierināja, ka no rīta jāiet uz veikalu pirkt īstās stīgas. Nopirkām stīgas, bet tik un tā nekas neskanēja... Tomēr tas viss man stingri pieķēra uz visiem laikiem, un, ja kāds man tagad jautā: priekš kam tev tas viss vajadzīgs – vai tad labāk nav gaumīgi piedzerties?! Bet es vēlreiz saku: es reibstu tikai no labas mūzikas. Man neko vairāk nevajag.
– Bet pēc dēļa gala epopejas tu taču nerimies?
– Protams, ne. VEF Kultūras pilī Igors Jakovļevs pirms nieka 40 gadiem veidoja bērnu estrādes orķestri, un es tajā tiku iekšā. Ļoti nobrīnījos, jo padziedāt neko nevarēju: trīs dienas gatavodamies konkursam, nomocīju balsi un neko nevarēju nodziedāt. Bet mani tajā orķestrī paņēma laikam tāpēc, ka redzēja manās acīs lielu gribēšanu. Orķestrim nebija basģitārista, un es čukstus atbildēju: jā, būšu basģitārists. Tur viss no paša sākuma notika profesionāli, un man bija krietni jāpacīnās, lai varētu uzreiz spēlēt no notīm. Man parādījās arī cita aizraušanās. Es sāku ļoti daudz klausīties mūziku, spēlēju līdzi un sasniedzu diezgan augstu līmeni tā dēvētajā līdzspēlēšanā. Vēlāk mani haltūrballīšu biedri, kas bija desmit gadu par mani vecāki, brīnījās: tu taču neesi šo gabalu pat dzirdējis, kā tu vari to nospēlēt?! Es iemanījos saprast, kur un kā visbiežāk mainās harmonijas, kāda ir to loģiskā secība, un es sāku veikli spēlēt līdzi jebkurai nezināmai mūzikai. Basģitārai jābūt ļoti precīzai, pirmajai jāspēlē pareizā nots un nevar bailīgi peldēt. Tas viss mani aizveda līdz akadēmiskai izglītībai, es pabeidzu Mediņu mūzikas skolu un pēc tam Mūzikas akadēmiju izcilā mūziķa un pedagoga Sergeja Brīnuma kontrabasa klasē. Mazliet pastrādāju Nacionālajā operā, arī simfoniskajā orķestrī, bet tomēr sajutu aicinājumu strādāt novatoriskā mūzikas laukā un karstākā darba režīmā, kaut gan daudziem tas droši vien ir par traku. Valts man ir teicis, ka esmu ekstrēmists, kaut gan domāju, ka arī viņš šajā jomā ir bijis mans radinieks ar īstu, karstu sirdi. Jāteic, ka nepazīstu nevienu cilvēku, kurš savu dzimteni mīlētu vairāk nekā Valts. Ja kādam par to rastos šaubas, vajadzētu kaut vai vienkārši painteresēties, cik daudz un talantīgi Valts ir komponējis mūziku bērniem.
– Savukārt ElektroFolk ir tāds pārrobežu folks... Daudzi teic, ka tava grupa velk arī uz Balkānu mūzikas pusi, uz Gorana Bregoviča pusi...
– Tiklīdz skanējumā parādās Andra Ābelītes virtuozā trompetes spēle, uzreiz ir tādas asociācijas. Ja mūzika ir asociatīva, nav ne vainas – tā top bagātāka. Tikpat interesants bija komentārs no Raimonda Paula, kurš, mūsu dziesmu Sundance dzirdot, sajutis līdzību ar Norvēģijas puisi, kas Eirovīzijā spēlēja vijoli un dziedāja, – ar Aleksandru Ribaku. Bet tur neviena nots nav līdzīga, ne tematika, ne teksts nav līdzīgi! Toties viņa dziesmā bija aizrautība un tautiska ritmika, kas klausītājus hipnotizēja ar savu iekšējo kustību.
– Tas, ko rādīja ElektroFolk, bija mūzikas stilu hibrīds ar tuvību rokmūzikai. Tā nebija nekāda tradicionālā gaudošana a la eirovision.
– Skaņas, izteiksmes raksturs – jaudīgi, jā. Bet man patīk tie neformāti: lai nav tā, kā dara tas vai cits muzikālais kolektīvs. Es gribu, lai ir citādi. Mani interesē nezināmas lietas.
– Vai tev mūzikā ir autoritātes?
– Nezinu, vai par to maz varu stāstīt...
– Kāpēc? Kāds var nesaprast vai apskaust tos, kurus tu uzskati par autoritātēm?
– Nē, ne gluži... Man ļoti iepriecina labi paveikts darbs, bet es neesmu jūsmotājs par autoritāti kā tādu. Precizēšu – mani neuzrunā ne reālu, ne pārdabisku personību kults. Laikam pārāk ilgi esmu strādājis reklāmā. Aizraušanās ar ārpusē esošu autoritāšu uzturēšanu sevī nemanāmi un bezjēdzīgi nozog milzīgu laika daudzumu. Līdz ar to ticu daudz vairāk sev un savam darba laikam. Protams, ir ārkārtīgi ģeniāli mūziķi, piemēram, Johans Sebastians Bahs. Viņa mūzika ir fenomenāli konstruēta, līdzsvarojot sirdi un prātu. Bet, kā jau teicu, – mani vienkārši sajūsmina labi padarīts darbs.
– Bet kam izsniegsi atzinības balvu mūsdienu mūzikā?
– Arī mūsdienās ir dzirdami labi darbi. Tā gan nav šodienas mūzika, bet nosaukšu: King Crimson. Progresīvā roka pionieri, grupa izveidojusies 1969. gadā. Tur muzicēja Roberts Frips, Adrians Bilū, Tonijs Levins. Man ir aizrādījuši, ka es ar savu pliko pakausi līdzinos Tonijam. Man patīk šīs komandas sākotnējais periods, jo vēlāk, kad viņi palika tumši un depresīvi, es savā simpātiju listē aizgāju no viņiem prom. Līdzīgi bija ar Pīteru Geibrielu. Savukārt muzikālā meistarība un skatuviskā izteiksmība ir spoži apvienota pūšamo instrumentu, es teiktu, ekstrēmistu komandā Mnozil Brass – domāju, ka daudziem tas varētu būt atklājums. Šis septets ir no Austrijas. Ārkārtīgi interesanti muzikanti.
– Kā tu vērtē situāciju šodienas latviešu mūzikā?
– Patīkami, ka neviens netraucē strādāt. Nu, droši vien būtu vēl patīkamāk sajust lielāku valsts atbalstu «nevalstiskajai» mūzikas jomai, bet esmu dzīvē izgājis cauri tādiem brīnumiem, ka tagad man ir prieks par to, ko pats spēju izdarīt. Tāpēc no šā viedokļa varu teikt, ka man ir pilnīgi vienalga, kur es atrodos, vienalga, kurā laikā es Latvijā atrodos – vai tie būtu padomju laiki, vai tās ir mūsdienas. Bija laiks, kad dažādas fabrikas un kolhozi atbalstīja populāro un nereti pat alternatīvo mūziku. Šobrīd visi kuļas, kā paši prot un var. No otras puses – daudzi var izkulties paši, jo ir atvērusies vispasaules lielā elektroniskā skatuve, tātad arī visas pasaules tirgus. Bet kopumā mūsu valstī viss ir kā parasti – mūzikas akadēmiķi sēž savās akadēmiskajās darbavietās ar garantētu atbalstu, bet neatkarīgie muzikālā svaiguma meklētāji ik pa brīdim kaut ko pārsteidzošu arī izdomā, atrod vai izveido, savukārt viņiem nav iespēju ilgstošā laikā bez valsts atbalsta to noturēt un attīstīt. Tāda problēma, manuprāt, piemeklēja arī Maranu. Tas kaitina. Bet man nepatīk ar tādu sajūtu dzīvot. Nepatīk sūkstīties un gausties. Man nepatīk arī, ja to dzirdu citos cilvēkos. Sūkstīšanās tikai atņems laiku, tā nepalīdzēs, tā neko nemainīs. Ja tu, pamostoties no rīta, domāsi tikai par to, kam iešķiebt pretenziju sarakstu, nekas labs ar tevi nenotiks. Taču tad, kad tiksi galā ar savu neapmierinātību un iemācīsies priecāties kaut vai par labi nodzīvotu dienu, par visvienkāršāko trolejbusa pieturu pelēkā vakarā, par sīkāko puķi ceļmalā, tad arī visa pasaule paliks mazliet labāka.
