Šodien kinoteātros un LMT straume visā Latvijā pirmizrāde ilgi tapušajai spēlfilmai Nameja gredzens. Divus ar pusi miljonus izmaksājušais, bet pēc filmas producenta Andreja Ēķa uzskata – vairāk vērtais, jo filmēšanas procesā daudz tika piesaistīts brīvprātīgo un nefinansiālu ziedotāju, kinoprojekts vēsta par Zemgales ķēniņu Nameju un viņa vadītajām zemgaļu brīvības cīņām pret krustnešiem. Filmas režisors Aigars Grauba uzsver: «Leģenda par Nameja gredzenu pierāda, ka mazā cilvēkā var būt milzīgs spēks, enerģija un pašcieņa.»
- Sākot darbus pie filmas, parasti definē svarīgākos mākslinieciskos un biznesa mērķus. Kā bija ar Nameja gredzenu?
- Pats sākums - mēs gribējām izstāstīt aizraujošu un emocionālu kino stāstu. Nākamais solis - par ko? Domāju, ka «mana tēma», kas man arvien ir aktuāla un svarīga, atkārtojas no filmas uz filmu - kā cilvēks rīkojas kritiskās dzīves situācijās, kā rīkojas brīdī, kad notiek lielas, svarīgas un izšķirošas lietas viņa dzīvē, viņa vietā, viņa valstī. Kā un kāpēc cilvēks izšķiras par konkrētu rīcību, ar kādiem velniem, mošķiem vai briesmām ir jācīnās izšķirošajā brīdī? Kā cilvēks nonāk pie apjausmas, ka pats ir atbildīgs par sevi, savu likteni, savu ģimeni, savu valsti, par to, kā dzīvo un kas ar viņu notiek. Ar šīm tēmām esmu nodarbojies jau kopš filmas Baiga vasara (2000). Kino nav vēstures spogulis, skaidrs, ka filmās tiek veidoti emocionāli un sižetiski saistoši stāsti, lai cilvēki tās ietu skatīties, lai ar viņiem emocionāli kaut kas notiktu. Nemēģināsim idealizēt senos laikus, domājot, ka tur viss bijis labi, visi sēdēja ar koklēm, dziedāja, apmainījās laipnībām, nē - tie laiki bija skarbi, varēja aiziet uz blakus ciemu, apkaut iedzīvotājus, vērtīgo paņemt sev. Tas bija sirojumu periods, nevajag idealizēt zemgaļu brīvību cīņu laiku.
- Filma ir par nepadošanos?
- Namejs ir par to, ka katram pašam ir jāizlemj. Un jāsaprot, vai un par ko viņš atdod savu brīvību, ka nevienam citam nav tiesību to izlemt. Katram pašam ir jālemj - vai dzīvot, kājās stāvot vai nospiestam uz ceļiem.
Lai arī filmā atainoti notikumi 13. gadsimtā, tā ir mūsdienās radīta leģenda, mūsdienīgs stāsts, iedvesmojoties no zīmēm tajā laikā. Patiesībā - to laiku jau mēs varam lietot tikai kā iedvesmas avotu, kā idejas aizmetni. Nameja personība un viņa dzīves gaitas ir miglā tītas, rakstītos avotos viņš minēts kā karalis, vadījis zemgaļu brīvības cīņas, kurās zemgaļi nav padevušies, tad kopā ar Traideni devies uz Prūsiju, iespējams, tur kritis. Tas ir viss, ko zinām. Ar filmas palīdzību es runāju par un ar šodienas cilvēku, es gribētu, lai viņš nevis domātu par to, kā bija 13. gadsimtā, bet, noskatoties filmu, pats sev uzdotu jautājumu - kā es rīkotos šajā situācijā, ko es darītu - tad mērķis būtu sasniegts.
- Kopā ar producentu Andreju Ēķi esat veidojuši vairākas filmas, un viss liecina, ka šīs filmas sakarā esat pieņēmuši dažus stratēģiskus lēmumus. Ir piesaistīts scenārists no ārpuses - britu scenārists Makss Kinnings, galvenajās lomās izvēlēti starptautiski zināmi jaunie aktieri, tā saucamās uzlecošās zvaigznes - Nameju atveido zviedru aktieris Edvīns Endre, kurš daudziem labi zināms no seriāla Vikingi, Nameja līgavu - lietuviešu jaunā aktrise, kura pirms pāris gadiem Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā saņēma Uzlecošās zvaigznes balvu (Shooting Stars Award), Maksi - jaunais britu talants Džeimss Blūrs...
- Lēmums filmu veidot kā starptautisku projektu tika pieņemts jau pašā sākumā. Izpētes procesā nolēmām, ka mēs sevi nekādā veidā neierobežosim, vienalga, kas tas būtu - scenārija rakstīšanā, aktieru izvēlē... Nolēmām, ka meklēsim īstos cilvēkus, ar kuriem mums sakrīt domas, ar kuriem ir labi kopā strādāt. Pirmais solis - atradām Maksu Kinningu, ar kuru kopā rakstījām scenāriju. Potenciālās filmas idejas uzmetumu izsūtījām vairākiem scenāristiem, sazinājāmies gan rakstiski, gan skaipā, lai saprastu, vai varam atrast vienu valodu, un izvēlējāmies Maksu Kinningu. Īsi sakot - meklējām to scenāristu, ar kuru būtu viegli kopā strādāt, jo filmas veidošana tāpat ir grūts process. Otrais solis - strādājām ar Džeremija Cimmermana kastinga jeb aktieru atlases aģentūru, kas, ņemot vērā mūsu uzstādījumu un mērķi, meklēja aktierus visur, bez jebkādiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem. Trešais - tā kā filma tapa starptautiskā komandā, tās valoda ir angļu. Pusgads bija nepieciešams, lai sameklētu tieši Nameju, mazliet ātrāk izdevās atrast «galveno ļauno» jeb Makša lomas atveidotāju. Man bija vairāki kritēriji - es gribēju, lai Namejs ir ļoti jauns, vēlams ar filmēšanās pieredzi, lai Namejam būtu, ja tā var teikt, taisna mugura, un Edvīns Endre tāds ir.
Un aktieri piekrita scenārijam - nekā citādāk tas nenotiek.
- Un ir vienalga, kur filmē?
- Protams, katram, iespējams, ir prioritāri piedāvājumi, bet - ja ir brīvs laiks, tad - kāpēc ne? Aktieriem būtisks ir scenārijs, aģenta viedoklis un aktieru atlases režisora autoritāte.
- Ja vadījāties no formulas - izejam no ideālās situācijas, varam atļauties jebko un bez ierobežojumiem, vai nebaidījāties no finansējuma piesaistes, kas gandrīz vienmēr ir ierobežojošais faktors?
- Viss sākas ar ideju. Ja, idejai attīstoties, pieaug tās magnētisms, pievilkšanas spēks palielinās, tad viss ir pareizi, jo tad «pielīp» jeb piesaistās arī finansējums, rodas iespējas ieinteresēt brīvprātīgus spēkus...
- Vai 200 tūkstoši skatītāju Latvijā, kā to izvirzījis filmas producents, ir reāli sasniedzams cipars?
- Kinoteātros - uz 100 tūkstošiem, bet kad filmu sāks izrādīt kultūras namos, pārdošanā būs DVD, iespējams panākt 200 tūkstošus skatītāju. Ja būs kaut viens cilvēks, kurš man pēc filmas atnāks un pateiks, ka viņam šī filma bija svarīga, tad...
- Ir izdarīts pilnīgi viss, lai filmai būtu starptautiska auditorija. Viena lieta - nodrošināt iespēju piedalīties, ja tā var teikt, šajā distancē starptautisko mērogos, otra lieta - būt profesionāli sagatavotam to «noskriet», respektīvi, vai, jūsuprāt, filmas mākslinieciskās kvalitātes šo «starptautisko distanci» izturēs? Noņemot nost patriotisma devu un sajūsmu par teju vai katru jaunāko latviešu spēlfilmu, it īpaši šajā, Latvijas valsts simtgades gadā.
- To mēs ieraudzīsim pavisam drīz. Nevaru pateikt, kā būs. Vai mēs esam gatavi? Filmā bija liela starptautiska komanda, strādājām ar lietuviešiem, britiem, zviedriem un somiem, un varu pateikt savu pieredzi - viņi uz mums nenolūkojās kā uz iezemiešiem, mūsu prasmes ir profesionālas un kvalitatīvas. Profesionālā pasaule ir kļuvusi maziņa un atvērta, esam kolēģi ar kino veidotājiem citviet pasaulē, jo kino veidošanas prasmes nav nekāds noslēpums un katrs, kurš grib, var tās uzzināt. Bet, vai kopumā šis stāsts aizraus skatītājus ārpus Latvijas, to drīz uzzināsim. Starptautiskajā arēnā mums ir izplatītājkompānija, kas šai filmai tic.
- Kas ir izplatītājkompānija?
- Pagaidīsim filmas pirmizrādi. Tad ziņosim. Latvijā filmas izplatītājs ir kompānija Labs kino.
- Kāds ceļš filmai nolemts - iet festivālu ceļu vai kinoteātru ceļu?
- Arī festivālu, bet tādā nozīmē, ka jebkurš festivāls sastāv no divām daļām - festivālos ir filmu tirgus un ir konkurss, kurā piešķir balvas un kas ir katra konkursa redzamākā daļa.
Esot Kannās, kādā žurnālā izlasīju rakstu ar virsrakstu - Real Movies for Cinema Releasing, tātad - Reālas filmas izrādīšanai kinoteātros. Mēs taču zinām, ka ir filmas, kas ir domātas tikai festivāliem, faktiski - īpašām skatēm, īpašai publikas daļai un kritiķiem, nevis izrādīšanai kinoteātros, un lieliski, ka tas tā, bet šis nav, domājams, mūsu filmas ceļš. Šī filma nav veidota ar domu par piedalīšanos kāda festivāla konkursa skatē, tā ir veidota ar domu izrādīšanai kinoteātros.
- Ko jaunu sev atklājāt, strādājot pie šīs filmas?
- Secināju, ka man vēl arvien patīk veidot filmas, ka tas ir pilna laika darbs, kas mani aizrauj. Ir jābūt milzīgai interesei, lai nodarbotos ar kino. Tas ir lēni, nomokoši, ilgi, bet man vēl arvien patīk to darīt. Un vēl - ka man neapnīk ņemties ap tēmām, kas man vienmēr bijušas svarīgas, un katra filma ir kā turpinājums iepriekšējām. Vai varētu tā būt - ka tā ir brīnišķīga profesija?
Protams, ka vienmēr ir bail pirms pirmā seansa. Filma sastāv no tik daudziem slāņiem - skaņa, montāža, krāsa, aktieri, dialogi, gaismas, un katrs savā sfērā cenšas izdarīt to labāko, ko vien var.
- Stāstījāt, ka 1983. gadā mamma jums, 11. klases skolēnam, dzimšanas dienā uzdāvināja Nameja gredzenu, un šo faktu uzskatāt par vienu no filmas Nameja gredzens sākotnējiem impulsiem. Kopš kura laika jūs vairs to nenēsājat?
- Es nēsāju, man tas ir šeit [norāda uz sirds rajonu]. Mātes dāvāto gredzenu es nēsāju, kamēr tam, šķiet, 1990. gadā kādā grupas Jumprava koncertā pārgāja pušu smalkākais vijums, man neizdevās ātri atrast, kas to varētu salabot, kopš tā laika es to vienkārši glabāju. Man bijuši dažādi gredzeni, tagad neviena nav man pirkstā.
Toties visu laiku sev līdzi nēsāju rotkaļa Vitauta Straupes speciāli filmai darināto gredzenu. Mums vajadzēja uzfilmēt, kā top gredzens, un gribējām to mazliet lielāku, nekā cilvēks nēsā. Tā kā mēs filmējām, bet filmēšanai vienmēr vajag vismaz divus variantus jeb «dubļus», viņš taisīja divus gredzenus. Vienu gribējām paņemt tikai filmēšanai, bet viņš izdomāja citādāk. Tajā brīdī bijām tikai filmas ieceres posmā, un viņš vienu uzdāvināja man, vēlot, lai izdodas šo ideju īstenot.
- Kāds ir jūsu skaidrojums tam, ka latviešiem saglabājies šāds gredzens, kas tik ļoti līdzinās tā laika tā saucamajiem vikingu gredzeniem, kas atrasti daudzviet šajā reģionā?
- Par to ir brīnišķīgs stāsts. Pirmkārt, mēs nezinām, vai Namejam vispār bija gredzens un, ja bija, kāds tas izskatījās. Otrkārt, Grīna romāns uzjundīja leģendu, lai gan romānā nav nekas par Nameju, ir tikai pieminēts gredzens, kas aprakstīts pilnīgi citādāk. Treškārt, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Daugmales pilskalnā izraka šādu gredzenu, kuram nosaukumu iedeva tauta. Filmas veidošanas procesā radošajai komandai bija saruna par rotām, tajā piedalījās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturniece, viņa arī rādīja vikingu rotas, kurās ir precīzi tāds pats vijums, un viņa arī teica - hipotētiski tas varētu būt nācis no Skandināvijas. Tātad Daugmales pilskalnā gredzenu izraka, nofotografēja, saaicināja prominentus viesus un presi, un šī pasākuma beigās izrādījās, ka gredzens bija pazudis. Gredzena nebija, bet bildes presē bija. Pēc tam turpat izdevās izrakt citu, tieši tādu pašu gredzenu, un tauta tam iedeva nosaukumu - Nameja gredzens.
Kāpēc latviešiem tik svarīgs šis gredzens? Domāju, ka svarīgs ir laiks - to arheoloģiskajos izrakumos atrada pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū, diezgan ātri sekoja 1940. gads un ar to saistītie notikumi, un šī ir viena no lietām, ko latvieši kā tauta saglabāja cauri okupācijas laikam kā zīmi par savu brīvību, savu valsti. Zemgaļi nekad nepadevās, arī mēs nepadevāmies visus padomju gadus. Un es zinu, kāpēc mamma man uzdāvināja šo gredzenu - lai es zinātu, ka šī ir mana zeme, mana tauta, ka mums ir bijusi sava valsts, lai pašcieņas un valsts mīlestības sēkla manī būtu, ne jau tādēļ, lai es rotātos. Domāju, ka pārējiem bija līdzīgi - gredzens ir zīme, ka mēs zinām, kas esam, ar to parādām citiem, ka esam spēcīgi, droši, lepni, brīvi, neviens mūs neuzveiks. Mēs taču izdzīvojām ilgo padomju laiku un neko nebijām aizmirsuši. Mēs nebijām izkusuši. Mums atkal ir sava valsts, bet aug jaunā paaudze, viņiem ir jāzina ne tikai tas, ka latviešiem grūti gājis, bet arī tas, ka esam spēcīgi, droši, lepni, neuzveicami, lai apzinās, ka mēs esam cīnītāji. Lai viņiem Latvija ir sirdī, lai to viņiem nevar atņemt.
