Kopš 14. maija tikai kinoteātrī Splendid Palace skatāma filma, kas kino zinātāju aprindās nodēvēta gan par «Bridžitas Džounsas dienasgrāmatas franču versiju», gan «odu draudzībai un meiteņu spēkam». Stāsts ir par komēdiju Gazeles.
Nenopietni par nopietno
Viņi sen jo sen ir kopā – Marī (Camille Chamoux) un Ērika attiecības arī turpmāk varētu būt itin saskanīgas, diemžēl hipotekārais kredīts vainojams ne tādu vien savienību izjukšanā. Kad rodas izdevība iegūt īpašumā kopīgu mājokli, Marī zaudē sirdsmieru un ar skubu laižas prom no ģimenes rutīnas. Pametusi Ēriku, viņa savu neatkarīgo un brīnišķo draudzeņu kompānijā ieslīgst, bauda un maldās Parīzes burziņu mutulī. Jaunu iepazīšanos pieredze iemāca citādi uztvert vientulību un apjaust pašas spēku.
Nakts uzdzīves burleska un pārgalvīgs, melanholisks, nekliedējamu eksistenciālo izmisumu pārsteidzošs humors Vudija Allena garā – šīs komēdijas galvenajai varonei atvēlēts izprast patiesu draudzību un iemīlēt sevi. Filmu veidojusi režisore, rakstniece un franču aktrise Mona Achache. Ieguvusi literāro un teātra izglītību, M. Achache pievērsās kino. Viņas pirmā pilnmetrāžas filma Ezis uz ekrāniem nonāca 2009. gadā un tika demonstrēta ne tikai Francijā, bet arī vairāk nekā 30 citās valstīs. Līdztekus M. Achache piedalījusies vairāku scenāriju rakstīšanā.
Atrast savu sargeņģeli
Kā jau noprotams, filma stāsta par attiecībām, par eksistenciāliem jautājumiem, kas aktuāli arī mūsu sabiedrībā. Tādēļ šoreiz dalīties pārdomās par redzēto Neatkarīgā aicināja ģimenes psihoterapeiti Ainu Poišu. «Paradoksāla sajūta!» savu pēcgaršu raksturo Aina. «It kā dzīvojam patērētāju laikā, kad viss ir viena vienīga ballīte, cilvēkiem ir izvēles brīvība, katrs rūpējas par savas dzīves kvalitāti, neviens negrib zaudēt savu autonomiju vai emocionālās vajadzības. Un tad piepeši, atsaucoties uz filmā izmantoto salīdzinājumu, cilvēks iekrīt baseinā, kurā, kā izrādās, nav ūdens. Tad es domāju, kur ir patiesība? Filma sevī ietver tik daudz kontrastu, uzrunā dažādus sajūtu līmeņus. Smejies un domā – par ko smejies? Sižetā ieaustās problēmas un jautājumi atklājas slāni pa slānim, gluži kā mizojot sīpolu. No režisores puses viltīgs gājiens (smejas) – veidot filmu tādā formātā, kas ir pietiekami populārs, lai kinoteātri būtu pilni. Būtībā skatītāji tiek ieāķēti, lai pēcāk uz daudziem eksistenciāliem jautājumiem paskatītos no malas. Esmu pārsteigta, ka tas tā trāpa, kaut žanrs sākumā neliecina, ka tā varētu būt!»
Filmā atspoguļotie jautājumi ir sarežģīti un nopietni. Lai neatklātu skatītājiem visas kārtis, ieskicēsim dažus no tiem. Pirmkārt, lomu sadalījums starp vīrieti un sievieti. Mednieka instinkts pretstatīts situācijām, kad šo lomu uzņemas sievietes. Otrkārt, tendence nerisināt problēmas iekšēji, bet gan ārpusē. Ballītes efekts, ka viss, kas notiek ārā, izvirzās pirmajā plānā, jo «lai risinātu problēmas iekšēji, vajag baigo dūšu». «Bieži vien tas ir arī mans lauciņš – kad atnāk cilvēki ar attiecību problēmām, viņi priekš sevis jau ir saņēmuši zvaigznīti par drosmi. Varbūt sākumā paskatīties, vai tajā dārzā vēl ko var uzrakt, un tikai tad, kad kļūst skaidrs – šī zeme ir aizlaižama atmatā, izdara savu izvēli. Bet bieži vien vispirms izskrien ārpusē, savāra vēl lielākas ziepes un tad nāk ar trīsstūra attiecībām vai salauztu vagīnu, sirdi, galvu. Jo tas ievaino visos līmeņos. Cauri filmā atspoguļotajām metaforām iespējams saprast bēgšanas mehānismu. Mēs gribam viegli, un tas ir saprotami, sevišķi Latvijā. Cilvēki ir noguruši no izdzīvošanas, no tā, ka visu laiku jāstrādā un jārūpējas, lai būtu zirgā. Viņiem gribas norauties. Vien reizēm noraušanās cena sanāk par augstu,» saka A. Poiša.
Pāri visam – vientulība, kas aizvien pieaug. Tuvības un intimitātes bads un neprasme atrast un noturēt. Lielā mērā to diktē patērētāju domāšanas veids, milzīgais dzīves temps. Nav laika apstāties un saprast, kā var «uztrenēt muskuļus, lai ne tikai raktu, bet arī kaut ko trauslu nosargātu». Lai nepateiktu neko lieku vai laikus pateiktu to, kas ir svarīgs. Skatīties, ar kādu vēju elpo no sevis, lai svecītes liesmiņa nenodzistu. «Pazaudēt dinamiku savās attiecībās ir reāls drauds jebkurā pārī. Vienā brīdī Eross beidzas un sākas eksāmens, kad savām attiecībām jāatrod cits sargeņģelis,» teic A. Poiša. Viņa piebilst – lai fons nešķistu pārāk smags, nedrīkst ignorēt arī pozitīvo vēstījumu, kas ietverts filmā: «Šī skola ir vajadzīga. Kā mēdz teikt alkoholiķiem – nolaidies līdz kliņķim, varbūt tad tu atspersies. Līdzīgi arī filmā. Tad, kad ir vissliktāk, varbūt tevī pamostas dabiskā vēlme dzīvot jeb pāršķirt lappusi, mainot attieksmi pret lietām.»
Tiem, kas piedzīvojuši abus
Pēc A. Poišas domām, filmā ieaustos kodus vislabāk sapratīs tie, kuri pieredzējuši abas situācijas – gan dzīvojuši vieni, gan bijuši pārī. «Īstā auditorija, manuprāt, ir skatītāji ap 30 gadu vecumu, kad nereti tiek izvērtēts, kas ar tevi līdz šim noticis. Varbūt tieši šobrīd kāda no filmā atspoguļotajām problēmām ir arī tava aktualitāte, piemēram, situācija, kad tu svārsties un nevari pieņemt lēmumu – palikt tur, kur nejūties laimīga, vai doties uz priekšu. Varbūt tev izdosies ielēkt baseinā, kur ir ūdens, vai arī vispirms painteresēsies – ir vai nav. Peldēt grib visi...»
