«Par nākotni manos gados nedomā, tomēr es esmu tāds, kam dzīvot patīk, esmu vieglprātīgs un dzīvoju vienai dienai. Tāds vienmēr esmu bijis, ne tikai šobrīd,» saka leģendārais latviešu kino režisors Rolands Kalniņš. Viņa veidotā filma Ceplis (1972) joprojām ir viena no visvairāk izrādītajām pašmāju televīzijās, jo īpaši – pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām, šobrīd viņš strādā pie filmas par latviešu komponistu Ādolfu Skulti.
Sestdien, 9. maijā, savu 93. dzimšanas dienu latviešu kino vecmeistars Rolands Kalniņš atzīmēs vienatnē. «Es nesvinu savas dzimšanas dienas. Man nepatīk, esmu savrups un sevī. Kad mana kundze vēl bija dzīva, viņa rīkoja svinēšanas, tā arī mani piespieda atzīmēt dzimšanas dienu, bet jau trīs gadus viņa ir aizsaulē, un es, viens palicis, nevienu neaicinu,» saka Rolands Kalniņš. Visticamāk, viņš šo dienu pavadīs lasot, un grāmatās viņš joprojām atrodot ko interesantu. Tā nesen uzgājis, ko trimdas rakstnieks Pēteris Ērmanis savulaik rakstījis par Vairu VīķiFreibergu, kad viņa bijusi vēl maza meitene, kādu nākotni viņš viņai paredzējis.
«Protams, esmu aktīvs, es negribu mājās gulēt,» atzīst Rolands Kalniņš. Pārsvarā filmas skatoties kinoteātrī Splendid Palace, tur noskatoties gandrīz visas, kas iekļautas repertuārā, un reti kura viņu neinteresē. Pirms dažām dienām apmeklējis arī Latviešu filmu maratonu, gribējis noskatīties igauņu veidoto filmu 1944, kas vēsta par kaimiņu tautas sarežģīto vēsturi, kad Otrajā pasaules karā igauņiem, līdzīgi kā latviešiem, nācās karot frontes abās pusēs, jo daļa vīru tika iesaukta Trešā reiha armijā, daļa – padomju Sarkanajā armijā. Sagadīšanās pēc meistars iegājis nepareizajā zālē, tāpēc šo filmu nav redzējis, tomēr apņēmies to noskatīties, jo leģionāru tēma viņu interesējot. Kā zināms, Rolanda Kalniņa veidotā filma Akmens un šķembas (zināma arī ar nosaukumu Es visu atceros, Ričard!, 1966) arī vēsta par leģionāriem Otrā pasaules kara laikā. «Gan es aiziešu noskatīties. Mani interesē šī tēma,» atzīst Rolands Kalniņš. Tā nav, ka viņu interesējot tikai kino, arī teātris un koncerti esot viņa redzeslokā, vēl šajā sezonā grib paspēt noskatīties izrādi Aspazija. Personīgi. «Es spontāni izvēlos,» nosaka meistars.
Arī politika ir viņa uzmanības lokā, arī šā brīža aktuālākajam jautājumam sabiedrībā – Valsts prezidenta vēlēšanām – viņš seko līdzi, un, lai vai ko izvēlēsies Saeima, viņš ir pārliecināts, ka ne tikai nākamajam Valsts prezidentam, arī pārējiem politiķiem vajadzētu būt apveltītiem ar trim īpašībām – «jābūt zinošam, godīgam un darba alkstošam. Kāda personiskās intereses? Deputāta vai ministra uzdevums ir strādāt visas Latvijas labā. Bieži vien, kad ir parupjas kļūdas, tas nozīmē – viņi neaptver kopējo situāciju. Žēl, bet jaunos cilvēkos es nejūtu tādu atdevi, kādai viņiem vajadzētu būt».
Leģendārais vecmeistars šobrīd strādā pie filmas par komponistu Ādolfu Skulti (1909–2000), patiesībā – esot jau pabeidzis. Žēl tikai, ka to neredzēšot viņa ilggadējais kolēģis kinooperators Gvido Skulte, kura aicināts, viņš savulaik uzņēmies šo darbu. «Gvido savulaik lūdza, lai es uztaisu filmu par viņa tēvu, es iesāku, bet nu Gvido jau ir citā saulē. Jā, es cenšos rosīties kino jomā, cik nu man ir to iespēju,» atzīst Rolands Kalniņš. Arī uz latviešu kino nākotni viņš raugās cerīgi, jo jauno režisoru darbi iepriecinot. «Domāju, ka latviešu kino pašlaik turas stingri, ka latviešu kino ir liela perspektīva, tas iet uz augšu.»
