RECENZIJA: Madara Grēgere "Tuvu klāt"
 
©Publicitātes foto

Jaunās ventspilnieces Madaras Grēgeres debijas albums dienas gaismu ieraudzīja novembra beigās – pati sarakstījusi mūziku, pati izdevusi, tikai tekstus gan uzticējusi radīt citiem (lielākoties Gatim Zotovam).

Šajā ripulī iekļautas desmit dziesmas, kas tapušas pēdējo piecu gadu laikā, no tām pazīstamākās ir duets kopā ar novadnieku Robertu Pētersonu dziesmā “Karuselis” un pērn konkursā “Supernova” prezentētā “You And I”.

“Sajūtas ir neaprakstāmas. Es nekad nebūtu domājusi, ka turēšu rokās albumu ar pašas sarakstītām dziesmām. Pirms sešiem gadiem, pirms šova "Okartes skatuve", man nebija ne prātā dziesmu rakstīšana, domāju, ka tas nav man. Kārtējo reizi pierādīju sev - nekad nesaki nekad!” priecājas Madara. “Katra dziesma ir ar savu stāstu, katra atspoguļo kādu manu dzīves periodu. Tā mīļākā un siltākā noteikti ir “Miljons domu nakts”, jo vissiltākās sajūtas rada tas, ja klausītāji dzied līdzi. Liekas, ka man tagad ir iestājies azarts, jo jau kaļu plānus par nākamo albumu.”

PAR. Lai gan starp “okartistiem” Madara Grēgere jeb Madry ne tuvu nešķita cerīgākā, simpatizē viņas nepadošanās un vēlme tomēr sasniegt savus mērķus, no kuriem viens bijis soloalbuma izdošana. Jāatzīst, ka tas gan popmūzikas plauktiņā milzu sensāciju neradīs, tomēr albums ir visai klausāms - tas nav maz. Izcelt varētu elektronizētos un “dance pop” stilā ieturētos gabalus “Faded” (te lauvas tiesu darba padarījis producents DJ Makree) un “Champion” (uzslavas Jānim Čubaram), nedaudz džezīgo dziesmu “Portrets” ar Zinta Žvarta saksofonu trumpī un varbūt arī “Next Level”. Par Madaras vokālu - nav, kur piesieties, bet nav arī nekā īpaši izceļama.

PRET. Pirmais, par ko vajadzētu tikt skaidrībā Madarai, - ko viņa īsti vēlas dziedāt. Te ir dziesmas gan latviski, gan angliski, gan romantiski lēnas, gan dejojami ātras, dažnedažādās noskaņās un ritmos. Otrs - ko iesākt ar tekstu autoriem, lai nenāktos izpildīt tādas dziesmas kā “Tuvu klāt” (Oskars Deigelis) un “Man tevi vajag daudz” (Aleksandrs Kaija un Gatis Zotovs), kuras muzikāli un it īpaši tekstuāli var raksturot ar vārdiem “pilnīgs štrunts”. Trešais - saprotams, ka katra dziesma ir būtiska, katra ir izauklēta sava prāta un emociju apcirkņos, tomēr vajadzētu tās izvērtēt kritiskāk, un tādas lietas kā, piemēram, lēno un romantisko, taču absolūti neuzrunājošo “Citādāk” atstāt aiz albuma borta.