Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Izklaide

APRITĒ: Fonobrāļi no Cēsīm

BRĀĻI. Jānis (kreisajā pusē) un Marts Sildniki, Cēsu Fono organizētāji. Trešo brāli šoreiz iedabūt kadrā nesanāca © F64

Šīs nedēļas nogalē Cēsis atzīmēs savu 811 gadu jubileju. Nu jau ierasts, ka pilsētas svētkos tiek pasniegta dāvana arī mūzikas cienītājiem – Fono Cēsis. Šā festivāla rīkotāji ir vietējie puiši, Lauris, Marts un Jānis Sildniki.

Lai būtu kvalitāte

Pērn uz maķenīt apaļāko Cēsu jubileju festivāla muzikālā programma bija vēl krāšņāka, taču arī šogad tā ir iespaidīga: hedlaineros igauņu grupa Ewert And The Two Dragons (viņi uzstāsies piektdien), no mūsējiem - Indygo, Dzelzs vilks, Bandmaster, Satellites LV un citi. Ir iemesls domāt par braukšanu uz šo Vidzemes pilsētu, turklāt šis pasākums jau ir tikai viens no citu akciju ietvaros ietilpstošajām Cēsu svinībām.

PAŠI UZ SKATUVES. Brāļu Sildniku grupa Enhet - cerams, ka viņi drīz atgriezīsies uz latvju metālskatuves, jo bez šiem cēsniekiem mūsu metalcore pēdējā laikā kaut kā sāk pavīs / Foto: no privātā arhīva

Fono Cēsis - par to atbild brāļi Sildniki, kuri plašāk pazīstami kā mūzikas kluba Fono klubs īpašnieki: Marts (35) - par programmu, Jānis (27) - par komunikāciju, bet Lauris (33) ir šī pasākuma direktors. Fono Cēsis šādā konceptā risinās ceturto gadu, lai gan patiesībā - piekto, vienkārši pirmajā gadā tam vēl nebija šāda nosaukuma. «Pāris gadus mums pilsētas svētku ietvaros bija skatuvīte pie kluba, koncerti tur risinājās vienu dienu, taču šis laukums tika pārapdzīvots, un sadarbībā ar pilsētu tika nolemts, ka varētu taisīt divu dienu pasākumu, turklāt pacelt to augstākā un arī plašākā līmenī,» skaidro Marts. Bezmaksas festivāls nebūtu iespējams bez pašvaldības atbalsta, taču ar to andergroundiski domājošajiem brāļiem problēmu nav bijis. «Cēsis ir maza pilsēta, visi visus pazīst, līdz ar to šī komunikācija nebija apgrūtināta. Mēs izstāstījām pašvaldības pārstāvjiem savu vīziju, viņi zināja, ka mēs protam rīkot pasākumus, un mums ļāva izpausties,» stāsta Marts. «Galvenā doma bija sarīkot īsteni foršus pilsētas svētkus,» piebalso Jānis. «Lai Cēsīs nav kā citur, ar ko daudziem bieži vien asociējas pilsētas svētki - šlāgerītis, zaļumballe un viss. Gribējām to pavērst citādā formā, un tas viss ļoti labi saslēdzās kopā. Jo, kad izbeidzām Fonofestu, mēs toreiz kā atvadoties teicām, ka tās vēl nav beigas. Un jau nākamajā gadā sākām rīkot šo te festivālu!» Iesākumā tā bija tikai skatuvīte pie kluba, bet tagad festivāls jau risinās visā pilsētā, ar teltīm - kā pienākas.

Jāatgādina, ka brāļi Sildniki astoņus garus gadus rīkoja Fonofestu, kas risinājās dažus kilometrus no Cēsīm, Uplandos, bija ļoti iecienīts un izpelnījās labas apmeklētāju atsauksmes. «Mēs vienkārši pāraugām paši sevi,» festivāla beigas skaidro brāļi. «Sapratām, ka tā turpmākai rīkošanai jāmaina koncepts. Pirmajā gadā tā bija parasta underground ballīte uz vienas skatuves, Lauris kopā ar Martu ar milzīgu entuziasmu to sāka rīkot, bet pēc šiem astoņiem gadiem mēs sapratām, ka mums jau viss gads praktiski ir pakārtots Fonofestam - mēs pat savu ikdienas dzīvi plānojam, lai tikai saorganizētu šīs divas dienas. Tas jau bija pāraudzis par pilnas dienas darbu, un mēs sapratām, ka tā pret to arī vajadzētu attiekties, ka tas vairs nav hobija līmenis. Savilkām emocionālos un praktiskos galus un sapratām, ka ar saviem resursiem mēs šāda veida festivālu rīkot vairs nevaram,» saka Jānis.

DZELZS VILKS vienmēr pulcējis pilnu laukumu - tā bija pērn, gan tā būs arī šogad. Brāļi zina, kā piesaistīt publiku / Foto: no privātā arhīva

Arī paši kāpj uz skatuves

Brāļi Sildniki ir dzimuši un auguši Cēsīs un ar pārliecību balsī uzskata sevi par lokālpatriotiem. «Mums ļoti patīk Cēsis - skaista pilsēta, forši cilvēki. Mums te viss patīk!» Jau 11 gadus brāļiem pieder Fono klubs - iesākumā tikai kā koncertu rīkošanas vieta, bet nu jau vismaz deviņus gadus kā izklaides iestāde ar bāru un tamlīdzīgām šāda rakstura klubiem piemērotām izklaidēm. «Ar koncertu organizēšanu nodarbojamies jau no mazotnes, no padsmit gadu vecuma. Savulaik rīkojām leģendāro Benci, kur piedalījās arī dažādas ārzemju grupas - pamestā bērnudārzā bija iekārtotas mēģinājumu telpas, apdzīvojām tajā aktu zāli un iekārtojām skatuvi. Tas bija pamatīgs andergrounds! Šī koncertu organizēšana bija kaut kā iesēdusies prātā, un kā pilnīgi loģisks nākamais solis bija kluba izveide - lai pašiem tur būtu interesanti pavadīt laiku un cilvēkiem būtu interesanti uz turieni atnākt.» Tiesa, klubu nevar saukt par pilna darba laika iestādi - lielākoties strādā tikai piektdienās un sestdienās, kā arī tad, ja braukt uz Cēsīm sniegt koncertu piesakās kāda grupa. «Taču Fono klubs ir ļoti audzis: sākotnēji tā bija tikai viena bāra telpa un mazā zālīte, bet tagad mums ir arī otrais stāvs un āra terase,» stāsta Jānis. Mazpilsētās dzīvojošie sapratīs, ka tas nebūt nav maz.

TRĪSVĪRU SPĒKS. Lauris, Marts un Jānis Sildniki - Cēsu patrioti un neatkarīgās mūzikas dzīves organizētāji / Foto: no privātā arhīva

Savulaik Cēsis bija neoficiālā latvju smagās mūzikas galvaspilsēta, kur vienmēr pastāvējušas smagās mūzikas grupas, un tas, pēc brāļu Sildniku domām, varētu būt viens no iemesliem, kāpēc šajā pilsētā ik pa laikam sarodas atkal jaunas komandas. Arī viņi paši nav izņēmums - brāļi spēlē šajā jomā itin pazīstamajā un arī albumu izdevušajā metalcore brigādē Enhet, kurā Lauris ir vokālists, Marts ģitārists, bet Jānis bundzinieks. «Mums šobrīd ir medicīniskā pauze,» saudzīgi izsakās Marts, bet Jānis ir tiešāks: «Es tur visu sačakarēju. Mums bija paredzēts braukt tūrē, taču Laurim tobrīd bija ģimenes pieaugums, un radās pārdomas, braukt vai nebraukt. Taču es salauzu plaukstu un sarāvu kājas krusteniskās saites, kas man kā bundziniekam, protams, traucēja spēlēt. Kamēr to visu saārstēju, grupa bija spiesta paņemt pauzīti. Taču tā ir tikai radošā pauze, Enhet joprojām eksistē.»

Līdzīgi, tomēr atšķirīgi

Laurim ar Martu Fono klubs ir pamatdarbs, bet Jānis līdztekus šīm aktivitātēm strādā arī portālā Delfi. «Ja kaut ko dari, tad nopelnīt vari. Kā jebkurā darbā - ja strādā, tad tas nepaliks bez rezultātiem. Cēsis šajā ziņā ir ļoti izdevīgas no tā viedokļa, ka vari attīstīt neskaitāmas nozares, arī mēs tolaik ienācām būtībā brīvā nišā. Bet, ja tādu atrodi, tad vari to darīt gan Anglijā, gan Cēsīs. Protams, jārēķinās ar to, ka mazpilsētās ir mazāk cilvēku, taču arī mums lielu daļu auditorijas neveido cēsnieki - mēs pie sevis velkam cilvēkus no apkārtējām pilsētām. Iespējams, ka kaut kādā ziņā mēs varētu sevi salīdzināt ar kādreizējo Fontaine Club Liepājā: uz turieni arī brauc cilvēki no visas Latvijas, jo zina, ka tur ir tusiņš, tur ir labi koncerti, kruts klubs. Mēs pildām līdzīgu funkciju,» uz jautājumu, vai mazpilsētā iespējams izdzīvot un nav jābrauc lasīt sēnes uz Īriju, pārliecinoši saka brāļi. Pēdējos gados arī daudzi rīdzinieki esot pārvākušies uz Cēsīm un uzsākuši šajā pilsētā savu biznesu - kafejnīcas, bāri, mākslas telpas.

Lai gan trijotne strādā draudzīgi roku rokā, raksturā visi tomēr esot radikāli atšķirīgi. «Man šķiet, ka es esmu kaut kas starp Lauri un Martu. Marts ir ļoti radošs cilvēks, savukārt Lauris ir superracionāls. Es, manuprāt, esmu kaut kur pa vidu un skatos, kā viņi bieži vien, runājot par vienu tematu, aiziet augstos toņos,» prāto Jānis. Brāļa raksturojumu Marts komentē īsi: «Tā ir.» Taču no tā arī veidojas rezultāts, un, ja kādam ir idejas otra ietekmes sfērā, tad tās taču tāpat netiek slēptas. Uz Neatkarīgās apskatnieka iebildi, ka tik draudzīgai trīsbrāļu savienībai vienīgais mīnuss ir tāds, ka trūkst sievišķīga piesitiena, atskan: «Mums ir arī māsa - Madara! Laurim dvīņumāsa. Taču viņa dzīvo Somijā un visās šajās mūsu lietās nav iesaistīta.» Tiesa, šim dzīvošanas Somijā faktam ir interesanta vēsture, kas arī norakstāma uz fonolietām. «Iesākumā viņa gan arī iesaistījās kluba organizācijā. Reiz rīkojām koncertu somu grupai Deep Insight, mūziķi palika pie mums mājās. Un pēc pāris gadiem mūsu māsa apprecējās ar šīs grupas vokālistu un pārcēlās dzīvot uz Somiju. Nu viņa ir Madara Nikunena.» Lūk, kā: izrādās, ka Fono kluba dibināšanā lielākais laimests kritis nevis brāļiem, bet māsai!