No asu izjūtu cienītāju viedokļa pavisam nožēlojami tika aizvadīts tradicionālais Rīgas Latteļakoma nordmaratons, pēc kura mediķu aprūpē tika nogādāti vien trīspadsmit ļautiņi, no kuriem ducis brēca un spārdījās, ka viņiem neesot slikti no skriešanas, bet no tā, ka iepriekšējā naktī skatīta Eirovīzija. Savukārt trīspadsmitais kautrīgi atzina, ka maratona distancē mazliet apmaldījies un, lai nenomirtu badā, nācies pārtikt no jēliem murķeļiem. Noskrējusi maratonu, sportiskākā tautas daļa skrēja uz veikalu pēc alus un uz mājām pie televizora, lai raudzītos, kā Ķelnē klāsies hokeja izlasei, taču viss diemžēl beidzās kā ierasts – ar skaistu zaudējumu, kurā varēja vainot gan tiesnešus, gan pusizkusušo ledu, gan tajā saurbtos āliņģus un bļitkotājus, kuri maisījušies pa kājām un nav ļāvuši izspēlēt ietrenētās kombinācijas.
Nogranda pērkons, nošķīda zibens, nolija lietus, un nosmirdēja pēc sēra - arī Māte Daba vēlējās uzsvērt, ka oficiāli sācies priekšvēlēšanu laiks. Pirmie atdzīvojās nacionāļi, kuri pauda asu un nesaudzīgu kritiku par Rīgas mērīgā Ušakova vēlmi sarīkot grupas Bidē Dva bezmaksas koncertu Lucavsalā. «Rīgā pietrūkst līdzekļu daudzām nepieciešamām lietām, tostarp bērnudārziem, iekšpagalmu remontiem, maģistrālo ūdensvadu un nemaģistrālo skursteņu nomaiņai, katram izdalāmai prievītei un auseklītim, kā arī kursiem valsts himnas apguvei, bet domes vadība kārtējo reizi atrod veidu, kā nelietderīgi tērēt rīdzinieku naudu pirmsvēlēšanu laikā. Būtu vismaz uzaicinājuši Mūmiju Troļļus!» pukojās nacionālais Locis. «Nē, Skyforger!» nepiekrita nacionālais Cilinskis. «Un pārcēluši festivālu Wacken uz Lucavsalu.»
Taču šīs muzikālās kaislības nobālēja, kad ar savu programmu internetā nāca klajā partijas No Sudrabas sirds pretendente uz Daugavpils domi Svetka-kandidatka. Noskatījušies klipu ar trūcīgā bikini tērptās Svetkas zumbas dejām Daugavpils jūrmalas pludmalē un pavedinošajām gurnu kustībām vietējā parkā un audiencē pie pilsētas mēra vietnieka, vīriešu dzimtes potenciālie vēlētāji ar saucieniem «Par 6. numuru! Par Lonsku!» bariem vien devās uz Daugavpili. «Mēs gribam zināt, ko viņa parādīs tad, kad tiks ievēlēta!» Svetka-kandidatka strauji mainīja politisko spēku samērus visā valstī, un nabaga lāga Rīgas Nils varēja piesolīt nez kādus labumus, bezmaksas e-talonus un rīdzinieku kartes - tādu labumu, kādi bija Svetkai-kandidatkai, viņam nebija, un sākās masveida izdeklarēšanās no Rīgas un piedeklarēšanās Daugavpilī.
Prezidents Vējonītis beidzot bija atradis jaunā gada sagaidīšanas laikā nez kur nogrūsto pulti, pa ilgiem laikiem ieslēdzis TV kasti un konstatējis, ka ZZS reklāmās tiek izmantots viņa vārds. «Jau Bībelē ir sacīts, ka Tā Kunga vārdu tev nebūs velti valkāt, man tas nepavisam nepatīk un bail pat iedomāties, cik ļoti nepatiks, ja viņi vēl pēc šīm reklāmām ņems un zaudēs,» pukojās Vējonītis un aizrakstīja ZZS vēstuli, atgādinot, ka kopš stāšanās prezidenta amatā ir politiski neitrāls - ne labējais, ne kreisais, ne balts, ne melns, ne cepts, ne vārīts, ne zivs, ne gaļa. Tā kā ZZS biroju apsargāja nikns suns, kurš bija ietramdījis pastnieci, pastāvēja liela iespēja, ka vēstule tiks saņemta tikai kaut kad pēc vēlēšanām, taču savu pilsonisko pienākumu Vējonītis bija izpildījis.
Interpols, Eiropols un citas atbildīgas institūcijas zvanīja trauksmes zvanus, pūta svilpes, sita tamburīnus un dejoja ap totēma stabiem, vēstot par pasaulē lielāko kiberuzbrukumu, kas skāris vairāk nekā 150 valstis un 200 000 datorus. Tos bija apsēdis izspiedējvīruss WannaCry, kas padarīja neatveramus datorā esošos dokumentus, pārslēdza klaviatūru uz arābu alfabētu un pieprasīja izpirkuma maksu brīvi konvertējamos bitkoinos. Lai gan izrādījās, ka īpašu lielu skādi izspiedējvīruss nav nodarījis, uz to varēja novelt citas kļūmes. Piemēram, amerikāņu trumpīgais Trumpis stāstīja, ka tieši vīruss licis viņam izpļāpāt krieviem valsts noslēpumus, no kuriem viens bija Baltā nama pudiņa recepte, bet Izglītības ministrija sūrojās, ka tas nospēris centralizētā valsts eksāmena domrakstu galvenos un rezerves tematus, bet pēc tam tos nopludinājis, izmantojot zivjērgļa ligzdā uzstādīto tehniku.
Priecīgās ienākumu palielināšanās priekšnojautās rokas berzēja Ceļu policija: pavisam drīz tās rīcībā vajadzēja nonākt jaunajām netrafarētajām automašīnām, ar kurām varēja nemanāmi un no mugurpuses piezagties potenciālajiem ātrumpārkāpējiem un tikpat nemanāmi tos noķert ar laso. «Maijā visas 40 būs uz paneļa un izies ielās!» līksmoja pats galvenais satiksmes drošības Kripkripkrapsis. Nu šoferiem nācās uzmanīties arī no škodām, opeļmokām un Renault busiņiem, tāpat ceļu policisti netrafarēja arī četrus vecos dzeltenos ikarusus, trīs Zil-130 ar piekabi, divus traktorus Belarus un sarūsējušu spaini, kam konspirācijas nolūkos tika piemontēti četri riteņi un kurš tā ražotājrūpnīcā saucās par Zaporožec. «Kam tādi tēriņi?» drūmi norūca šoferi. «Uzrociet Via Baltica, un beigta balle, tas tāpat šobrīd ir vienīgais ceļš, uz kura var riskēt pabraukt ātrāk par 70 km/h.»
Pierādījās, ka latvju bāleliņiem nav gana labi nekādi laika apstākļi: pierimusi vaidēt par to, ka ziema šajos platuma grādos ir 13 mēnešus gadā, un sagaidījusi pirmo silto laiku, tauta sašūmējās par to, ka šāds laiks veicina dažādu kaitēkļu aktivitāti ābeļu un bumbieru stādījumos. Valsts augu aizsardzības dienesta prognožu speciālistu monitoringa rezultāti augļkoku pumpuros atrada ābeļu ziedu smecernieku, bumbieru mizgrauzi, plūmju lapu blusiņu, ķiršu kraupja krupi askusporu un aroniju rūgto allažu ķimeli. «Ko viņi pīpē?!» monitorings nepārliecināja nepateicīgo latvju tautu, taču eksperti bija iekarsuši un metās meklēt rudzos labības vairogblakšblusas, gurķu stādos dzeltenziedu izēdājšlopsterklopsteru, bet tomātos - sarkano nakteņdzimtas pomidoruzšķērdēju. Tāds, lūk, šausmīgs stāsts.
