Viņš ir plaša profila speciālists, kurš nevar garantēt, kur dzīve viņu aizvedīs pēc desmit gadiem. Mārtiņš Daugulis var lepoties ar bagātīgu darba pieredzi, zināšanām, bet visa pamatā ir improvizācijas māksla. Ikdienā viņš ir atvērts, atsaucīgs un draudzīgs, arī mīlošs tētis, kuram darba diena sākas līdz ar pirmajiem gaiļiem. Plašāka sabiedrība viņu iepazinusi kā LNT rīta programmas «900 sekundes» vadītāju, pavisam nesen viņš sevi lieliski prezentēja, vadot «Zelta mikrofona» apbalvošanas ceremoniju.
- Cikos ir jādodas pie miera, lai regulāri celtos 3:50? Šķiet kā neiespējamā misija.
- Vēlams aiziet gulēt līdz pulksten desmitiem vakarā. Esmu atklājis burvju principu gluži ne, bet praksē strādājošu un pārbaudītu principu, ka viss, kas ir līdz pusnaktij, dubultojas. Teiksim, ja cilvēks noguļ divas stundas līdz pusnaktij, tad nogulēs četras stundas. Savukārt uz otru pusi viss samazinās. Četros no rīta iet gulēt vairs nav nekādas jēgas (smejas). Lai ilgstoši saglabātu veselību un veselo saprātu, ir vēlams vairāk vai mazāk piekopt disciplīnu un laikus iet gulēt. Ja sākotnēji man tas likās ieteikumu līmenī, tad pēc pirmajiem sešiem mēnešiem, ko nostrādāju «900 sekundēs», sapratu, ka disciplīnai ir liela nozīme, jo sāka parādīties visādas nobīdes - gan psihē, gan fiziskajā veselībā.
- Laikam pēc gandrīz negulētas nakts, kad ir bijusi improvizācijas izrāde vai kāds pasākums jāvada, piecelties palīdz modinātājpulkstenis?
- Es vēl neesmu nonācis līdz tam līmenim, ka pats spētu 3:50 vai 4:00 piecelties. Modinātājs ir diezgan izteikta vajadzība. Taču man tas smagākais dienas mirklis ir nevis agrā mošanās vai arī gulētiešana, bet vissmagāk izjūtu kārtējās dienas pulksten 10, kad rīta ēters ir beidzies, atplūst adrenalīns, un, ja man nav darba universitātē vai ir mirklis laika, kurā nevaru ne strādāt, ne gulēt, tad piedzīvoju traumatisku pieredzi, ka gribas vienkārši sagumt, kaut kur ierušināties un «atrubīties».
- Ja dienas laikā gadās brīvs brīdis, tad noteikti paguļat diendusu?
- Pie iespējas noteikti paguļu. Ja dzīvotu totāli ideālā pasaulē, tad visiem, kas strādā agrās rīta stundās, pusdienlaiks ir ļoti vēlams, jo tad organisms restartējas.
- Bet dienvidu zemēs taču tā ir normāla lieta, ka cilvēki pēc tam, kad ieturējuši pusdienu maltīti, dodas nosnausties.
- Sen uzskatu, ka mēs esam ļoti iesīkstējuši. Tas ir pateicoties tam, ka dzīvojam ziemeļu vidē. Dienvidnieku sajūta, ka viņi paņem atelpu dienas vidū, ilgtermiņā atspēlējas uz visu pozitīvi - gan saskarsmē, gan laimes izjūtā. Mēs tikai visi «šancējam».
- Vēl lielāks popularitātes vilnis noteikti nāca pēc «Zelta mikrofona» apbalvošanas ceremonijas vadīšanas?
- Jā, pēkšņa spozme un atklāsmes mirklis. Man pašam tas ir pārsteigums, jo pasākumus es vadu gana sen, arī dažādas formas korporatīvos. Te ir tas interesantais, ka cilvēkiem patīk ielikt lietas plauktiņos. Ja tu strādā universitātē, tad tev jābūt nopietnam, ja strādā ziņās, tev jābūt sausiņam, un ļoti dīvaini ir pieņemt, ka cilvēks var būt ļoti dažāds. Es gandrīz visu mūžu esmu cīnījies, lai dažādās sabiedrībās pierādītu pretējo. Nopietnā pasākumā sākotnēji skatās iesāņus, jo ir mani redzējuši izklaides pasākumos un nodomā, ka tas jau nu gan ir jautrais. Savukārt, ja aizeju uz jautro pasākumu, tad nodomā, ko tad ziņu lasītājs te dara? Bet ja mēs paskatāmies uz Artūru Konanu Doilu, ko mēs pazīstam kā «Šerloka Holmsa» autoru. Viņš bija ārsts, sabiedriskais darbinieks, politiķis, sportists un avantūrists.
- Lai gan man tomēr gribas domāt, ka jūs esat izredzētais. Nu negribas piekrist, ka itin visi ļaudis spēj un var darboties ārpolitikā, lasīt ziņas TV kameras priekšā, vadīt bakalaura studiju programmu «Politika un politiskā komunikācija», kā arī novadīt Latvijā prestižu ceremoniju. Ir taču tik daudz cilvēku, kas tā arī visu mūžu nostrādā vienā profesijā.
- Savā ziņā tā ir dāvana, bet tajā pašā laikā katra dāvana riskē būt uz robežas ar lāstu. Godīgi, es apbrīnoju cilvēkus, kas spējuši sevi atrast un iegrimt vienā lietā, lai to darītu ar sirds mīlestību un patiku. Tiklīdz es pieķeros kādai lietai, man tas iepatīkas. Ja es izvēlētos būt grāmatvedis, man šķiet, ka atrastu patiku pat skaitļu rindiņās. Tajā brīdī, kad tu atrodi patiku tajā, ko dari, tad arī izdodas un sanāk. Un tad jau ir jautājums, kā tevi dzīve aiznes. Un mani nes totāli. Gandrīz nekad savā mūžā neesmu pats pieteicies darbā, esmu tikai sekojis kādam aicinājumam un vilkmei. Mana filozofija, ka esmu tur, kur esmu. Un daru labi to darbu tik ilgi, kamēr kļūstu ļoti labs, un tad mani ierauga un paaicina. Nevis pašam tā rauties kaut kur nokļūt, ka asinis pa degunu. Es neticu, ka, ejot pāri līķiem, cilvēks spēj būt laimīgs.
- Paaicināja arī vadīt «Zelta mikrofonu» un uzrakstīt šai prestižajai ceremonijai scenāriju?
- Paaicināja. Pasākuma pamatkomanda Elita Mīlgrāve un Dita Torstere deva man uzticības kredītu, tādējādi ļaujot man radīt tekstus, ko es labāk varu iznest tautā, jo šie teksti jau ir reāli piemēri no dzīves. Es ticu, ka joks ir labs, ja tas ir patiess. Tie teksti nebija safabricēti vai izdomāti, bet patiesības mirkļi, kas balstās uz apkārtējās pasaules novērojumiem. Tā arī ir tā improvizācijas vide un teātris, no kuras es nāku. Vienkārši adekvāti reaģēt uz to, kas notiek apkārt, un tad parasti joks ir smieklīgs, jo dzīve ir smieklīga.
- Vai Linda Leen nav uzmetusi lūpu par plakāta stāstu, kas bija ar skoču pielīmēts pie krāsns un krita nost, līdzko tā uzsila.
- Es domāju, ka ne. Linda jau ir tāds gaišs cilvēks. Katrā ziņā, ja es būtu pielīmēts pie Lindas Leen krāsns, es būtu diezgan apmierināts.
- Man šķiet, ka ir korekti, ka vecie dod ceļu jaunajiem un laikus aiziet pensijā, nemokot sevi, bet baudot dzīvi. Esmu dzirdējusi pozitīvas atsauksmes, ka šogad «Zelta mikrofonu» vairs nevadīja Fredis, bet šis pienākums tika uzticēts jaunam talantam Mārtiņam Daugulim.
- Es esmu šizofrēniskā pozīcijā šajā mirklī. Mana dziļā pārliecība, runājot par jauniem cilvēkiem, ka tā tam vienkārši jānotiek par 100%, jo pretējā gadījumā nav iespējama attīstība. Bet šizofrēniska pozīcija, ka mēs ne līdz galam dodam vaļu un jaudu, un cieņu vecajiem. Te es gribu iestāties par advokātu visā šajā milzīgajā kontekstā Fredim, ka, ne līdz galam pelnīti, mēs uzliekam nenormālu atbildības nastu uz kaut kādām atsevišķām pozīcijām. Ja viņš vadītu ceremoniju, mēs aizkulisēs aprunātu, ka šogad viņš izskatījās vēl sagurušāks, nu un vispār vairs nemāk ģērbties. Bet, paskatoties uz Rietumu sabiedrību, viņi spēj šīm lietām pieiet mazliet vieglāk. Mēs pārāk lielu atbildības nastu uzliekam cilvēkiem.
- Ar improvizāciju sākāt aizrauties, jau mācoties 41. vidusskolā?
- Tas sākās 12. klasē, dodoties uz teātra klubu «Hamlets», ko kūrēja Rolands Zagorskis. Ar Rolandu mums izveidojās ļoti tuvas attiecības, kas rezultējās ar to, ka viņš manās kāzās bija vedējtēvs un kādu laiku arī garīgais tēvs. Līdz ar to improvizācija visu dzīvi ir gājusi līdzās manai nopietnajai darbībai. Esmu arī veiksmīgi darbojies Ekonomikas ministrijā un Eiropas Parlamentā par Krišjāņa Kariņa padomnieku, tad kādu laiku fokusējos uz privāto uzņēmējdarbību. Un vienā brīdī sapratu, ka nav nepieciešams šo visu nošķirt. Esmu tikpat daudz improvizators, cik Ķīnas Tautas Republikas eksperts. Piemēram, Hārvardā improvizācija šobrīd tiek iekļauta pirmajā kursā kā obligātais priekšmets biznesa administrēšanas programmā. Prasme adekvāti reaģēt uz lietām ir nepieciešama visās dzīves jomās.
- Esat mācījies īstā zvaigžņu skolā - 41. vidusskolā, ko beidzis Maestro Raimonds Pauls, Ansis Bogustovs un Aldis Siliņš. Laikam tur tāda īpaša aura, kur veidojas spilgtas personības.
- Vēl šajā skolā mācījies Kalvītis, Savickis, Ufo un visa Tautas partija. Par ozolu ielokā esošo skolu varu teikt tikai to labāko. Manu personīgo izaugsmi viennozīmīgi ir nodefinējuši divi klasesbiedri. Viens no viņiem Kārlis Vērdiņš - ne tas, kurš dzejnieks, bet plastikas ķirurgs. Un Alberts, kas tagad ir anesteziologs Vācijā. Mums radās ļoti savdabīga pozitīvā konkurence. Mēs cits citu centāmies apdzīt sekmēs un atzinībā. Te visvairāk jānoceļ cepure Kārļa Vērdiņa priekšā, jo viņš no mums visiem bija «visburlacīgākais». Es biju totāls «zubrila», kas centās pievilkties Kārļa «burlacībai», un līdz ar to radās specifiska dinamika. Pēc vidusskolas visi trīs draugi iestājāmies arī Rīgas Stradiņa universitātē. Alberts un Kārlis iestājās ārstos, bet es starptautiskajās attiecībās. Tagad mēs ārkārtīgi reti komunicējam. Ar Kārli ļoti retos gadījumos uz nejaušības pamata esam satikušies, bet ar Albertu satiekamies, ja viņš atbrauc no Vācijas. Būsim godīgi, nu mēs vairs neizjūtam vēlmi satikties un draudzēties, bet es ārkārtīgi respektēju to laiku skolā, kad klāt bija motors, kas nekad neļāva apstāties.
- Draugi pieder jaunības gadiem, bet tagad lielākā vērtība ir ģimene.
- Meitiņai nu jau ir gads un divi mēneši. Viņa jau stabili stāv un ir ceļā, lai spertu pirmos soļus. Tā ir tāda jauka svētība, jo bērns sakārto cilvēka uztveri. Kad cilvēks kļūst par kaut ko atbildīgs, viņš vairs neuztraucas par nesvarīgām lietām. Ļoti labi, ka vienmēr ir kam kalpot. Ideālā variantā, ja vari kalpot sabiedrībai kopumā un kļūt par mūku. Bet realitātē mēs varam kalpot bērniem un saviem tuvajiem ģimenes cilvēkiem, kā arī mājdzīvniekiem vai zelta zivtiņai. Kaut kam sevi atdot un veltīt, neprasot neko pretī.
- Ja bērnībā kolekcionējāt plakātus ar ievērojamām personībām, kāds ir pieaugušā Mārtiņa vaļasprieks?
- Tādā ziņā laikam neesmu pārāk interesants. Man ar tiem vaļaspriekiem ir, kā ir. Laikam nav baigās vaļas. Patiešām ir divi vaļasprieki, ja tos tā var dēvēt. Viens ir grāmatu lasīšana un otrs skriešana. Tā kā esmu visu laiku saskarsmē ar cilvēkiem, skrienot esmu pilnīgi viens. Es varu diebt garus gabalus, un man ne ar vienu nav jārunā. Un lasīšanā mani uzrunā stāsti, jo pasauli saredzu stāstu kategorijās. Ļoti novērtēju labas grāmatas, bet lasu gandrīz visu. Tā trakākā lieta, ka paralēli lasu daudzas grāmatas. Tas nozīmē, ka pie gultas mēdz sakrāties līdz pat 12 grāmatām. Pēdējā laikā dominē garīgā literatūra. Lasu Tomasa Mērtona grāmatu par kristīgo meditāciju un Ričardu Roru, Vēdas un Korānu. Mani ļoti interesē, kā cilvēki veido garīgo vērtību sistēmu. Un blakus šai literatūrai ir arī brāļu leišu autora Andrjusa Tapina romāns «Vilka stunda».
- Beidzamajā laikā dzirdams, ka arvien vairāk sabiedrībā populāru cilvēku cieš no depresijas. Varbūt jums ir kāda recepte, kā ar to cīnīties?
- Ja es teiktu, ka man nekas tāds nav bijis, tad es nebūšu godīgs pret citiem cilvēkiem. Ir jānošķir divas depresijas. Vienkāršs «besis» par to, kas notiek valstī, kāpņu telpā vai darbā. Tā nav depresija, bet sliktās dienas. Nav cilvēka, kam nebūtu slikto dienu. Ja žurnālos mēs lasām cilvēku veiksmes stāstus, tad aiz katra šāda stāsta ir miljons slikto dienu, kad nav kaut kas izdevies. Bet depresija ir medicīniska diagnoze. Un tas jau ir nopietni, jo cilvēks pats ar to nevarēs tikt galā. Nepieciešams speciālista atbalsts un arī medikamenti. Tie depresijas gadījumi, kas aprakstīti slavenību žurnālos, trivializē šo vārdu. Ja ir depresija un ilgstoši slikti un grūti, un pašnāvnieciskas domas, tad ir vērts vērsties pie psihoterapeita. Mēs vēl visās lietās par 15-25 gadiem atpaliekam kaut no tās pašas Vācijas. Ir normāli, ja cilvēkam ir savs psihoterapeits, ģimenes ārsts un advokāts, jo ar ko tad tu izrunāsies. Ar tuviniekiem neizrunāsies par šādām tēmām, tā iemesla dēļ, ka tuvinieki ir tavas pasaules problēmu uztveres sastāvdaļa. Tādēļ vajadzīgs tas svešais, kas pasaka, tagad dari tā un tagad šitā.
Iepriekšējās nedēļas nogalē ar bipolāro traucējumu problēmu aizgāja aizsaulē arī mans draugs Dāvids Keišs. Un tad tu saproti, ka tie cilvēki, ar kuriem mēs ikdienā saskaramies, ir savā augstajā punktā, bet, kad viņi paliek vienatnē, viņi ir zemajā punktā. Un tām lietām ir jāpieiet nopietni, jo neviens no tā nav pasargāts. Jo šitā sasodītā ziema ir lielā mērā depresiju veicinošs apstāklis. Visās Ziemeļvalstīs klīniskās depresijas līmenis ir objektīvi augsts, jo nav saules gaismas un līdz ar to arī laimes. Saule ir laime.
