No pagājušās nedēļas kanālā 360TV otrdienas vakaros atkal var vērot sporta erudīcijas spēli Vai zini vairāk par Kreipānu?, kuru jaunajā sezonā vada Pauls Timrots – pazīstamāks kā autoeksperts, taču patiesībā daudz un dažādu talantu īpašnieks.
Gudrākam nemaz nav jābūt
Jaunajā sezonā skatītāju jau iecienītā sporta erudīcijas spēle sarūpējusi gan jaunu tās vadītāju, gan krāšņāku studiju, gan, protams, arī jaunus un daudz āķīgākus jautājumus. Pauls Timrots šim, kā tagad ļoti moderni teikt, izaicinājumam piekritis ar vieglu sirdi: «Piedāvājums bija interesants, turklāt projekts nav pārāk garš - kādas desmit vai divpadsmit spēles. Ja kaut ko dzīvē piedāvā un tas nav galīgi metams, kāpēc gan nepamēģināt! Turklāt parunāties ar sportistiem ir diezgan interesanti, diezgan daudz tas jau darīts arī Radio SWH raidījumā Ar dziesmu par dzīvi. Saprotama lieta, pazīstama tēma, un gana daudz jautrības.»
Skaidrs, ka pieredzējušo masu mediju vilku Paulu pārsteigt ar kādām novitātēm pagrūti, bet šī tomēr ir viņam mazliet neierastāka sporta tēma. Viņš gan uz to raugās viegli: «Ja to mauktu tiešajā ēterā, tad varbūt būtu azarts un rokenrols, bet, tā kā raidījums tiek ierakstīts, vispār nav nekāda cepiena - mierīgi dari, un, ja nu kādam kaut kas sajūk, izslēdzas dators vai nodziest gaisma, tad var to pārfilmēt, atliek tikai atcerēties, kurā epizodē ir bijis pārtraukums. Tā kā tas ir tāds gana omulīgs darbs, kas emocionāli absolūti neapgrūtina.» Šī nepiespiestība vienmēr bijusi Paula Timrota zīmols, kas padara raidījumu elegantu arī tagad, piemēram, uz jautājumu, vai pašam izdodas zināt vairāk par Anatoliju Kreipānu, viņš atbild nesatricināmi: «Es nemaz nesapūlos zināt! Mans darbs ir uzdot jautājumus un attiecīgajā vidē radīt labu noskaņojumu - nav jāmēģina spēles dalībniekus pazemot, es varu tāpat koleģiāli kopā ar viņiem brīnīties par atbildēm un priecāties par interesantiem faktiem. Neesmu bibliotēkas saturs, esmu tas, kurš uzdod jautājumus. Ja visu briesmīgi labi zinātu, tas spēlei tikai nodarītu sliktu, jo tad tā gluži neviļus kļūtu vīzdegunīga - redz, jūs to nezināt, bet es zinu! Bet tagad es kopā ar viņiem priecīgi nezinu un gaidu, kad datorā parādīsies pareizā atbilde, ko pēc tam apspriest. Starp citu, ja cilvēki uzreiz zina pareizo atbildi, tas ir pats garlaicīgākais variants, bet, tikko viņi nezina, sāk domāt, minēt vai atcerēties kādus dzīves faktus, tad jau tas kļūst jautri.»
Nevis vērot, bet piedalīties
Pazīstamajam autoekspertam sporta pasaule absolūti nav sveša: pērn komentējis Lattelecom Rīgas maratonu krastmalā un pasaules čempionāta posmu rallijkrosā Biķernieku trasē, pats Pauls regulāri piedalās dažādās sportiskās aktivitātēs. Attieksme pret sporta notikumu vērošanu viņam ir ļoti savdabīga: «Es neskatos praktiski nevienu sportu, vienīgi darba dēļ jānoskatās pasaules čempionāts rallijkrosā. Esmu no tiem, kas labprātāk piedalās, nevis skatās.» Pauls pat sporta ziņas uztver bez milzu intereses: «Kad aiziet ziņas par kaut kādiem ārzemju pingvīniem, kas sacentušies ar ārzemju haizivīm, tad man tas, goda vārds, ir pie vienas vietas! Ja mūsu latviešu sportisti kaut ko dara, tad pacelšu acis un pievērsīšu uzmanību, un nav svarīgi, vai tas būtu [Kristaps] Porziņģis Amerikā vai [Kaspars] Gorkšs Anglijā. Bet tā vienkārši truli sekot līdzi, piemēram, Eiropas futbola rezultātiem vai kam citam - piedodiet, nē! Kāda jēga lūrēt uz citiem, ja tajā laikā vari kaut ko darīt pats?! Brīdī, kad lūri pirmo formulu, noīrē kartingu un izbrauc pats, no tā taču būs lielāka jēga! Cepuri nost tiem cilvēkiem, kuriem ir hobijs vērot šādas sacensības televizorā, bet - tas nav man!»
Pauls pats sporto regulāri - lai ne tikai uzturētu sevi formā, bet arī ķertu adrenalīnu. «Cenšos izkustēties vismaz katru otro dienu. Tā kā dzīvoju starp mežu un ezeru, izmantoju dabas dotās iespējas - skrienu pa mežu, tāpat gan ziemā, gan vasarā burāju ar vējdēli.» Lielākā aizraušanās - motokross un supermoto (kaut kas līdzīgs rallijkrosam, tikai ar moci) sacensības, kādus piecus gadus braucis ar auto Biķerniekos pat Baltijas čempionāta līmenī. «Skolas laikā nodarbojos ar tādu dīvainu sporta veidu, kas saucas radiopeilēšana: skrien pa mežu ar orientēšanās karti, un mežā ir noslēpti pieci raidītāji, kas raida signālu katrs citā frekvencē - minūti raida un četras klusē -, tad jāprot to nopeilēt un izveidot taktiku, kā pēc kārtas tos visus atradīsi. Orientēšanās ar radiotehnikas elementiem. Ļoti interesants sporta veids.» Jāpiebilst, ka viņš trīs reizes noskrējis arī maratonu - visus 42 kilometrus ar kapeikām.
Zebra nevaid mirusi
Pauls gan ir pazīstamāks kā autoeksperts, kura viedokli masu mediji vienmēr prasa dažādos satiksmes jautājumos, jo: 1/ viņam tāds būs; 2/ pēc vārda kabatā viņam nekad nav bijis jālien. Šī autoekspertēšanās esot sākusies no 1993. gada, kad Radio SWH ēterā palaists Radiokurbulis, un tā tas turpinās joprojām. «Man liekas aizraujoši - padomāt, kā tie cilvēki pārvietojas, kādus lēmumus pieņem šo procesu laikā, kāpēc reizēm gribas braukt ātri, kā viņi sazinās savā starpā, kā organizē vidi, kurā pārvietojas, utt. Mani tas kaut kā dabiski interesē, es pat nevaru pateikt šīs intereses iemeslu. Kā citiem interesē sacerēt dziesmu, tā man interesē izprast, kā cilvēki, izgājuši no mājas, pārvietojas uz vajadzīgajiem punktiem,» tā Pauls. Pats ziemā lielākoties pārvietojas ar auto, bet vasarā - ar motociklu (jo nedzīvo Rīgā). Kāda mašīna ir labākā? «Ar mašīnām ir tāpat kā ar galda piederumiem: šo to ir labi ēst ar karoti, kaut kam vajadzīga dakšiņa, bet vēl kaut ko citu nav iespējams dabūt mutē, ja nav naža. Ar mašīnām ir tieši tāpat: vienas ir ātras un jautrībai, otras ir lielas, lai varētu aizvest mantas un velosipēdu, bet vēl citas ir mazas un ekonomiskas, ar kurām ikdienā aizbraukt uz darbu,» vietu katra iztēlei atstāj Pauls.
Pēdējā laika aktualitātes saistībā ar Paula Timrota vārdu ir Latvijas Televīzijas (LTV) piebeigtais raidījums Zebra: kad tajā sniega tīrāmajā mašīnā parādījās Rīgas domes vīri Nils Ušakovs un Emīls Jakrins, tas tika pasniegts kā slēptā politiskā reklāma, un kopš 1994. gada LTV ēterā esošā Zebra slēgta. «LTV nav nekad iedevusi nevienu santīmu šim raidījumam. Cilvēkiem ir radies priekšstats, ka televīzijā ir raidījums, kas tai neklausa, bet patiesībā tas ir raidījums, par kuru televīzija nemaz nerūpējas, līdz ar to tai tas nemaz nepienākas. Ja pat šis sižets kādam nepatika, tas nebija apmaksāts vai citādi slikts. Turklāt, kad LTV uzrakstīja relīzi, ka ar mums vairs neturpinās sadarbību, pievienoja šai relīzei šo sižetu. Līdz ar to šo sižetu noskatījās vēl sazin cik tūkstoši, kuri citādi to nebūtu redzējuši, tātad viņi uzlēja uz šīm dzirnavām vēl krietni vairāk ūdens nekā mēs, ja būtu tajā briesmīgi pūlējušies. Starp citu, šo sižetu joprojām var redzēt LTV portālā. Ļoti greiza situācija,» ar rūgtumu balsī stāsta Pauls Timrots. «Zebra kā zīmols un saturs dzīvo pats par sevi - mums Facebook lapā ir padsmit tūkstoši sekotāju, kuri mūsu radīto saturu palaiž kā ziņas tālāk. Tos [sociālajos tīklos] noskatās vairāk cilvēku, nekā to spētu sasniegt LTV reitings! Ļoti nesmuki, ka sabiedriskais medijs nespēj sabiedrībai tik nozīmīgu lietu kā satiksmes drošība kaut kā atbalstīt. Labi, lai iztiek bez, lai dzied, dejo vai kaut kā citādi sacenšas.»
Pauls Timrots ir radioētera cilvēks un TV personība, taču vēl - viņš ir režisors, kurš šajā jomā skolojies arī Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa CV ir tādi iestudējumi kā Pasaka par vērdiņu (2011, debija teātra režisora profesijā), Prezentācija (2013) un Svēta lieta (2015). «Divas izrādes teātrī joprojām ir skatāmas, tā ka - ja vari kaut kā dabūt uz tām biļeti, tad vari aiziet un apskatīties, bet es tev tās nevaru apsolīt - visas ir izpirktas!» smejas Pauls. «Šajā jomā viss vienmērīgi ripo uz priekšu. Pagaidām varu pateikt vien to, ka rudenī strādāsim tālāk, bet kas, kā un ko - kad nāks tuvāk, tad redzēsim. Bet process turpinās, ar to viss ir kārtībā. Vai tas ir hobijs vai atslodze? Nē, būtībā tā šobrīd ir interesantākā un aizraujošākā manis darāmā lieta.».
