Bieži vien sociālie tīkli kļūst par vietu, kur visiem interesentiem izklāstīt savas nebūšanās, negatīvo pieredzi un citus bēdu stāstus. Taču šoreiz stāts ar pozitīvu pieskaņu.
Inese Vaikule facenook raksta: "Roberts pie šūpolēm atsāja somiņu ar savu pirms pirmās klases iegādāto jauno telefonu. Apkrāvusies ar citām bērnu mantām to, protams, nepamanīju... Jau satumsis, vakariņojam un man zvana telefons. Robis. Bet Robis pretī sēž un ēd. Telefonā vīrietis vaicā, vai dzīvojam Duntes ielā un stāsta, ka puiši viņam - apsargam - ienesuši somiņu ar telefonu. Prasu, vai viņi vēl kaut kur tuvumā. Žigli meklēju rokā kādu gardumu. Tumsiņā pie bērnu rotaļu laukuma uz soliņa sēž trīs pusaudži. Visparastākie pusaudži, tā ap gadiem 13-15, visparastākajā Sarkandaugavas rotaļu laukumā, savā starpā sarunājas krieviski... Atdevu saldumus un pateicu, ka viņi ir superīgi puikas. Viņi izskatījās pat samulsuši, bet priecīgi. Sarkandaugavā dzīvo ļoti forši puikas! To arī gribēju pastāstīt."
