Pēdējā gada laikā latvju televīzijā uzradusies jauna sarunu šova zvaigzne – Grēta Gorjučko. Viņa redzama 360TV īpašajā interviju ciklā 100 personības līdz Latvijas simtgadei un STV Pirmā! raidījumos Starp mums runājot. Viegli, nepiespiesti un atraktīvi – tas raksturo Grētas darba stilu.
- Dažādi raidījumi, kuros pati jūties labāk?
- Es daudz tuvāk jūtos intervijas formātā - raidījumā 100 personības līdz Latvijas simtgadei. Man šis formāts patīk labāk, apčubināt cilvēku čaulu pa čaulai un izvilkt no viņa visu. Man patīk, ka esmu pret cilvēku viens pret vienu, man patīk autobiogrāfiski stāsti, mani interesē citu cilvēku pieredze. Šādu tikšanos laikā es paņemu kaut ko egoistiski arī sev.
- Vai tev šādā gadījumā izdodas šajās intervijās nošķirt egoistisko no auditoriju interesējošā?
- Ja tiek skarta tēma, kas mani interesē, tad varu pavaicāt arī dziļāk, taču es šajā jomā neaizraujos. Es ļauju, lai cilvēks norauj maskas un atsakās no sava ierastā rāmīša, lai viņam vairs nav sajūtas, ka tur ir kameras un stāv trīs operatori, lai viņam liekas, ka mēs tur esam tikai divatā. Jo saruna jau arī ir intīma un viegla. Man patīk, ka šīs sarunas ir vieglas. Protams, ir redzams, ka cilvēkus mulsina dažādi privātās dzīves jautājumi, jo mēs neesam krievi, kas par to var stāstīt viegli un sulīgi, mums ir pavisam cita mentalitāte. Mēs baidāmies - kāds kaut ko noskaudīs, jo mums iet pārāk labi, kāds sāks aprunāt. Ja kāda šķirtā ģimene, tad to arī nedrīkst stāstīt, lai neaizvainotu otru pusi - privātās dzīves sfēra mums ir ļoti jutīga. Bet es to pieņemu, jo man arī pašai nav tā, ka šausmīgi rautos par sevi stāstīt. Kā lai izstāsta par to savu privātumu tā, lai tas nekļūtu dzeltens? Ir grūti to noturēt rāmjos
- Maskas noraut nav viegli, ar kādiem paņēmieniem tu to veic?
- Mani paņēmieni ir atbruņot ar patiesumu. Protams, ir ievadjautājumi. Es mēģinu iestāstīt, ka sarunas laikā nav jābaidās. Man gribas, lai cilvēks no intervijas aizietu ar pārsteiguma sajūtu sevī, ka - o, jā, esmu par sevi sapratis to un šo, man pašam patīk, kā esmu pateicis to! Man šķiet, ka mēs pa īstam savu dzīvi novērtējam tikai tad, kad mēs par to stāstām kādam citam. Draugiem, paziņām. Atnāc uz interviju un pēkšņi atceries notikumus, kurus jau esi aizmirsis. Un tajā brīdī iemīli savu dzīvi no jauna.
- Bet ko tu vēlies no intervējamā? Lai viņš izraudas un kļūst labāks vai atstāj savu sāpi tev?
- Es gribu, lai tas cilvēks ir īsts. Mums nav psiholoģisks raidījums, kurā jāstāsta, cik viss ir grūti. Es vēlos, lai šis cilvēks iedvesmojas pats no sevis, un no šī stāsta viņš iedvesmos gan mani, gan citus skatītājus. Dzīvojam sabiedrībā, un mēs visu laiku sevi ar kādu salīdzinām. Mans svarīgākais nosacījums, lai viņš nespēlē, netēlo. Jo mums jau tikai šķiet, ka cilvēki no mums kaut ko gaida - kādu uzvedības modeli, kādu rāmīti. Bet īstenībā neviens no tevis neko negaida, viss ir tavā galvā. Man patīk, ka cilvēki neatkārtojas. Viņš aiziet no raidījuma un saka - eu, bet man neviens par to nekad nebija pajautājis?! Nav tā, ka es glaudu pa spalvai, man gribas šos viesus pabakstīt, bet nav bijis tā, ka kāds aizietu neapmierināts. It kā jau dažkārt gribas pačamdīt to vietiņu, kura sāp, bet tad ātri saproti, ka tas nav teātris.
- Starp mums runājot - jaunajā sezonā esi kopā ar Valdi Melderi un Dainu Jāņkalni, jauns sastāvs.
- Šī ir otrā sezona, esmu ļoti priecīga par jauno sastāvu. Pilnīgi citādāks raidījums. Kad biju pavisam maziņa, skatījos Dainas Jāņkalnes raidījumu Abi labi - man jau tad pret viņu bija simpātijas. Viņa tik dzīvi to vadīja! Arī tagad: mēs pēc raidījuma visi cepamies par kvalitāti, apspriežam, kas sanācis, kā izdevies. Man patīk šī mūsu mijiedarbība, ka arī viņiem patīk un interesē tas, kas mums tur sanāk. Protams, mēs šobrīd paši meklējam attīstības iespējas.
- Ar ko tu izceltu sevis vadīto raidījumu individualitāti? Šādu un līdzīgu raidījumu it kā ir daudz.
- Interviju formāts ir neizzūdošs, lai dod Dievs, ka mums šīs personības neizzustu. Lai kaut katrs TV kanāls rāda šādas intervijas, tās taču varēs skatīties arī pēc gada, jo - tas ir stāsts! Kā atvērta grāmata. Mēs šajos raidījumos skaram arī cilvēka personību - cik albumu esi izdevis, vai esi precējies utt. Atšķiras formāts arī ar to, ka esam interneta televīzija. Pēc dažiem gadiem televīzija vispār būs otršķirīgs medijs, starp citu, strādāju televīzijā, bet pati televizoru neskatos.
- Atceros, ka strādāji šova Latvijas princese vadībā, vai pirms tam biji iesaistīta arī citos projektos?
- Jā, tas bija sākums LNT, taču pirms tam es darbojos pie Daces Pūces Marana Production kompānijā - biju tuvi saistīta ar dažādiem video darbiem. Filmējām reklāmas klipus, veidojām televīzijas gada balvas - tur es arī iepazinos ar šiem TV cilvēkiem. Visu mūžu gribēju strādāt televīzijā - sāku ar Tautas balsi. Jā, tad bija šovs, es biju tā, kas veidoja intervijas ar šova meitenēm. Man bija dažādi uzdevumi, biju kā izpildproducente. Darīju visu!
- Atskatoties uz šo šovu - nu nebija tas pats augstākais kvalitātes produkts!
- Protams! Taču tas bija mans starts televīzijā. Ekspektācijas par Amerikas televīzijas šova adaptēto formātu, kas pie mums sanāca citādāks. Šobrīd man pilnīgi noteikti nebūtu interesanti ar to darboties, arī Tautas balss nebija mans formāts, taču es tajā visā centos saskatīt kādu savu odziņu un nekad nepārdevos. Man bija svarīgi, lai tas nav lēti, lai tas nav prasti, lai tas ir gaumīgi un kvalitatīvi. Man ir grūti strādāt zem kāda, esmu pati producente un menedžere, protams, katram raidījumam ir scenārijs, bet es nevarēšu savā mutē ielikt vārdus, kas nav no manis. Loģiski, ka es nāku ar savām idejām, taču tajā pašā laikā nevarētu iztikt bez sava redaktora, jo tad pavadītu daudz ilgāku laiku šī raidījuma sagatavošanā. Bet laiks man ir dārgs!
- Gada laikā esi kļuvusi par vienu no labākajām šādu sarunu TV šovu vadītājām - vismaz par tevi izsakās kā par vienu no cerīgākajām.
- Patīkami dzirdēt! Taču nevarētu teikt, ka tas ir panākts tikai gada laikā. Jā, kadrā es nokļuvu gada laikā, bet iepriekš es vairāk darbojos aizkadrā - taisīju privātas filmas, intervijas. Līdz ar to šis intervijas formāts jeb cilvēciskā saruna man vienmēr ir padevusies. Man cilvēki dažkārt ir teikuši - ar tevi ir viegli runāt, varētu to darīt stundām, bet baigi dīvaini, ka tu neko neesi pateikusi par sevi! Es māku klausīties, man tiešām patīk cilvēki. Atceros, kad pirmoreiz pārtraucu savu darbošanos televīzijā un atvēru kafejnīcu Bonēra - arī tas daļēji bija balstīts uz komunikāciju ar cilvēkiem. Nāca un prasīja - vai Grēta šodien ir, strādā? Lejā? Pasauciet! Kad savulaik piestrādāju par viesmīli kapučīno bārā Antonijas ielā, arī tur pie manis nāca cilvēki un stāstīja par savu dzīvi - man laikam ir spēja ieklausīties cilvēkos. Arī tagad televīzijas raidījumos man teikuši - Grēta, šis cilvēks būs sarežģīts, viņš knapi runā! Bet pēc intervijas es saku - kā viņš knapi runā, viņš ir super! Nav tā, ka censtos kādam izpatikt, cenšos vienkārši iedot sarunai vieglumu. Laikam sanāk.
- Par tavu interesanto vārdu runājot - vai tev tas ticis par godu slavenajai aktrisei Grētai Garbo?
- Manu mammu sauc Inga, un viņa nevarēja pārdzīvot šo Latvijas tradicionalitāti - skolā bija vairākas Ingas, studiju laikā bija vairākas Ingas, tāpēc viņai likās, ka, ja būs meita, tad viņai vajag tādu vārdu, kāda nav nevienai. Skatījās personvārdu vārdnīcās, taču viņa bija traka uz kino un modi, tā nu arī tas bija par godu Grētai Garbo - atceros, ka man pie gultas bija šīs aktrises bilde. Šis laiks kaut kā veidoja manu gaumi, man patika, ka tolaik bija tāds smalkums, kāda mums diemžēl vairs nav. Tiesa, tagad gan Grētu saradies ļoti daudz, tāpēc man sanāk komiskas situācijas. Es esmu pieradusi, ka esmu vienīgā, bet tagad kāda izsaucas - Grēta, lūdzu, nesmērējies! Es taču nesmērējos, bet tur, izrādās, sēž mazs bēbis, kuru tā sauc (smejas)! Vai citreiz suni tā sauc - Grēta, Grēta! Man pat draudzene savam bērnam ielika tādu vārdu.
- Bet kaut kāds mesidžs tajā ir! Nevar taču cilvēks ar šādu vārdu strādāt kādā kantorī!
- Re, kā! Bet man patīk radošā vide, taču arī patīk organizatoriskā, tāpēc otrs lauciņš, kurā strādāju, ir kino. Taču artistiskums man laikam ir no mammas. Es vispār nesaprotu, kāpēc mana mamma nekļuva par aktrisi, jo viņa ir - kompānijas dvēsele! Šī bērnība jau laikam arī veidoja tālākās gaitas. Atceros, ka es jau skolas laikos vadīju dažādus pasākumus. Tā ka - neapzinātā veidā tas viss sākās jau senāk.
- Starp citu, kā tev beidzās ar Bonēru? Šķita ļoti perspektīvs bizness.
- Standarta stāsts par to, ka pie tevis nāk cilvēki un stāsta, cik viss ir labi, bet ar to ne vienmēr pietiek, jo izmaksas ir lielas. Es neticu šādai vienai mazai kafejnīcai Latvijā: mēs bijām divas partneres, kas atvēra kafejnīcu, un no tās dzīvojām, taču tas ir ļoti grūti. Es pārdegu, tas viss bija forši, mēs tur ielikām dvēseli, taču... Tas nebija bizness. Vienā dienā saproti - kāda jēga?! Man pietrūka izaicinājumu. Mums ar partneri atšķīrās arī redzējumi par kafejnīcas tālāko vadību, bet es sapratu, ka ir jābūt vienam līderim. Turklāt pēc rakstura esmu diezgan līderiska, bet divas sievietes vadībā - oi, tas ir smagi. Protams, ar to var pelnīt naudu, bet vai Latvija ir tā vieta? Paskaties (pamet ar roku uz ielas redzamo skatu), mums taču uz ielām nav cilvēku!
- Esi strādājusi un strādā daudzās nozarēs.
- Esmu ļoti daudzpusīga, un tā varbūt arī ir mana problēma, bet man tiešām daudz kas padodas! Darbojos arī modes lauciņā, piestrādāju par stilisti - es nevaru galvot, ka pēc gada vēl darbošos šajā pašā [televīzijas] lauciņā. Jo tu vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt - tāds vienmēr bijis mans moto jau no skolas laikiem, kad bija uzdots ļoti daudz mācību, bet es vēl skrēju uz trīs dažādiem pulciņiem. Un arī tagad tāpat. Man ļoti svarīgs ir sports, es bez tā nevarētu, tāpēc man ir regulāras tenisa nodarbības, eju arī uz sporta zāli. Ja esmu tik daudz starp cilvēkiem, bet esmu cilvēkmīlis, tad taču man kaut kur jāizlādējas! Sports ir viens no šādiem veidiem. Arī tam laiks jāatlicina.
- Tu esi tik aizņemta, vai draugiem laika pietiek?
- Man liekas, ka tas tāds mūsu laika sauklis - man nav laika, man nav laika... Nu kā tas ir - nav laika?! Kam tad pieder dzīve, tev vai kādam citam?! Es cenšos dzīvot un strādāt tā, lai mana dzīve piederētu man. Un tad laika pietiek.
