Latvieši ir draiska tauta, bet kurš latvietis gan to nezina. Tie, kuri mēdz atgādināt par ziemeļniecisko atturību, lai palasa latviešu tautas ticējumus. Ja jau kaut kas tāds ir uzlikts uz papīra, tātad ne viens vien to ir arī izmēģinājis.
Kas zina, varbūt ir laiks celt gaismā senlaikos pārbaudīto.
Jo pliks, jo traks
Ko mūsu senči Jāņos ir darījuši? Piemēram, Jāņu naktī meitai jānoģērbjas kailai, galvā jāuzliek rožu vaiņags un kurš puisis to noķers, tas būs viņas nākamais vīrs. Tiesa, šī ir precību zīlēšana un diez vai publiski darāma, jo, ja kāda sieviete kaila aizies uz līgošanu Daugavmalā, tad skaidrs, ka arī bez maģiskām izdarībām no preciniekiem (kaut uz vienu nakti) neatkausies.
Dzirdēts, ka saimniekam un saimniecei 23. jūnija vakarā ieteicams kailiem skriet ap labības laukiem, lai raža padotos, bet Nīcā kāds gudrinieks ierosinājis Jāņu rītā pirms saules lēkta saimniekam laukus apstaigāt melnās drēbēs, lai augtu laba labība.
Reti kurš būs tik drosmīgs, lai Jāņu naktī kails nostātos vārtu starpā un redzētu velnu, bet nākamo ticējumu gan var izmēģināt: Jāņu naktī kailam jāizvārtās rasā, tad visu mūžu būs skaists un vesels.
Jāvāra melns kaķis, suns un teļš
Jācer, ka dažu labu ticējumu senči uztvēruši vien kā šausmu filmu un nav mēģinājuši īstenot. Lasot profesora Pētera Šmita sakārtotos ticējumus, cilvēkam ar dzīvu iztēli šermuļi pārskrien. Iedomājieties vien!
Kas grib, lai visas viņa lūgšanas piepildītos, tam jānoķer sikspārnis, Jāņos pusnaktī jāaiznes un jānoliek uz skudru pūžņa. Jāaizspiež ausis un jāskrien prom - no sikspārņa pīkstēšanas varot kļūt kurls. Kad skudras sikspārni būs apēdušas, lidonīša kauliņi jāsalasa un, tiklīdz no otra kaut ko lūdz, kauliņi jāpiedur pie tā cilvēka drēbēm. Viss piepildīšoties.
Vēl ir daži ticējumi, kurus, saudzējot dzīvnieku aizstāvju un citu ļaužu psihi, šajās lappusēs tomēr nepārstāstīsim visos sīkumos. Tajos tiek mācīts, kā Jāņu naktī vārāms piķa melns suns, kaķis vai teļš. Turklāt dzīvi. Pēc tam ar dzīvnieku kauliņiem varot darīt brīnumu lietas - kļūt neredzams, vairot bagātību, izvairīties no nelaimes.
Lai raganas sadedzinātu pakaļas
Mūslaikos vasaras saulgriežu tradīcijas ceļ godā dažādos veidos, lai atgādinātu, ka vienā no vasaras īsākajām naktīm nav tikai jālec pāri ugunskuram un jāēd šašliks ar kečupu. Bet senāk Jāņos būrās, lai tiktu vaļā no burvjiem un raganām. Lasot senču ticējumus, tajos čum un mudž ieteikumi, kā rīkoties, lai nenoburtu pašu un lopiņus.
Latvieši ticēja, ka raganas norauj govīm pienu un visādi citādi kaitē govslopiem. Ko darīt? Mežā nolauzt pīlādzi, ačgārni vilkt uz māju un aizspraust aiz spāres. Ja lopam gadītos kāda vaina, tad to dakterētu ar pīlādžkoka sprunguļiem. Starp citu, ja pīlādzi ačgārniski vazā pa sētsvidu, tad mājās nenākot zagļi.
Jāņos burvji staigājot ap svešiem laukiem skauzdami. Jāņu nakts esot arī raganu nakts. Tās pusnaktī skrienot burdamās pa kaimiņu sētām, laukiem un ganībām. Tāpēc Jāņu naktī zem sliekšņa vajagot noslēpt izkapti, lai raganas netiek iekšā. Var likt nātres. Var mājas vārtus (pieņemsim, ka arī dzīvokļa durvju stenderi) apspraudīt ar nātrēm, lai burvji un raganas sadzeļas. Te nu seko variācijas par tēmu. Var vārtos iespraust dadzi, tad raganas un burvji cauri netikšot. Pie mājokļa durvīm piespraust pīlādža zariņu, kas Jāņos pirms saules rieta jānolauž un jāienes istabā. Pret ļaunu aci līdzēšot arī pīlādžu meijas.
Nu un var rīkoties šādi: Jāņu dienā mājas māte liek nātras uz logiem un sliekšņiem, lai raganas pakaļas sadedzinātu.
Vēl viens ticējums iesaka Jāņu vakarā sadedzināt raganu vēmekļus un pelnus izkaisīt uz krustceļiem, tad skauģi un būrēji nenāks tai mājā burt.
Ekstrēmisti var pamēģināt Jāņu vakarā padusē ielikt olu un turēt līdz nākošiem Jāņiem, tad no tās izšķiļoties pūķis. Ko ar to pēc tam iesākt, domājiet paši.
Kā tikt pie vīra un kurš būs īstais?
Rādās, ka precību zīlēšana saulgriežos bijusi ļoti iecienīta nodarbe. Ko tik meitas nedarīja, lai tiktu skaidrībā, vai un kad izies pie vīra! Gan ezera un upes ūdenī skatījās, gan vainagus dīķī un koku zaros meta, gan caur gredzenu lūkojās ūdens glāzē.
Vainagus vija nevis divus - sev un izredzētajam, bet trīs - sev un diviem izredzētajiem. Ar kuru vainagu ūdenī sastapās meitas vainadziņš, tas apprecēšot. Savukārt ja vainagu meta koka zaros, tad - cik reižu vainags nokrita zemē, tik gadu vēl jāgaida līdz kāzām. Var rīkoties arī vienkāršāk. Nopīt vainagu Jāņu naktī un likties gulēt, puķu rotu liekot pagalvī vai atstājot galvā. Kurš sapnī to paņems, tas būs nākamais vīrs.
Ja gribas nedaudz adrenalīna asinīs, tad jāuzpin vainags, jāuzliek galvā un ap pusnakti jāaiziet uz mežu, kur aug papardes, un jāprasa: «Jānīt, atsūti šogad man vīru!» Ja pie papardēm atlec varde un sāk pīkstēt, tā esot droša zīme, ka kāzas gaidāmas šai pašā gadā. Ja varde aizlec tālāk, tad neviens neprecēs. Vismaz ne šogad. Tikai jāatceras, ka latvieši ticējuši - ja Jāņos pusnaktī blandīsies pa mežu, tad meža dzīvnieki saplosīs.
Zīlējot par precībām, dāmas pat naudu nežēloja. Jāņu vakarā apsmērē naudas gabalu vienā pusē ar sarkanu krāsu un met upē. Ja monēta iekrīt ūdenī ar sarkano pusi uz leju, tad apprecēs nabagu, ja ar nesmērēto pusi - tad bagātu.
Kur nu naudu, zīlējot pat pirkstus nežēloja! Jāņu dienas vakarā jāsapin deviņi vainagi no smalkajām nātrītēm un deviņi - no ceļmallapām (diez kā to var izdarīt?). Visi vainadziņi jāpaliek zem galvas, un sapnī redzēšot nākamo vīru.
Un vēl. Jāņu naktī vajag dedzināt sūnas: ja labi degs, tad drīz apprecēšoties. Bet tiem, kuri negrib darīt neko, atliek vien iedomāties vēlēšanos. Tā piepildīšoties, jo Jāņu naktī atveroties debess.
Žurnāliste Anitra Tooma Jāņus nevar ciest
Zaļā dzīvesveida popularizētāja žurnāliste Anitra Tooma ir viens no cilvēkiem, kurš nejāņo un nelīgo. «Ciest nevaru Jāņus no tā laika, kad man piederēja Kvēpene!» viņa iesaucas, izdzirdot »Vakara Ziņu« jautājumu. Tagad tur saimnieko meita, un viņai esot līdzīgas izjūtas.
Anitra atceras laiku, kad strādājusi Rīgā un uz savām lauku mājām katru mīļu brīdi izbraukāt nevarējusi. Līgo vakarā, kad viņa tikko bija pārradusies no galvaspilsētas, iegāzušies līgotāji, prasījuši cienastu un apdziedājuši saimnieci, kas nebija paguvusi savu saimniecību sakopt spodru kā jauns spogulis. «Jutos neērti savā perfekcionismā. Varbūt viņi neko ļaunu nedomāja, bet…» nopūšas žurnāliste.
Tagad viņai Mazirbē ir sava īpaša vietiņa - naktsvijoļu pļava, kur veldzēties. Un ar to pietiekot. Turklāt ap šo laiku viņai vienmēr esot «šausmīgi jāstrādā», jo žurnāls «Vides Vēstis» jālaiž tautās.
Anitrai gribas svētkus, bet viņa nevēlas tiem kalpot. «Daudziem cilvēkiem šķiet - ja tev ir lauku māja, tad vasaras saulgriežos ne saukti, ne aicināti drīkst iegāzties ciemos,» viņa sūkstās.
Tici, bet izvērtē!
Runājot par senajiem ticējumiem, Anitra Tooma ironizē, ka Līgo vakarā nebūtu prātīgi kailam vārtīties svaigi miglotā rapša laukā. Viņa arī akli neseko tradicionālajiem ieteikumiem, kādi augi jāvāc ap Jāņiem. «Es skatos augu gatavību. Šeit pirtsslotas pašlaik vēl nevaram siet, jo ir auksts. Papriecājos par naktsvijolēm un jāņtārpiņiem,» par dzīvošanu Mazirbē nosmej Anitra un nevaļīgi aiztraucas pētīt taureņus.
«Es protu sieru siet, bet darīt to katru gadu ir garlaicīgi. Mums taču ir mainījies dzīvesstils. Iedomājies, ritulītis siera un spainis sūkalu. Man nav sivēna, kam sūkalas izbarot, jāizgāž laukā,» skaidro žurnāliste. Tāpēc viņa, ja uznāk luste, gatavo ātro siera variantu: piecus litrus piena uzsilda līdz čaukstēšanai, piešauj deserta karoti citronskābes, pēc stundiņas nokāš, bet pa to laiku iziet pastaigāties. Pēcāk pievieno kādu garšvielu, piemēram, kurkumu.
Par tradicionālo Jāņu sieru, kas līp pie zobiem, Anitra nepavisam nav sajūsmā. Viņai ir skaidrojums, kāpēc šis siers tika siets. Ap Jāņiem dārzā vēl nekas nav izaudzis. Par laimi, govis ir atnesušās un dod pienu. Putni arī kaut ko izdēj. Tāpēc senāk dzeltenais siers bija galvenais Jāņu ēdiens.
«Tāds ir mans skaudrais Jāņu stāsts,» telefona klausulē atskan omulīgs smējiens. Nemaz jau tik skaudrs tas Jāņu stāsts nav, jo pirms septiņiem gadiem vasaras saulgriežos viņa sastapa savu dzīvesbiedru Vilni. Jūras krastā.
Kazimirs Dundurs kūris ugunskuru Preses nama priekšā
Ilggadējo Preses nama vadītāju Kazimiru Dunduru daudzi preses ļaudis atceras kā omulīgu vīru. Tāds ne vienu vien podu ir nogāzis, bet nu viņš pieticīgi atrunājas, ka Līgo svētkos uzvedies kārtīgi un godīgi. «Skriet plikam pa lauku? Nē, tik traks es neesmu. Arī jaunībā un brieduma gados tādas lietas nenotika,» apgalvo Kazimirs Dundurs.
Vienugad Jāņos Preses nama priekšā gan esot sakūruši ugunskuru, sēdējuši pie tā un vāvuļojuši, viņš atminas. Tagad kādreizējais žurnālistu šefs Līgo vakarā labprāt vakarē pie ugunskura viens, nobaudot kādu pudelīti alus. «Jāņus svinu vasarnīcā, ugunskuru taisu noteikti. Man vienalga, līst lietus vai ne, ugunskuram jābūt. Tāds ir mans rituāls. Citreiz sieva pievienojas, bet, kad viņa aiziet gulēt, es varu i līdz trijiem rītā nosēdēt. Neesmu traks gulētājs, bet kaimiņi nav nekādi svinētāji.»
Arī šogad Jāņu ugunskurs būs!
Andris Špats palīdz atrast pareizo ugunskura vietu
Inženierzinātņu doktors un lielogu dzērveņu audzētājs Andris Ansis Špats ir daudz runājis un rakstījis par Zemes spēka vietām. Viņš populāro Jāņu svinēšanu raksturo savā stilā - skarbi: «Šodien tās nav tradīcijas, bet to imitācija. Nekādas zināšanas tautai nevajag, tautai vajag imitāciju.» Špats saulgriežu laikā apmeklē svētvietas, kas ir savienotas vienotā Zemes energoinformatīvā tīklā, un pārdomā «personiskās attīstības bilanci», bet pūlis viņu neinteresē.
Neparastais zinātnieks priecājas, ka cilvēki sākuši līgot pareizās vietās. Kas tās tādas? Viņš esot daudziem ierādījis īstās svinēšanas vietas.
Piemēram, Vecpiebalgā kāds vīrs sajūsmināts rādījis savu glauni ierīkoto jāņošanas laukumu. Špats nopētījis un sacījis: tagad uzmērīsim pareizo vietu. Vai tad tāda esot, vīrietis šaubījies. Iegājuši abi zemeņu laukā un ieraudzījuši, ka ziedu kausus ver trīs sarkanas gladiolas. Tieši tur, kur jābūt pareizajai ugunskura vietai. Špats nopriecājies: redz, vieta kā uguns lāpa jau iezīmēta. Izrādījās, ka gladiolas starp zemenēm iestādījusi saimniece, bet nu pati brīnās, kāpēc tā rīkojusies. Nākamajā gadā šajā mājā Jāņu ugunskura vieta bija ieriktēta tur, kur iepriekš ziedēja gladiolas.
Reiz kāda sieviete lūgusi, lai Špats ierāda īsto ugunskura vietu. To ieraugot, viņa noplātījusi rokas, sak’, mans vecais nelaiķis visu mūžu teica, ka līgot jānāk te, bet es iespītējos un neparko. Toties kad zinātnieka ierādītajā laukumiņā ierīkoja ugunskura vietu un no sirds nolīgoja, kaimiņi priecājušies, cik vareni esot skanējis.
«Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs padomdevējs. Ja pajautā, tad saņem atbildi. Gan ar laiku visi to sapratīs. Tas ir pērtiķu likums. Kamēr simts pērtiķi kaut ko nav sapratuši, viņi citādi domājošos uzskata par utopistiem. Bet gudrais mazākums neuzbāžas,» strikti pasaka Andris Ansis Špats.
