Par 61. starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētāju kļuvusi ukrainiete Džamala. Mūsu Justam it kā relatīvi pieticīgā 15. vieta, taču šī ir tā reize, kad par to nav iemesla kaunēties.
Iepriekšējos gados Latvijai tikšana Eirovīzijas finālā jau būtu sasniegums, taču pērn Aminata ar savu sesto vietu atkal mūs pieradināja pie domas, ka šajā aptuveni 200 miljonu auditorijas skatītajā pasākumā varam būt arī starp līderiem. Pirms pusfināla Aminatas dziesma Heartbeat Justa izpildījumā bukmeikeru prognozēs kotējās pat kaut kur ap septīto vietu, taču vēlāk diezgan neizskaidrojamu iemeslu dēļ nokrita līdz padsmitajām pozīcijām. Tā arī izrādījās reālā Justa vieta, lai gan šķiet, ka tik zemu atrasties viņš nebija pelnījis - vismaz par lietuvieti Doniju Montellu viņš jau nu pilnīgi noteikti bija labāks, taču kaimiņu pārstāvis iekļuva Top 10. Jāatzīst gan, ka šīs Eirovīzijas rezultāti ir vieni ne neizprotamākajiem konkursa vēsturē. Piemēram, kāpēc finālā netika ne dāņi, ne norvēģi, ne it īpaši baltkrievi? Ivanam (jeb Aivenam) bija ļoti laba dziesma, un tas nekas, ka viņš neuzstājās pliks (paldies dievam!) un ar dzīviem vilkiem, tomēr laikam tieši to kā tādu bārdainu austriešu desiņu gaidīja žūrija un klausītāji - tā kā nekā tāda nebija, tad palika vīlušies. Radās arī citi jautājumi - kā pēkšņi Eirovīzijas skatītājiem varēja tā iepatikties poļi un beļģi, vai - ko starptautiskās žūrijas eksperti saskatīja primitīvajos nīderlandiešos.
Šoreiz uzvarēja politiskais balsojums - Džamala ar dziesmu 1944, protams, bija laba (viņas vokālās spējas ir apbrīnojamas), taču, ja viņa būtu no citas valsts, šo konkursu nekādā gadījumā nebūtu uzvarējusi. 32 gadus vecā Kirgizstānā dzimusī Krimas tatāru dziedātāja Džamala (viņas tēvs ir Krimas tatārs, bet māte - armēniete, kuras saknes ir Kalnu Karabahā), īstajā vārdā Suzanna Džamaladinova, izpildīja dziesmu 1944, kas veltīta Krimas tatāru deportācijai, ko 1944. gadā īstenoja Josifs Staļins. Dziesmas tekstā nav pieminēta Ukrainai piederošās Krimas pussalas okupācija un aneksija, ko pirms diviem gadiem veica Krievija, tomēr Džamalas izraudzīšana par Ukrainas pārstāvi Eirovīzijai veicina uzmanības pievēršanu šai aneksijai un Krievijas varas iestāžu veiktajai Krimas tatāru apspiešanai. Iesākumā šo dziesmu negribēja pielaist konkursam, taču nācās konstatēt, ka tās tekstā nav politisku lozungu. Jāpiebilst, ka pie mums spēcīgās balss īpašniece Džamala pazīstama pēc dalības festivālā Jaunais vilnis 2009, kurā ieguva galveno balvu. Lieki piebilst, ka šīs ukrainietes parādīšanās Eirovīzijā lielajai kaimiņvalstij bija kā skabarga pēcpusē, bet šī konkursa iznākums - kaut kas krietni smagāks par vilšanos. Iespējams, ka objektīvi tas pat nav, jo krievs Sergejs Lazarevs no šova viedokļa paveica kaut ko tādu, kas šo gadu laikā vēl nav redzēts, tas bija kā no citas planētas, savukārt par dziesmu - nez, vai kāds šodien var atminēties Krievijas vai Ukrainas dziesmas?! Diez vai. Starp citu, tas pats sakāms arī par otrās vietas ieguvēju no Austrālijas - dienvidkorejiešu izcelsmes dziedātāju Dami Imu, kura pēc žūrijas balsojuma pārliecinoši ieņēma pirmo vietu, tuvākos sekotājus apsteidzot par vairāk nekā simt punktiem. Neatkarīgās apskatnieka vērtējumā augstu vietu no dziesmas kvalitātes viedokļa bija pelnījusi armēniete Iveta Mukučjana, taču viņas rīta vingrotājas tērps sabojāja visu priekšstatu par priekšnesumu arī kopumā. Ar to sliktā nozīmē izcēlās vēl vairākas valstis, kuras savas delegātes centās ietērpt pēc iespējas trūcīgākās drēbītēs, bet sen nav vairs tie laiki, lai šādi gājieni garantētu lielus panākumus. Latvijas klausītājiem bija patikusi Krievija, Ukraina un Lietuva - nekā jauna. Savukārt mēs bijām patikuši lietuviešu, igauņu, īru, baltkrievu, britu un ukraiņu klausītājiem - atkal nekā jauna. Ja neskaita Sanmarīno mītošos mūzikas cienītājus, kā arī žūrētājus Ungārijā un Gruzijā, kuriem bija iepatikusies dziesma Heartbeat un kas bija Latvijai tāpēc iedevuši labus punktus, tad viss būtu pēc jau gadu gadiem rakstīta scenārija.
Eirovīzijā šogad pirmoreiz tika izmantots jauns balsojuma punktu skaitīšanas formāts - lai gan abi pasākuma vadītāji LTV1 ēterā Valters Frīdenbergs un Toms Grēviņš par to izteicās trakoti atzinīgi, šo rindu autors gan būtu skeptiskāks. Par rezultātiem kaut ko varēja sākt spriest ap pusdiviem naktī, kad tie kādu nebūt interesi sagādāja vien kaislīgākajiem Eirovīzijas faniem, dziedātāju radiniekiem un tiem, kas paralēli skatījās Maira Brieža boksa cīņu Arēnā Rīga, kas bija ievilkusies tikpat nejēdzīgi ilgi. Pārējie rezultātus droši vien izlasīja no rīta internetā. Jaunā balsošanas sistēma esot radījusi lielāku intrigu... Iespējams, tomēr šķiet, ka tā radīja tikai lielāku bardaku, jo līdz pēdējam nebija skaidrs, uz cik daudziem punktiem un kas var cerēt uz ieskaitīšanu savā kontā pēc skatītāju balsojuma. Šogad spilgti dominēja tehnoloģiju sasniegumi - bez jau minētās Krievijas vēl vairākas valstis demonstrēja savu maka biezumu un iespējas šajā jomā.
Par Latviju - bija gaidīts vairāk. Taču ne snieguma, bet vietas ziņā. Justs nodziedāja perfekti, uz skatuves izskatījās gana pārliecinoši, un vienīgās pārdomas varēja radīt viņa vizuālais tēls. Kāpēc tik zemu? Jādomā, ka divu apstākļu sagadīšanās: a) pērn ar šādu dziesmu Justs pilnīgi noteikti būtu piecniekā, bet šoreiz Eirovīzijas klausītājiem bija citāda veida prioritātes; b) ietrāpīšanās uzstāšanās saraksta beigās likās liela veiksme, bet tā būtu tikai tajā gadījumā, ja mūsējais nebūtu starp krieva un ukrainietes (pa vidu arī spāniete) spīlēm. Nepaveicās. Taču pārmetumiem nav iemesla, Justs savā tik augsta ranga debijā bija malacis. Finālā tikām, kopumā neizgāzāmies, nav slikti. Dziedātājs vakar vēlu vakarā atgriezās Rīgā. Viņš pauda prieku par Džamalas uzvaru - atraktīvā mūziķe esot bijusi viena no tuvākajām domubiedrēm Stokholmā. Arī par savu sniegumu kaunēties nav iemesla. «Es domāju, ka ir ļoti labi. Mēs ar Aminatu esam iesākuši tradīciju, ka Latvija iekļūst Eirovīzijas finālā. Ar nepacietību gaidu, kas notiks tālāk, kādi būs nākamie mākslinieki [no Latvijas], jo zinu, ka mēs to varam! Mēs ar Aminatu to esam pierādījuši!»
(Vieta, valsts, punkti, skatītāji, žūrija)
1. Ukraina 534 323 211
2. Austrālija 511 191 320
3. Krievija 491 361 130
4. Bulgārija 307 180 127
5. Zviedrija 261 139 122
6. Francija 257 109 148
7. Armēnija 249 134 115
8. Polija 229 222 7
9. Lietuva 200 104 16
10. Beļģija 181 51 130
11. Nīderlande 153 39 114
12. Malta 153 16 137
13. Austrija 151 120 31
14. Izraēla 135 11 124
15. Latvija 132 63 69
16. Itālija 124 34 90
17. Azerbaidžāna 117 73 44
18. Serbija 115 80 35
19. Ungārija 108 56 52
20. Gruzija 104 24 80
21. Kipra 96 53 43
22. Spānija 77 10 67
23. Horvātija 73 33 40
24. Lielbritānija 62 8 54
25. Čehija 41 0 41
26. Vācija 11 10 1
